Lavrovs: mūsu prasības ir dzelžainas - viss iekarotais paliek mums, ko nespējam sagrābt, lai Ukraina atdod labprātīgi

"Mēs nesekojam dažādu līmeņu Ukrainas politiķu šāda veida paziņojumiem, mums tas nav interesanti," Lavrovs izteicās par Ukrainas pārstāvju teikto, ka līdz gada beigām notiks jauns "miera samits", kurā varētu piedalīties arī agresorvalsts Krievija. "Krievijas Federācijas nostāja ir skaidri izklāstīta Krievijas prezidenta [Vladimira Putina] 14. jūnija runā Ārlietu ministrijā. Šī nostāja ir konsekventa, tiek īstenota praksē, un mēs šo lietu novedīsim līdz galam," viņš paziņoja.

Nesen intervijā "Newsweek" Lavrovs uzsvēra, ka Krievija karos pret Ukrainu tik ilgi, cik uzskatīs par nepieciešamu: "Mums neatliek nekas cits, kā turpināt speciālo militāro operāciju, līdz tiks novērsti draudi, kas nāk no Ukrainas."

Lavrovs gadiem ilgi stāsta par agresīvo Ukrainu un NATO, un ka Krievijai vienkārši nebija citas izvēles kā "aizsargāties". 2023. gadā viņš izraisīja jautrību Krievijai draudzīgajā Indijā, klātseošajiem stāstot, ka patiesībā nevis Krievija uzbruka Ukrainai, bet pati kļuvusi par agresijas upuri.

Iepriekš Ukrainas vēstnieks Turcijā Vasils Bodnars paziņoja, ka Ukraina plāno līdz 2024. gada beigām organizēt otro "miera samitu" ar Krievijas piedalīšanos. Viņš gan izslēdza abu valstu tiešās sarunas šajā forumā un paziņoja, ka Ukraina negrasās izpildīt Krievijas prasības.

Kādas ir šīs Putina prasības, kuras uzdotas kā priekšnoteikums pat ne Krievijas agresijas pārtraukšanai, bet vienkārši "miera sarunu sākšanai", kamēr okupanti turpina savu melno darbu. Tās ir pavisam "pieticīgas" — Kremļa diktators tikai vēlas, lai Ukraina atzīst par Krievijas īpašumu tās teritorijas, kuras Krievija jau bija sagrābusi (Krima, Donbass), kā arī izved savu armiju no teritorijām, kuras Krievija jau ir oficiāli ierakstījusi savā konstitūcijā kā sev piederošas, taču tā arī nav spējusi iekarot — visu Zaporižjas, Hersonas, Doneckas un Luhanskas apgabalu teritorijas, tādējādi par pliku "paldies" atdodot agresorvalstij tādas Ukrainas pilsētas kā Zaporižja, Hersona, Kramatorska, Slavjanska, Pokrovska un citas. Vēl Putinam labpatiktos, lai Ukraina pati veiktu savu "demilitarizāciju un denacifikāciju", uz visiem laikiem atteiktos no mērķa iestāties NATO, uz visiem laikiem atteiktos no iestāšanās jelkādos militāros blokos, atteiktos no plāniem atgūt kodolarsenālu, piešķirtu krievu valodai īpašu statusu, kā arī tiktu atceltas visas Rietumu sankcijas pret Krieviju, kuras, kā gadiem ilgi stāstīja Kremļa propaganda, Krievijai nākot "tikai par labu".

Septembrī Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka pašlaik Krievijai nav citas alternatīvas, kā uzvarēt "speciālajā militārajā operācijā", kā Krievija joprojām liekulīgi dēvē 957 dienas ilgstoši asiņaino invāziju Ukrainā — drīz jau ilguma ziņā pietuvojoties Lielajam Tēvijas karam, kas ilga 1418 dienas. Viņš paskaidroja, ka Krievija plāno karot līdz visu izvirzīto mērķu sasniegšanai, tos pārāk nekonkretizējot.

Savukārt "eksliberālais" Krievijas bijušais prezidents Dmitrijs Medvedevs nemaz neslēpa, ka sen nav runas par kaut kādu "denacifikāciju un demilitarizāciju", bet Krieviju interesē tikai pilnīga Ukrainas iznīcināšana un tās teritorijas aneksija, bet pēc tam pienāks kārta arī citām valstīm.