Francijas politiskā krīze: kas īsti uzvarēja vēlēšanās?

Kreisie uzstāj, ka uzvarējuši viņi, labējie savukārt apgalvo, ka francūži balsojuši par tiem, kamēr centristi uzskata, ka uzvarētāju vispār nav, un cenšas ap sevi pulcēt mēreni noskaņotās partijas, lai gan neviena no tām līdz šim nav izrādījusi ieinteresētību to piedāvājumā.

Jaunā Tautas fronte (NFP), kas apvieno sociālistus, kreiso ekstrēmistu partiju "Nepakļāvīgā Francija" (LFI), zaļos un komunistus, izcīnīja 182 no 577 vietām Nacionālajā sapulcē, taču kopumā kreisajiem ir 193 vietas. Savukārt prezidenta Emanuela Makrona pārstāvēto centristu apvienība "Ensemble" ("Kopā") ieguva 164 vietas, bet labējā Nacionālā apvienība (RN) - 143 mandātus.

Kreisie nespēj vienoties par premjera kandidātu

NFP, kas vēlēšanās ieguva visvairāk vietu, uzstāj, ka tai pienākas jaunās valdības veidošanas tiesības, lai gan kreisajiem ne tuvu nav pietiekami daudz vietu vairākuma nodrošināšanai. Visu pagājušo nedēļu NFP solīja nosaukt savu kandidātu uz premjerministra amatu.

Tomēr pirmdien, tā arī nespējot panākt vienošanos, LFI paziņoja, ka aptur sarunas ar saviem priekšvēlēšanu alianses partneriem. Kreisie ekstrēmisti apsūdzēja sociālistus "nepieņemamu metožu" izmantošanā, piesavinoties veto tiesības iespējamā kandidāta izvirzīšanā.

Nedēļas nogalē sociālisti noraidīja pārējo kreiso partiju atbalstīto 73 gadus veco bijušo komunisti Igetu Bello, kura šobrīd ir Reinjonas aizjūras departamenta reģionālās padomes priekšsēdētāja un pārstāv galēji kreiso partiju "Par Reinjonu".

LFI no savas puses savukārt noraidīja ar partijām nesaistīto 73 gadus vecās ekonomistes un klimata speciālistes Lorānsas Tubjanas kandidatūru, kuru atbalstīja sociālisti, zaļie un komunisti.

Sociālisti uzliks veto ikvienam NFP kandidātam, ar vienīgo mērķi uzspiest pašu izraudzīto, apgalvojot, ka tas vienīgais būs pieņemams Makronam, teikts LFI paziņojumā. "Tas Republikas prezidentu padara par lēmumu pieņēmēju par mūsu aliansi, lai gan tā tikusi izveidota pret viņu un viņa politiku," uzsver kreisie ekstrēmisti.

LFI paziņojusi, ka sarunas par valdības veidošanu vai premjerministra amata kandidātu neatsāks, kamēr netiks ievēlēts jaunais Nacionālās sapulces priekšsēdētājs, par kura kandidatūru kreisie arī joprojām nav vienojušies.

Saskaņā ar konstitūciju Nacionālās sapulces jaunais sasaukums uz savu pirmo sēdi pulcējās ceturtdien, 18. jūlijā, lai vispārējās savstarpējās neuzticības apstākļos mēģinātu ievēlēt parlamenta apakšnama spīkeru.

Kreisie nemaz nebija gatavi uzvarai

Parasti premjerministra kandidāts tiek izraudzīts, vēl pirms ļaudis dodas pie balsošanas urnām. RN valdības vadītāja krēslam izvirzīja savas partijas līderi Žordanu Bardelu, kamēr centristi saliedējās ap līdzšinējo premjeru Gabrielu Atālu.

Taču galvenais, ja ne vienīgais, NFP izveides iemesls bija vēlme "apturēt galēji labējos". Tajā pašā laikā maz bija tādu pat pašas Jaunās tautas frontes rindās, kas paredzēja, ka par nominālo vēlēšanu uzvarētāju vēlēšanās, kurās ilgi tika prognozēta RN uzvara, kļūs kreiso alianse.

Kritiķi, tostarp arī Makrons, jau tūlīt norādīja, ka kreisās partijas apvienojušās ap vienu vienīgu lozungu, ignorējot starp tām pastāvošās domstarpības gan stratēģijas, gan konkrētās politikas jautājumos, tostarp par attieksmi gan pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, gan pret Izraēlas karu pret palestīniešu teroristisko grupējumu "Hamas" Gazas joslā.

LFI uzstāj, ka tai ir lielākā pārstāvniecība Nacionālajā sapulcē starp kreisajām partijām un piesauc savus panākumus pēdējās prezidenta vēlēšanās. Savukārt sociālisti norāda, ka tie guva vislabākos panākumus starp kreisajām partijām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās.

"Nepakļāvīgā Francija" uz premjera krēslu sākotnēji piedāvāja trīs no saviem līderiem, tajā skaitā partijas līderi - kreisā ekstrēmisma veterānu Žanu Liku Melanšonu, taču visus šos kandidātus sociālisti noraidīja. Tikmēr sociālisti pamatā pauda atbalstu savam līderim Olivjē Foram, kas savukārt nebija pieņemams LFI.

Kamēr sociālisti uzskata, ka nepieciešams atrast tādu premjerministra amata kandidātu, kurš spētu izturēt parlamenta uzticības balsojumu, Melanšons uzstāj, ka NFP valdība jāveido vienai pašai un nepieciešamības gadījumā sava programma jārealizē ar dekrētu palīdzību, apejot parlamentu. Taču šīs nereālistiskās prasības varētu liecināt vienīgi par to, ka galēji kreisie patiesībā nemaz nav gatavi uzņemties valdības vadīšanu.

Šķita, ka iespējamais kompromiss varētu būt komunistu līdera Fabjēna Rusela piedāvātā Bello kandidatūra, taču gan 2022. gada prezidenta vēlēšanās, gan šī gada EP vēlēšanās viņa atbalstīja Melanšonu un tā pārstāvētos galēji kreisos.

Nākamais pārbaudījums, kas sagaida NFP, būs Nacionālās sapulces priekšsēdētāja vēlēšanas. Francijas parlamenta apakšpalātas spīkers tiek ievēlēts trijās kārtās. Lai gūtu uzvaru pirmajās divās kārtās, nepieciešams absolūtais vairākums, taču trešajā kārtā par uzvarētāju tiek atzīts tas kandidāts, kas ieguvis visvairāk balsu, tāpēc vislielākajam blokam ir izredzes šajā cīņā uzvarēt, ja visi koalīcijas partneri turēsies pie vienota kandidāta.

Taču, ja kreisie šajā balsojumā izgāzīsies, tas faktiski nozīmēs NFP galu (raksts tapis, pirms kļuva zināms balsojuma rezultāts).

Centristu koalīcija

Tikmēr otrdien prezidents Emanuels Makrons pieņēma premjerministra Atāla vadītās valdības demisiju, kurai uzdots turpināt savus pienākumus līdz jaunas valdības izveidei.

Pirms tam pirmajā valdības sēdē kopš vēlēšanām Makrons kabineta locekļiem pavēstīja, ka lūgs Atālam dažas nedēļas, iespējams, līdz olimpiādes beigām 11.augustā, turpināt vadīt pagaidu valdību, tādējādi dodot partijām vairāk laika vienošanās panākšanai par koalīcijas izveidi, stāsta sanāksmes dalībnieki.

Vēlāk otrdien Atāls paziņoja, ka organizēs konkurējošo partiju sanāksmes, lai "virzītos uz rīcības paktu" un jaunās valdības veidošanu. Tomēr viņš noraidīja iespēju palikt premjera krēslā, un svētdien Atāls tika ievēlēts par Makrona dibinātās centriskās partijas "Renesanse" parlamenta frakcijas priekšsēdētāju.

Neskatoties uz to, ka Makrona un Atāla attiecības ir strauji pasliktinājušās pēc prezidenta lēmuma, nekonsultējoties ar premjeru, izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas, kas nesušas valdošās koalīcijas sakāvi, eksperti uzskata, ka abi politiķi joprojām cer izveidot mēreno partiju vairākumu, izslēdzot no koalīcijas gan galēji kreisos, gan nacionālistus. Kā uzsvērts Elizejas pils paziņojumā, pārejas perioda saīsināšana līdz jaunās valdības izveidei "ir atkarīga no republikāņu spēku sadarbības".

Pēc valdības oficiālās demisijas tās locekļi varēs atgriezties parlamentā un iesaistīties sarunās par koalīcijas veidošanu, un Makrons norādījis, ka centriska vairākuma nodrošināšana ļaušot gan nosargāt viņa prezidentūras laika "ekonomiskos sasniegumus", gan gādāt par "sociālo taisnīgumu". Centristi cer, ka domstarpības kreiso nometnē novedīs pie sociālistu atšķelšanās no saviem radikālākajiem sabiedrotajiem un pavērs ceļu plašas mēreno koalīcijas izveidei.

Politiskais strupceļš draud izvērsties ielu nekārtībās

Kamēr politiķi savstarpēji nespēj vienoties, lielākās Francijas arodbiedrību apvienības (CGT) ģenerālsekretāre Sofija Binē aicinājusi uz masu demonstrācijām pie Nacionālās sapulces, lai panāktu kreiso valdības izveidi. "Makrons grib nolaupīt mūsu uzvaru," kreisi orientētajā laikrakstā "Libération" apgalvo Binē.

Savukārt Nacionālā apvienība un konservatīvā Republikāņu partija brīdinājušas, ka nekavējoties ierosinās neuzticības izteikšanu jebkurai Jaunās tautas frontes veidotajai valdībai.

Tikmēr Makrons, kurš ar savu negaidīto lēmumu izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas pēc viņa pārstāvētās "Renesanses" pazemojošās sakāves EP vēlēšanās, kurās pārliecinošu uzvaru guva RN, novedis valsti uz politiskā haosa robežas, visumā norobežojies no tiešas iesaistes politiskajās debatēs. Tomēr viņš spējis aizkaitināt kreisos, savā atklātajā vēstulē paziņojot, ka vēlēšanās "neviens nav uzvarējis".

Saskaņā ar Piektās Republikas konstitūciju Francijas premjerministru nominē prezidents, un tam nav noteikti nekādi laika ierobežojumi. Līdz ar to, ņemot vērā, ka Nacionālā sapulce ir sašķelta trijās līdzīgās savstarpēji naidīgās daļās, pārejas periods var ieilgt. "Tas rada patiesu problēmu demokrātijai," sarunā ar laikrakstu "Le Monde" atzīst Parīzes Assa Panteona universitātes publisko tiesību lektors Benžamēns Morels. "Mēs nonākam zināmā politiskā neskaidrībā, jo visumā šāda veida [pagaidu] valdības pastāvēšana paredzēta tikai uz dažām dienām vai, augstākais, uz dažām nedēļām."

Savā vēstulē Makrons aicinājis uz mierīgām sarunām starp partijām, kas pārstāv "nepārprotamas republikāniskas vērtības", izslēdzot no sarunu procesa gan LFI, gan nacionālistus, kas kā atsevišķa partija, neskatoties uz centristu un kreiso taktisko, taču programmatiski absurdo bloķēšanos vēlēšanu otrajā kārtā, ieguvusi vislielāko pārstāvniecību parlamentā.

Elizejas pils saimnieks paziņojis, ka abas partijas, kuras kopā kontrolē vairāk nekā 200 no 577 vietām Nacionālajā sapulcē, nav savienojamas ar Republikas funkcionēšanu. Uz Makrona izteikumiem Melanšons reaģējis, paziņojot, ka tā esot atgriešanās pie "karaļa veto".

Lai gan Melanšons nav izrādījis gatavību atkāpties kaut no vienas NFP programmā iekļautās prasības, tādējādi neizrādot ne mazākās elastības pazīmes, lai iesaistītos sarunās par tādas koalīcijas izveidi, kas varētu izturēt parlamenta uzticības balsojumu, valda vispārējs viedoklis, ka Makrons ar savu vēstuli tikai vairojis politisko spriedzi, nevis to kliedējis.

Vēlētāju pievēršanās galējībām

Apstiprinot jau gadiem ilgi vērojamo tendenci, vēlēšanas parādīja, ka nostiprinājies politiskā spektra labējais un kreisais flangs, savas pozīcijas zaudējot ne tikai Makrona pārstāvētajiem centristiem, bet arī mērenākajām labējām un kreisajām partijām, kas savulaik ilgstoši pilnībā kontrolēja Francijas politisko arēnu.

Pēc septiņiem gadiem Elizejas pilī Makronam, necenšoties izveidot spēcīgu centrisku partiju un pašam neizvēloties skaidru politisko identitāti, izdevies vien atjaunot vēl krasāku šķelšanos labējos un kreisajos, ko savulaik, stājoties amatā 2017. gadā, viņš pasludināja par novecojušu.

"Makrons dzīvo izolētā pasaulē, kur politiskā loģika sen vairs nepastāv," sarunā ar laikrakstu "The New York Times" norādījusi bijusī veselības ministre Marisola Turēna, kas pārstāv sociālistus. "Vēlēšanas bija neracionāls lēmums, kas radījis pilnīgu strupceļu. Vai ļaudis saglabās mieru tāpēc, ka tuvojas olimpiāde? Neesmu par to pārliecināta."

Makrona izsludinātajās pirmstermiņa vēlēšanās katrs trešais francūzi balsoja par RN, kamēr katrs devītais par LFI vai komunistiem. Tā rezultātā aptuveni 39% Nacionālās sapulces tagad kontrolē galēji labējam vai kreisajam politiskā spektra flangam piederīgās partijas. To piedāvātā populistiskā ekonomiskā politika ir līdzīga, un tās īstenošanu valsts nevar atļauties. Šīs partijas ir vienotas arī savā pretestībā Makrona īstenotajam tautsaimniecības liberalizācijas kursam, kas, viņuprāt, ir elitisks un nāk par labu vienīgi bagātajiem.

Kamēr valsti pārņēmusi politiskā krīze, līdzšinējais ekonomikas ministrs Bruno Lemērs brīdina par Francijas "finanšu un ekonomikas katastrofu", ja jaunā valdība nesamazinās izdevumus, lai iegrožotu budžeta deficītu un valsts parādu. Taču tas neatbilst Melanšona iecerēm. Viņš cita starpā pieprasa pensionēšanās vecuma samazināšanu no 64 uz 60 gadiem, kas valstij izmaksās krietnu summu.

"Par premjerministru jākļūst vai nu sociālistam, vai mērenam konservatīvajam no republikāņiem," uzskata Klemāns Bons, kas savulaik ieņēmis dažādus ministra amatus vairākās Makrona valdībās. "Makrons nevar izvēlēties kādu no paša partijas, it kā vēlēšanas nemaz nebūtu notikušas." Problēma ir apstāklī, ka neatkarīgi no tā, kurai no Bona piedāvātajām izvēlēm prezidents dotu priekšroku, tas izsauks tūlītēju noraidījumu no pretējās nometnes puses.

Makrons savulaik pretendēja uz nācijas vienotāja statusu un sprediķoja par jaunu parlamentāro kultūru, taču tagad viņa iespējas apvienot Franciju ir sarukušas līdz minimumam, atzīst "The New York Times" Parīzes redakcijas vadītājs Rodžers Koens.

Avoti: "The New York Times", "The Guardian", AFP, NZZ, RFI.