"Kaut nekad es nebūtu uzņēmis šo filmu!" saka tikko "Oskaru" ieguvušais režisors. Par ko ir šī baisā filma?

“Associated Press” žurnālistu komanda, kuras sastāvā ar Černovu bija fotogrāfs Jevgēņijs Maloļetka un producente Vasilisa Stepaņenko, 20 dienas filmēja, kādas šausmas notiek krievu okupantu aplenktajā pilsētā. Filmēšanas grupa ieradās pilsētā burtiski stundu pirms krievu iebrukuma, bet bija pēdējie žurnālisti, kuriem marta vidū izdevās evakuēties no aplenktās pilsētas.

“Tas ir pirmais “Oskars” Ukrainas vēsturē. Esmu pagodināts. Taču iespējams, ka es būšu pirmais režisors uz šīs skatuves, kurš teiks: “Es vēlos, kaut es nekad nebūtu uzņēmis šo filmu,” saņemot “Oskara” statueti, sacīja Černovs.

“Es vēlos, kaut es būtu varējis šo balvu nomainīt pret to, ka Krievija nekad nebūtu uzbrukusi Ukrainai, nekad nebūtu okupējusi mūsu pilsētas. Es vēlētos samainīt visu atzinību pret to, lai Krievija nenogalinātu desmitiem tūkstošu manu tautiešu ukraiņu. Es vēlētos, lai viņi atbrīvo visus ķīlniekus, visus karavīrus, kuri aizsargā savu zemi, visus civiliedzīvotājus, kuri tagad atrodas viņu cietumos. Bet es nevaru izmainīt vēsturi, es nevaru izmainīt pagātni. Bet mēs kopā, jūs, kuru vidū ir vistalantīgākie cilvēki pasaulē, varam panākt, ka vēsture tiek fiksēta pareizi, un patiesība uzvarēs, un Mariupoles iedzīvotāji un tie, kuri atdeva savas dzīvības, netiks aizmirsti. Jo kino veido atmiņas, un atmiņas veido vēsturi.” Režisors noslēdza savu runu ar “Slava Ukrainai!”.

Pati filma skatāma šeit.

2022. gadā Mariupolē pastrādātās krievu okupantu zvērības nav pirmā reize, kad Černovam nācies saskārties ar Krievijas izraisītajām nāvēm. Intervijā izdevumam “Meduza” viņš pērn pastāstīja, ka kopš Krievijas agresijas sākuma 2014. gadā filmējis gan Krimā, gan Donbasā, tostarp “Associated Press” žurnālistu grupā nokļuvusi Krievijas atbalstīto separātistu notriektās pasažieru lidmašīnas “Boeing” nokrišanas vietā. “Tādas šausmas es vēl nekad nebiju savā dzīvē redzējis,” par redzēto katastrofas vietā stāstīja Černovs, piebilstot, ka uzreiz saskārās arī ar “informatīvo karu”. “Krievija uzreiz sāka izvirzīt daudzas, vienu otrai pretrunīgas versijas, ar tām aprokot skatītāju un viņu pārliecinot, ka patiesība nepastāv.”

“Tas pats notika arī ar Mariupoli: kad es filmēju dzemdību nama bombardēšanas sekas — grūtnieci uz nestuvēm, milzīgu bedri zemē, tad sapratu, ka tas izraisīs informatīvo vilni. Un nekļūdījos: jau nākamajā dienā Krievija sāka paust versijas, ka tas ir “uzvedums ar aktieriem”, ka “vispār nekā nebija”. Kaut gan mēs nokļuvām uz vietas jau 23 minūtes pēc aviotrieciena: vispirms dzirdējām lidmašīnu, pēc tam sprādzienus, uzkāpām daudzstāvu namā un redzējām, no kurienes nāk dūmi. Nākamajā dienā mēģinājām uzzināt, kas notika ar dzemdētājām, mēs gribējām uzzināt, vai izdzīvoja meitene uz nestuvēm. Diemžēl, viņa neizdzīvoja. Un bērniņš arī.”

Černovs atzina, ka viņam bija skaidrs par gaidāmo iebrukumu uzreiz pēc teatrālās Krievijas Drošības padomes sēdes “tiešraides” un separātisko “tautas republiku” atzīšanas. “Bija absolūts klusums, mēs satikām tikai dažas kravas automašīnas ar betona plāksnēm un baļķiem. Mēs braucām un jokojām: “Lūk, tūlīt sāksies trešais pasaules karš. Un mēs braucam uz pilsētu, kurš kļūst par vienu no tās galvenajiem punktiem. Un mums ir palikusi pusotra stunda. Nekāda spiediena.” Braucām un jokojām. Rūgti,” par pēdējo pirmskara dienu stāstīja režisors. Pēc tam sākās elle, un ļoti daudz kas no tās nemaz neiekļuva filmā.

“Supermārketa “Port-City” bombardēšana, kura notika manā acu priekšā,” atzina režisors. Viņš piebilda, ka veikalā un kaimiņu mājās tika nogalināti daudzi cilvēki, taču viņam neizdevās tur nokļūt. Viņš pastāstīja, kā slimnīcā atnāca kāda sieviete, kura teica, ka režisora acu priekšā sabombardētajā deviņstāvu mājā viņas vīram ar stiklu pārgriezts vēders. “Taču slimnīcai nebija ātrās palīdzības mašīnu, bija komandantstunda, frontes apstākļi, turpinās bombardēšana. Neviens neriskēja ar viņu iet, iedeva viņai invalīdu ratiņus un teica: “Atvediet viņu”. Viņa aizgāja, un pēc stundas atgriezās ar vīru. Viņam no vēdera izvēlās zarnas, viņa sabāza tās atpakaļ vēderā, apsēja ar palagu un apšaudes laikā atveda uz slimnīcu. Un tādu stāstu ir simtiem, tūkstošiem. Un to visu neizdevās nofilmēt.”

“Aviotrieciens par “Port-City” man joprojām rādās sapņos, bet es to nenofilmēju. Vispār man Mariupole bieži rādās sapņos, un tajos sapņos viss ir sajaukts: es vienmēr kaut kur skrienu, apkārt kaut kas sprāgst. “Port-City” pēkšņi izrādās kaut kur Harkivā. Līķi, kas guļ pie mājas, kur es Harkivā uzaugu, pārceļas uz Mariupoli. Un tas viss it kā vienas milzīgas izpostītas pilsētas daļas. Bet man salūst kamera, izslēdzas akumulators, un es neko nevaru nofilmēt.”

“Paskatieties, cik ātri sagrāva Mariupoli: [Sīrijas pilsētu] Alepo sagrāva gadiem ilgi, bet Mariupoli triju mēnešu laikā. Tādu mērogu es nekad nebiju redzējis. Visi kari manī izraisījuši riebuma, niknuma, šausmu un skumju sajaukumu. Taču nekad es nesajutos tik bezpalīdzīgs kā tagad,” viņš stāstīja.

Filmā ir iekļauta tikai niecīga daļa no redzētā un pārdzīvotā, un nebūt ne tas šaušalīgākais. “Tajās dienās gāja bojā daudz vairāk cilvēku. Gāja bojā daudz vairāk bērnu. Cienot bojā gājušos un skatītājus, es nevarēju parādīt tuvplānā norautās kājas, norautos žokļus vai pusi sejas. Kaut gan kādā brīdī to vēlējos. Skatītājam nodoto sāpju daudzums ir jādozē, ir jāļauj viņam izelpot. Citādi viņš vai nu aizies vai emocionāli noslēgsies, pārstās dzirdēt un just. Tas bija grūts uzdevums: kā neatgrūst skatītāju un vienlaikus nesamazināt traģēdijas dziļumu. Mēs negribējām ļaut, lai skatītājs pieņem karu kā kaut ko “ne tik gluži jau šausmīgu”. Paskatieties Krievijas medijus: jūs redzēsiet stāstus par augstas precizitātes ieročiem un šaušanu no kaut kādām, uz iztēli iespaidu atstājošām iekārtām. Tas viss izskatās bīstami, taču skaisti. Bet man vajadzēja parādīt karu visā tā neizturamajā pretīgumā.”

Visvairāk viņš pārdzīvo, ka nespēja nofilmēt, kā okupanti sabombardē Drāmas teātri, kas notika trīs dienas pēc viņu aizbraukšanas. “Mēs daudzas reizes bijām tajā patvertnē, es zināju cilvēkus, kuri tur dzīvoja. Un kad 16. martā mēs uzzinājām, ka to sabombardēja… Mēs sapratām, ka nekas nav nofilmēts, neviens nespēja parādīt šīs slepkavības mērogu, jo neviena no mums tur nebija. [Lietuviešu režisors Mants] Kvedaravičs vēl palika pilsētā, taču citā vietā, un, diemžēl, viņu nogalināja, kad viņš mēģināja izbraukt.” Tāpat arī ar bērnu slimnīcu, kuru okupanti sabombardēja pēc filmēšanas grupas evakuācijas. “Šo slimnīcu sabombardēja tieši tāpat kā drāmas teātri un dzemdību namu. Un neviens — neviens! — to nenofilmēja. Velns parāvis! Tas ir briesmīgi, ka var pastrādāt noziegumu, un neviens par to nekad neuzzinās,” dusmīgi piebilda režisors.

2023. gada janvārī filma saņēma skatītāju simpātiju balvu ASV neatkarīgā kino festivālā “Sundance”, 2024. gada 11. februārī — ASV Režisoru ģildes balvu, bet 18. februārī — Lielbritānijas kinoakadēmijas balvu (BAFTA).

Krievijas robežai tuvumā esošās Azovas jūras piekrastes pilsētas Mariupoles aplenkšana sākās ar Krievijas invāziju 2022. gada 24. februārī un ilga līdz pat 20. maijam, kad pēc savas pavēlniecības pavēles izbeidza pretošanos pēdējie ukraiņu karavīri “Azovstaļ” tērauda rūpnīcas teritorijā. Kamēr krievi nepārtraukti apšaudīja un bombardēja pilsētu, tika nogalināti daudzi tūkstoši vietējo iedzīvotāju, taču informācija ir ļoti atšķirīga — cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Human Rights Watch” lēš, ka to skaits ir vismaz 8 tūkstoši, Krievijas amatpersonas norādījušas 3 tūkstošus un notikušajā vaino Ukrainu, bet Ukrainas amatpersonas minējušas vismaz 25 tūkstošus nogalināto. Viens no briesmīgākajiem okupantu kara noziegumiem bija vietējā Drāmas teātra bombardēšana, kur bija patvērušies daudzi simti iedzīvotāju, bet teātra priekšā lieliem burtiem abās pusēs bija uzrakstīts “Bērni”. “Associated Press” lēsa, ka krievu okupantu triecienā teātrim tika nogalināti līdz pat 600 cilvēkiem. Lai slēptu pēdas, okupanti vēlāk nojauca teātra drupas.