67 dienu šausmas un izmisums ledainajā Ohotskas jūrā dreifējošā laivā: izdzīvojušā vīrieša acu priekšā mokoši nomirst brālis un viņa dēls

Šausmīgās drāmas beigas

14. oktobrī zvejas tralera "Angel" spēcīgie prožektori pilnīgā tumsā nejauši izgaismoja katamarānu "Baikat 470", kas dreifēja skarbajā Ohotskas jūrā, sākotnēji šo objektu radarā noturot par boju vai atkritumu kaudzi. Tas notika 20 kilometru attālumā no Kamčatkas piekrastes netālu no Ustjhairuzovas ciema — apmēram 820 kilometru attālumā no viņu plānotā galamērķa Sahalīnas salā.

"Bārdainajam vīram pietika spēka, lai pievilktu laivu pie tralera borta un to piesietu. Vīrietis rīkojās mierīgi un pārliecinoši, it kā nebūtu pārcietis 67 dienu dreifu, kuru laikā laiviņa šķērsoja visu Ohotskas jūru," viņa izglābšanu apraksta izdevums "lenta.ru". "Izdzīvojušais bija izklājis savu laivu ar glābšanas vestēm, lai tās atstarotu jebkuru gaismas staru, kas varētu nejauši uz tā uzslīdēt. Viņš saprata, ka vienīgā iespēja izglābties, — ja viņu pamanīs. Laivu vērojusī tralera apkalpe bija pārsteigta par to, cik rūpīgi un profesionāli jūrnieks bija izvietojis un nostiprinājis visu aprīkojumu. Drīz viņi ieraudzīja divu viņa pavadoņu ķermeņus, kurus viņš tikpat rūpīgi un stingri bija piesējis, jo baidījās tos pazaudēt jūrā."

Novārgušais Pičugins nespēja paša spēkiem uzkāpt uz tralera klāja, un nācās izmantot celtni. Traleris viņu nogādāja tuvākajā ostā Magadanā, kur pēc dažām stundām viņu smagā stāvoklī nodeva ārstiem.

Un lai cik tas briesmīgi neskanētu pēc visām pārciestajām grūtībām un šausmām, viņa likstas nebūt nav beigušās — bet par tām vēlāk. Vispirms par sākumu.

Iecerētais jūras safari

Jau pirms gada brāļi Pičugini sāka plānot ceļojumu uz Šantaru salām Ohotskas jūrā pie Habarovskas novada piekrastes uz ziemeļiem no Sahalīnas. "Atpūsties, apskatīt dabu un vērot vaļu baru," tā ceļojuma mērķi aprakstīja viņu draugs.

Šantaru salas ir arhipelāgs Ohotskas jūrā, kura galvenais "apmeklētāju magnēts" ir Grenlandes vaļi, kas nebūt nebaidās no laivām un ļauj tūristiem sevi apbrīnot. Turklāt tā bija dāvana Iļjam, kurš 27. augustā svinētu 16 gadu jubileju. Zēns sen alka ieraudzīt vaļus. Augusts bija ideāli piemērots laiks šādam ceļojumam. 

Austrumsibīrijas reģionā Burjatijā dzīvojošie brāļi Pičugini bija pieredzējuši mednieki, zvejnieki un ceļotāji, draugi apgalvoja, ka viņi neapjuktu ekstremālās situācijās. Viņi bija sagatavojuši visu nepieciešamo aprīkojumu, tostarp sakaru ierīces, un īpašu uzmanību pievērsa piemērotas laivas izvēlei, izraugoties šāda veida jūras maršrutiem piemērotu modernu piepūšamu katamarānu ar motoru.

Augusta sākumā viņi sāka ceļojumu no Sahalīnas un veiksmīgi nonāca līdz Šantaru salām, pievienojoties vēl vienai tūristu grupai. Iļja piezvanīja mātei no salām, viņš bija laimīgs. Laikapstākļi bija lieliski, un 150 kilometru atpakaļceļš uz Sahalīnu solījās būt tikpat vienkāršs, teorētiski viņiem bija tur jānokļūst vienas dienas laikā — 10. augustā.

Pazušana un meklēšana

10. augustā viņi tā arī nepārradās un nekādus ziņojumus nesūtīja. Meklēšanu vietējās varas iestādes sāka tikai pēc trim dienām. Atsaucoties uz Pičuginu radiniekiem, "Telegram" kanāls "Baza" apgalvoja, ka glābēji "diezgan nevērīgi izturējās pret savu darbu un nepārmeklēja visu teritoriju, kuru būtu varējuši". Citi mediji ziņo, ka meklēšanā bija iesaistīti vairāki helikopteri un lidmašīna, arī paši radinieki aktīvi piedalījās, nomājot mašīnas, lai apsekotu līčus jūras šauruma abās pusēs.

Par to pašas katastrofas iemesliem medijos norāda, ka apmēram 60 kilometru attālumā no krasta salūza motors, bet tad, kad vīri mēģināja nokļūt līdz krastam airējoties, salūza arī airis, bet vēlāk viņi pazaudēja arī enkuru, un laivu sāka nest aizvien tālāk Ohotskas jūrā.

"Telegram" kanāls "Mash" vēsta, ka "viņiem regulāri garām brauca laivas un kuģi, augšā lidoja helikopteri — Mihails un Sergejs šāva signālraķetes (patērēja vairāk nekā 10 gabalus), taču brīnumainā kārtā viņus neviens nepamanīja".

Cīņa par izdzīvošanu un šausmas

Avārijā cietušajiem nācās ķerties pie saviem krājumiem, pārtiekot no koncentrātiem, ātri pagatavojamām nūdelēm un konservētiem zirņiem, zvejoja zivis, sāka izmantot dzeramā ūdens krājumus, vākt lietus ūdeni. Taču stindzinošā salā, slapjumā un vējā spēki sāka izsīkt.

18. septembrī no pārsalšanas un ūdens trūkuma nomira Iļja, bet viņa satriektais tēvs sajuka prātā, raudāja, kliedza, sāka trakot un vairākkārt mēģināja izdarīt pašnāvību, ielecot jūrā. Mihails viņu ievilka atpakaļ laivā, centās sasildīt un likt kaut ko ēst, taču Sergejs atteicās un pēc 10 dienām nomira. Pats Mihails vēlāk stāstīja, ka vienīgais, kas palīdzēja viņam izdzīvot, bija doma par to, ka mājās viņu gaida ģimene. Zīmīgi, ka liktenīgajā braucienā bija plānots piedalīties arī viņa meitai, taču viņa vēlāk atteicās.

Speciālisti uzskata, ka Mihailam palīdzēja izdzīvot arī liekais svars, jūrā viņš pazaudēja pusi no saviem 100 kilogramiem.

Taču jāņem vērā arī psiholoģiskais faktors, kuru uzsvēra slavenais franču ārsts, biologs un ceļotājs Alēns Bombārs (1924-2005), kurš 1952. gadā vienatnē piepūšamā laivā "L'Hérétique" (Ķeceris) šķērsoja Atlantijas okeānu, līdzi nepaņēmis gandrīz nekādus pārtikas un ūdens krājumus, iztiekot ar zveju un planktona vākšanu, bet ūdeni iegūstot no lietus un zivīm. Pēc 4400 kilometru šķērsošanas 65 dienu laikā viņš 23. decembrī sasniedza Barbadosu, zaudējis 25 kilogramus. Savu pārdrošo eksperimentu, kurā viņš centās pierādīt, ka cilvēks var izdzīvot ilgstošā peldējumā okeānā bez pārtikas krājumiem, un šādi potenciāli izglābt daudzu jūras katastrofās cietušo dzīvības, viņš aprakstīja 1953. gadā izdotajā grāmatā "Aiz borta pēc paša gribas" (Naufragé Volontaire).

Bombāra secinājums: lai izdzīvotu jūrā, galveno lomu spēlē nevis fizioloģija un pārtikas krājumi, bet gan prāts un spēja pārvarēt bailes. "Morālajam faktoram ir izšķiroša nozīme," viņš rakstīja. "Statistikas dati, kas liecina, ka 90 procenti upuru iet bojā pirmajās trīs dienās pēc kuģa avārijas, uzreiz kļuva pārsteidzoši skaidri. Jo nomiršanai no bada vai slāpēm būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks!"

"Kad kuģis grimst, cilvēkam šķiet, ka kopā ar kuģi nogrimst visa pasaule; kad divi kuģa grīdas dēļi vairs nav zem viņa kājām, līdz ar tiem pazūd visa viņa drosme un saprāts. Un pat ja viņš tajā brīdī atrod glābšanas laivu, viņš vēl nav izglābts. Jo viņš tajā sastingst bez kustības, būdams viņu piemeklējušās nelaimes satriekts. Tas ir tādēļ, ka viņš vairs nedzīvo. Nakts tumsas ieskauts, straumes un vēja nests, trīcošs bezdibeņa priekšā, baidoties gan trokšņa, gan klusuma, viņš apmēram triju dienu laikā pilnībā kļūst par mironi. Priekšlaikus mirušie leģendāro kuģu katastrofu upuri, es zinu: jūs nenogalināja jūra, jūs nenogalināja bads, jūs nenogalināja slāpes! Šūpojoties viļņos, skanot kaiju žēlabainiem kliedzieniem, jūs nomirāt no bailēm."

Nepatikšanas nebūt nav beigušās

Pašlaik Mihails Pičugins atrodas slimnīcā, tomēr nekāds "happy end" viņu vēl negaida. Lieta tāda, ka Krievijas Izmeklēšanas komiteja ir ierosinājusi krimināllietu par "iekšzemes ūdens transportlīdzekļu kustības un ekspluatācijas drošības noteikumu pārkāpšanu". Saskaņā ar likumu par šo pantu apsūdzētais var būt tikai persona, kurai bija tiesības vadīt laivu. Šādas tiesības bija tikai Mihailam.

Tā kā traģēdijā gājuši bojā divi cilvēki, Mihailam draud līdz 7 gadu ieslodzījums.

WhatsApp lietotnes pašreklāmas teikums: Svarīgākās un interesantākās Jauns.lv ziņas tagad arī “WhatsApp” lietotnē!