"Man tā būs kā aizmigšana!" Nīderlandē eitanāziju veikusi 29 gadus veca sieviete, kura cieta no depresijas
22. majā plkst. 13.25 pēc vietējā laika mūžībā ar eitanāzijas palīdzību devās kāda 29 gadus veca Nīderlandes pilsone Zoraja ter Bīka. Viņas dzīvesbiedrs atklāj, kāda bijusi sievietes pēdējā vēlēšanās.
Zoraja mūžībā devās 22. maijā, tieši mēnesi pēc savas 29. dzimšanas dienas, tomēr par tiesībām veikt eitanāziju viņa cīnījās ilgi. Nīderlandē iedzīvotājiem ir iespējams veikt "asistētu pašnāvību" ja viņiem speciālai komisijai izdodas pierādīt, ka viņi ikdienā piedzīvo “neizturamas ciešanas bez izredzēm uz uzlabojumiem”, kā arī spēj pierādīt, ka ir spējīgi un informēti par pieņemto lēmumu.
Zoraja par savu stāvokli nereti runāja atklāti - gan sociālajos tīklos, gan sarunās ar medijiem. Viņa atklāja, ka ilgstoši cieš no hroniskas depresijas, trauksmes un personības traucējumiem, kas viņas dzīvi padarījuši neizturamu, līdz ar to viņa zaudējusi jebkādas cerības uz normālu dzīvi.
"Man tā būs kā aizmigšana..."
Sieviete iepriekš medijiem norādīja, ka "10 gadu laikā bija izsmēlusi visas iespējamās ārstēšanas metodes, un kādā brīdī saprata, ka šajā jautājumā nekas nav līdzams un viņa pieteicās eitanāzijai".
"Cilvēki domā, ka tad, kad esi garīgi slims, tu nevari skaidri padomāt. Tomēr šāda nostāja ir aizvainojoša," neilgi pirms nāves skaidroja sieviete, "es saprotu dažu indivīdu bailes no asistētas nāves un bažas par to, vai uz cilvēkiem, kuri veic eitanāziju, netiek izdarīts spiediens. Tomēr Nīderlandē šis likums ir spēkā vairāk nekā 20 gadus un pastāv stingri noteikumi, lai cietušais šim procesam varētu kvalificēties. Tas ir ilgs un sarežģīts process."
"Nav tā, ka jūs pirmdien izlemjat veikt eitanāziju un jaupiektdien esat miris. Es ilgu laiku atrados gaidīšanas sarakstā un mani novēroja ārsti, kuri eitanāzijā asistē cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem".
Zoraja norāda, ka pirms eitanāzijas viņai tiks iedots nomierinošs līdzekli, bet pēc tam - ievadītas zāles, kas apturēs viņas sirdi. "Man tā būs kā aizmigšana. Mans partneris būs pie maniem sāniem, bet es viņam jau iepriekš sacīju, ka nepārdzīvošu, ja viņam kādā brīdī istaba būs jāpamet. Ir pienācis mans laiks un es šajā domā rodu zināmu mieru. Protams, izjūtu arī vainas sajūtu, tomēr dažreiz, ja tu kādu mīli, tev ir jāļauj viņam iet."
Sievietes pēdējā vēlēšanās
22. maijā liktenīgā diena pienāca un sieviete sava drauga klātbūtnē no dzīves atvadījās.
"Es pārdzīvoju, bet tajā pašā laikā esmu laimīgs. Skumji bija viņu palaist vaļā, tomēr saprotu, kādas ciešanas viņa izjuta. Esmu laimīgs, jo viņa piepildīja savu kvēlāko vēlmi. Lai viņai mūžīgs miers," par mīļotās sievietes nāvi izteicies viņas mīļotais vīrietis.
“Zorajas pēdējā vēlēšanās bija atstāt savus mīļos mierā. Viņa novēlēja tuviniekiem cīnīties pret savu noraidošo un necieņas pilno nostāju par viņas lēmumu. Tomēr Zoraja saprata, ka eitanāzija dažiem cilvēkiem vēl aizvien nav izprotama un tā rada viņiem psiholoģiskas ciešanas," norāda viņas dzīvesbiedrs.
2002. gada 1. aprīlī Nīderlandē stājās spēkā “Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli”, un šī valsts kļuva par pirmo valsti pasaulē, kurā ar likumu atļāva neārstējami slimiem un nenovēršamām mokām pakļautiem pacientiem saīsināt savu dzīvi.Saskaņā ar likumu eitanāziju drīkst piemērot tikai pēc pacienta pieprasījuma. Ārstam jābūt pārliecinātam, ka pacients savu gribu izteicis brīvprātīgi un pēc ilgām pārdomām, ka pacienta stāvoklis ir bezcerīgs un viņa sāpes ir nepanesamas, ka ārsts ir izskaidrojis slimniekam viņa stāvokli un izredzes, kopā ar pacientu ir nonācis pie pārliecības, ka slimnieka situācijā nav cita pieņemema risinājuma. Pēc tam pacienta piekrišana tiek prasīta atkārtoti. Galējo slēdzienu izsaka kā minimums 2 savstarpēji nesaistīti ārsti, kurus uzrauga īpaša medicīnas tiesību un ētikas komisija, šaubu gadījumā lietu izskatot izmeklētājam no prokuratūras.
