Afrikāņu sieviete ar motociklu šķērso Melno kontinentu

Trīsdesmit divus gadus vecajai baikerei tas prasīja trīs mēnešus. Ceļojums 9000 kilometru garumā sākās pie Indijas okeāna Mombasā, Kenijā, un noslēdzās Lagosā, Nigērijā.

“Es gribēju kaut ko neparastu, kaut ko sev, jo jutu, ka varu izdarīt vairāk, un man patīk izaicinājumi, man patīk justies dzīvai,” “BBC Africa” saka Ebaide. Daļēji uz to viņu motivēja pirms gandrīz desmit gadiem piedzīvota traumatiska pieredze. Kad Ebaidei bija 23 gadi, viņa cieta autoavārijā un savainoja muguras smadzenes. Vairākus mēnešus pēc negadījuma jaunā sieviete izmantoja ratiņkrēslu.

Tomēr pēc operācijas viņai izdevās atveseļoties, un līdzko Ebaide atstāja slimnīcu, viņa apņēmās dzīvot ar pilnu krūti un neiestigt ikdienas rutīnā.

Šā gada sākumā Ebaide nopirka 250 kubikcentimetru motociklu, kuru viņa nosauca par Roriju, un devās uz Kenijas galvaspilsētu Nairobi iemācīties braukt.

8. martā viņa startēja no Mombasas, ceļš veda  cauri Kenijai, Ugandai, Ruandai, Tanzānijai, Zambijai, Angolai, Kongo Republikai un Kamerūnai, līdz bija sasniegta Nigērija. Ebaide brauca gan pa satiksmes pilnām pilsētu ielām, gan mežainiem apvidiem, kur neredzēja citus cilvēkus.
“Es paliku ciematos un pilsētās, lai piedzīvotu šīs vietas. Es nebraucu ar katru dienu. Dienās, kad braucu, veicu apmēram 300 kilometru,” teic ceļotāja. Viņas pieredzi bagātināja dažādas valodas, kultūras un ainavas. No Ugandas atmiņā īpaši palikusi kāda maltīte. “Tas bija ciemā meža vidū, kas līdzīgs restorānam. Viņus ļoti pārsteidza meitene uz motocikla un ļoti intriģēja mana trūcīgā svahili valoda.” 

Ugandas pilsētās satiksme bija izaicinājumu pilna. “Kampalā ceļi bija ļoti traki.” Ebaide īpaši atceras Kenijas cilvēku draudzīgumu un kalnaino Ruandu ar tās līkločiem – ne velti šo Austrumāfrikas valsti dēvē par Tūkstoš pakalnu zemi. Šeit Ebaide varēja praktizēties noliekšanos uz sāniem, braucot ar motociklu. viņa to sauc par motociklista sapni.

Visa garā ceļojuma laikā riepa pārplīsa tikai vienu reizi. “Degvielas patēriņš bija labs, līdz Kongo Republikā man radās problēma izplūdes vadā. Taču motocikls visa brauciena garumā turējās teicami.”

Viņa redzēja daudzas apbrīnojamas vietas, ieskaitot Viktorijas ūdenskritumu Zambezi upē. Tomēr Ebaide bija arī piesardzīga un pirms līkumiem samazināja ātrumu, nekad nevarēja zināt, vai pēkšņi priekšā nebūs kāds dzīvnieks.

Viņa bija paņēmusi telti, bet drīz atteicās no šādas nakšņošanas ieceres, jo Āfrikā tas tiešām var būt bīstami. “Pēdējā reize, kad es apmetos teltī, bija Džindža Ugandā. Es paliku viesnīcās, sākot no Kampalas, līdz sasniedzu Nigēriju.” Ceļojuma vidū Ebaide savu apmetnes aprīkojumu nosūtīja uz mājām, lai būtu mazāk mantu un lieka svara. 

Baikerei līdzi bija klēpjdators, un viņa sazinājās ar citiem motobraucējiem dažādās valstīs, kas iesācējai neskopojās ar padomiem. Viņa gan bija sagatavojusies ar telefona lietotnēm, ceļvežiem un kartēm, plānojot maršrutu, kur ēdīs un nakšņos. 

Visā garā ceļa laikā Ebaidei nav bijis nekādas negatīvas pieredzes. Viņa sastapa tikai draudzīgi noskaņotus cilvēkus, kuriem, protams, meitene uz motocikla šķita visai neparasti. 

Kad Ebaide iebrauca Lagosā, viņu sagaidīja ar gavilēm un aplausiem: “Kad es ierados, nevarēju vien beigt raudāt. Cilvēki dejoja un priecājās. Es nespēju slēpt savu saviļņojumu. Man šis ceļojums bija labākais laiks manā dzīvē. Tas man iemācīja, ka esmu pietiekami stipra, lai pārvarētu visus izaicinājumus, ko dzīve man met.”

Ar šo Ebaide negrasās likt punktu: “Mans nākamais ceļojums ir no Nigērijas uz Maroku. Es startēšu 29. augustā.”