Komunistu "paradīzē" nopietnas problēmas — Kubas iedzīvotāji nikni par pārtikas trūkumu un dzīvošanu tumsā

Salas otrajā lielākajā pilsētā Santjago de Kubā, kas atrodas apmēram 800 kilometrus uz austrumiem no galvaspilsētas Havanas, ielās izgāja ļaužu pūlis, pieprasot elektrību un pārtiku. Daudzviet valstī, tostarp Santjago de Kubā, mājas ir bez elektroenerģijas pat vairāk nekā 14 stundas dienā. Kāds vietējais izteicās aģentūrai AFP, ka pēc ielu protestiem svētdien elektroapgāde tika atjaunota un atvestas "divas kravas automašīnas ar rīsiem". Tiesa, kāds cits pilsētas iedzīvotājs, kurš vēlējās palikt anonīms, izteicās Spānijas laikrakstam “El Pais”, ka atbraukušās kravas automašīnas nenozīmē, ka valdība sāks iedzīvotājiem pārdot rīsus, cukuru vai pienu. “Viņi tagad izdala tikai šī mēneša rīsus un cukuru, kas nebija atvesti. Viņi neatveda bērniem pienu.”

Kaut gan Kubas prezidents Migels Diass-Kanels atzina, ka valdībai un vietējām varas iestādēm ir “jāpievērš uzmanība mūsu cilvēku sūdzībām, jāuzklausa, jāiesaistās dialogā, jāizskaidro lielie pūliņi situācijas uzlabošanai”, taču sociālajā vietnē “X” apgalvoja, ka “daži cilvēki ir pauduši savu neapmierinātību ar elektrības situāciju un pārtikas sadali”, ko cenšas izmantot “revolūcijas ienaidnieki”. Viņš vainoja “ASV bāzētos teroristus” mēģinājumos graut Kubas iekšējo kārtību.

ASV vēstniecība Havanā apliecināja, ka zina par protestiem Santjago de Kubā, Bajamo un citās pilsētās, un aicināja Kubas valdību ievērot “protestētāju cilvēktiesības un risināt Kubas iedzīvotāju likumīgās vajadzības”.

Uz to Kubas ārlietu ministrs Bruno Rodrigess atbildēja ar aicinājumu Amerikai “neiejaukties valsts iekšējās lietās”.

Tuvojoties vasaras svelmei, brīdina par vēl nopietnākiem nemieriem

Elektroapgādes problēmas moka kubiešus jau labu laiku, un pēc šī mēneša rekordaugstajām temperatūrām analītiķi brīdina, ka turpmākie elektropadeves pārtraukumi šovasar var izraisīt gaisa kondicionētāju atteici un produktu sabojāšanos, radot jaunu ielu protestu risku, vēsta “Voice of America”. “Šajā kontekstā cilvēkiem ir apriebies. Viņiem vairs nav, ko zaudēt,” izteicās Madridē bāzētās neatkarīgās tiešsaistes ziņu vietnes “Diario de Cuba” līdzdibinātājs Mičels Suaress.

Viņam piekrīt Kubas lietu speciālists Amerikas universitātē Vašingtonā Viljams Leogrande. “Šo protestu cēlonis ir pastāvīgais pārtikas un medikamentu trūkumus, turklāt valsts elektrotīkls ir uz sabrukuma robežas. Cilvēki cieš līdz pat 18 stundām dienā bez elektrības. Pastāv vispārēja neapmierinātība ar valdības nespēju nodrošināt pamatpakalpojumus.”

Latīņamerikas speciāliste Barselonas Starptautisko jautājumu centrā Anna Ajuso piebilst, ka Kuba ir bankrotējusi un nespēj maksāt par importa precēm, no kurām tā ir atkarīga pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču nodrošināšanā. “Trūkst medikamentu, pārtikas, kavējas Pasaules Veselības programmas palīdzības piegādes. Viss sabrūk, jo Kubai nav ārzemju valūtas šo preču iegādei un tā pati neražo gandrīz neko.”

Savukārt Madrides “Real Elcano Institute” Latīņamerikas pētījumu profesors Rogelio Nunjess uzskata, ka problēmas pamatā ir Kubas nespēja modernizēt savu ekonomiku, kā to izdarījušas citas komunistu pārvaldītās valstis, piemēram, Ķīna un Vjetnama.

"Komunistu paradīzes" skarbās perspektīvas

Kopš marta sākuma Kubā regulāri notiek elektrības atslēgumi, kas saistīti ar apkopes darbiem salā lielākajā termoelektrostacijā, taču aizvadītajā nedēļas nogalē situācija pasliktinājās elektrības ražošanai nepieciešamās degvielas deficīta dēļ, vēsta AFP. Piemēram, Santjago elektroapgāde bijusi pārtraukta pat līdz 14 stundām diennaktī.

Kubā elektrību ražo astoņas vecas termoelektrostacijas, ģeneratori un astoņas peldošas elektrostacijas, kas iznomātas no Turcijas. Tās ietekmē degvielas deficīts, vēsta AFP.

Pašlaik valsts piedzīto smagāko ekonomisko krīzi kopš deviņdesmitajiem gadiem, valdība valsts problēmās vaino ASV ekonomisko blokādi, kas tika ieviesta kopš komunistu nākšanas pie varas 1959. gadā. Mēģinot palēnināt straujo ekonomikas lejupslīdi, šī gada sākumā Kubas valdība radikāli paaugstināja degvielas cenas — piecas reizes! Tādējādi benzīna litra cena no 25 peso (0,96 eiro) uzlēca līdz 132 peso (5,06 eiro). Finanšu ministrs Vladimirs Regeiro toreiz paziņoja, ka līdzīgu cenu paaugstinājumu piedzīvos arī dīzeļdegviela un citi degvielas veidi. Viņš paziņoja arī par 25 procentu kāpumu elektrības cenai galvenajiem patērētājiem apdzīvotajās vietās, kā arī dabas gāzes cenas paaugstinājumu. Vienlaikus viņš norādīja, ka valdība atvērs 29 jaunas degvielas uzpildes stacijas, kurās varēs norēķināties tikai ar ASV dolāriem. Zīmīgi, ka pērn degvielas trūkuma dēļ Kubas režīms bija spiests atcelt tradicionālo Maija dienas parādi. Kubas galvenā naftas piegādātāja Venecuēla pati cīnās ar smagām ekonomiskajām problēmām un būtiski samazinājusi piegāžu apjomu.

Oficiālie dati liecina, ka pērn Kubas ekonomika saruka par 2%, inflācija sasniedza 30%, bet fiskālais deficīts šogad tiek prognozēts 18 procentu apmērā no IKP. Neatkarīgie eksperti uzskata, ka faktiskā situācija ir ievērojami sliktāka, un valdība subsidē gandrīz visas preces un pakalpojumus.

Savukārt tūrisms, kas 2019. gadā nodrošināja 11 procentus no IKP, nav atguvies no Covid-19 pandēmijas — pērn salu apmeklēja tikai 2 miljoni tūristu, salīdzinot ar 3,6 miljoniem 2019. gadā, vēsta “Voice of America”.

Jāpiebilst, ka Vašingtonā bāzētā nevalstiskā organizācija “Washington Office on Latin America”, kuras deklarētais uzdevums ir veicināt cilvēktiesību ievērošanu, demokrātiju, kā arī sociālo un ekonomisko taisnīgumu Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, ziņojusi, ka tikai pēdējos divos gados apmēram 425 tūkstoši kubiešu lūguši patvērumu ASV, bet apmēram 36 tūkstoši — Meksikā, pametušo skaits ir ekvivalents apmēram 4 procentiem no Kubas iedzīvotāju skaita.

"Brīvības salas" kuģī ne pirmo reizi rodas nopietnas sūces

Šie nav pirmie masu nemieri kopš 1959. gada komunistisku kontrolētajā Kubā, kuru savulaik padomju propaganda dēvēja par “Brīvības salu”. Pēc sociālistisko valstu bloka sairšanas 1989. gadā un PSRS sabrukuma 1991. gadā Kuba pazaudēja ārējo politisko atbalstu un galveno finanšu donoru. Lai ekonomisko grūtību apstākļos apslāpētu jebkādu kurnēšanu, Fidela Kastro režīms pastiprināja gan politiskās represijas, gan ekonomikas taupīguma politiku.

Sevišķi smagi cieta enerģētika un iedzīvotāju apgāde ar pārtiku, līdz 1994. gada 5. augustā tūkstošiem Havannas iedzīvotāju stihiski sapulcējās Malekonas krastmalā pret valdību vērstā demonstrācijā, izkliedzot pret Kastro vērstus lozungus. Demonstrācija izvērtās ārzemju viesiem paredzēto viesnīcu un valūtas veikalu grautiņos. Toreizējais aizsardzības ministrs, Fidela jaunākais brālis Rauls ierosināja nemierus apspiest ar armiju, bet Fidels personiski parādījās notikumu vietā, kur jau pulcējās viņa atbalstītāji, un pēc emocionālas runas, tostarp solot visiem tiem, kuri vēlas pamest Kubu, dot tādu iespēju, pilsētas ielās izgāja komunistu vienības, kas kopā ar policiju izdzenāja režīma pretiniekus, un 6. augustā pilsētā bija atjaunota kārtība. Turpmāko nedēļu laikā Fidels Kastro mazināja spriedzi, atļaujot daudziem tūkstošiem neapmierināto kubiešu doties uz ASV, un dažu mēnešu laikā “brīvības salu” pameta vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku.

Nākamie vērienīgie ekonomiskie protesti notika 2021. gadā, kad jau tā slikto ekonomisko situāciju pasliktināja Covid-19 pandēmija. Tobrīd leģendāro brāļu Kastro ēra jau bija noslēgusies — vecais diktators Fidels Kastro 2008. gadā jau bija nodevis savas prezidenta pilnvaras Raulam un nomira 2016. gada 25. novembrī 90 gadu vecumā, bet tobrīd 89 gadus vecais Rauls 2021. gada aprīlī nodeva vadības grožus pašreizējam prezidentam Migelam Diasam-Kanelam.

Jau 2021. gada 11. jūlijā sākās protesta akcijas pret komunistu partiju un valdību, ko izraisīja pārtikas un medikamentu trūkums, kā arī politiskās represijas un lokdauns. Demonstranti pieprasīja Diasa-Kanela demisiju no Kubas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra un Kubas prezidenta amatiem un vispār izbeigt komunistu valdīšanu. Valdības spēkiem izdevās nemierus apslāpēt 17. jūlijā, tostarp izmantojot arī interneta atslēgšanu.