Krievijā par rasola izgudrotāju pasludina Staļinu. Izdomāts pat arguments, kāpēc salātus nesauc viņa vārdā
Līdztekus kara slavināšanai un Putina personības kulta nostiprināšanai Krievijā reabilitē PSRS laikus, ieskaitot Staļina noziegumus. Jau vairākās Krievijas pilsētās tirānam uzslieti jauni pieminekļi, staļinisma represiju vēstures pētnieki tiesāti par ekstrēmismu un saņem reālus cietumsodus.
Lai tautai Staļinu parādītu iespējami cilvēciskāku, top arī jauni stāstiņi par viņa sasniegumiem un tiem pievienojies apgalvojums, ka tieši dižais vadonis izdomājis rasola recepti – šo ēdienu Krievijā gan sauc par Olivjē salātiem. Kaut arī saistība tiem ar Krieviju patiešām ir, taču krietni senāka – receptes atrodamas arī pavārgrāmatās latviešu valodā, kas izdotas pirms boļševiku 1917. gada apvērsuma.
Biedru grupa spriedusi par salātiem
Vairākos Krievijas interneta kanālos apgalvots, ka Kremļa arhīvos atrasti dokumenti, kas apliecina – Staļins personiski izdomājis rasola recepti 1949. gadā, jo “gribējis dot PSRS pilsoņiem ēdienu, kas simbolizētu laikmeta garu un būtu pieejams visiem valsts iedzīvotājiem”. Šo kulināro versiju atbalstījis arī vēsturnieks Eduards Radzinskis, kura televīzijas raidījumi savulaik Krievijā bija ļoti populāri.
Viņš apgalvo: “Pretēji stereotipam par Staļina autoritatīvajām valsts vadīšanas metodēm, viņš ar saviem domubiedriem apsprieda faktiski visas savas idejas, un tā bija arī ar salātiem. Kādā aukstā ziemas vakarā Kremlī ieradās biedru grupa – Berija, Maļenkovs, kā arī Hruščovs, un viņi tad arī kopā ar Staļinu apsprieda šo jauno ēdienu. Kā zināms, Staļins bija personības kulta pretinieks un savā vārdā (kā to ieteica biedru grupa) šos salātus nosaukt atteicās.”
Staļins esot noraidījis arī nosaukumu Uzvaras salāti, jo kā tad uzvaru ēdīsi, noraidīti arī nosaukumi Padomju un Sarkanarmiešu. “Tad Staļins atcerējās par savām draudzīgajām attiecībām ar Francijas prezidentu Šarlu de Gollu, kuram bija suns vārdā Olivjē, un nolēma šo vārdu piešķirt jaunajam ēdienam,” apgalvo Radzinskis. Sākotnēji receptē esot iekļauti kāļi, taču pēc apspriešanās tos nolemts nomainīt ar zaļajiem zirnīšiem.
Patiesā izcelsme
Putina Krievijā laiku pa laikam cenšas pierakstīt sev visus izgudrojumus un vēl lielākus veikumus par rasolu. Kā bija īstenībā?
1860. gadā franču pavārs Lisjēns Olivjē kopā ar bagātu Krievijas tirgotāju Jakovu Pegovu Maskavā atvēra restorānu Ermitāža. Tas bija visai dārgs, taču itin ātri kļuva populārs, un to bija iecienījuši turīgās tautas daļas pārstāvji.
Te arī dzima Olivjē salāti jeb rasols, kas gan sākotnēji saucās un izskatījās pilnīgi citādi. Sākotnēji šo ēdienu pasniedza ar nosaukumu Majonēze ar medījumu – tā bija irbju un sloku gaļas, vārītas mēles, vēžu kakliņu un ikru mērce, kurai virsū uzlika vārītu kartupeļu, kornišonu un olu šķēlītes kopā ar lapu salātiem.
Ēdiens bija ļoti iecienīts, taču reiz Olivjē pamanīja, ka daudzi apmeklētāji pirms tā baudīšanas nenodarbojas ar estētisku baudīšanu, bet vienkārši ar dakšiņu sajauc visu kopā vienā masā. Tad arī viņš nolēmis šo ēdienu pasniegt jau samaisītu, arī viesi to atzinīgi novērtējuši, un Olivjē salāti ieņēma pastāvīgu vietu restorāna ēdienkartē.
Medījumu vietā lētā desa
1883. gadā Olivjē aizgāja aizsaulē, pēc viņa restorānam nomainījās vairāki īpašnieki, bet salāti ēdienkartē palika. Sākoties kariem un pēc boļševiku apvērsuma restorānu uz laiku slēdza, taču to atkal atvēra nepa (NEP – jaunā ekonomiskā politika) laikā 1924. gadā, kad īsu laiku padomijā bija atļauta ierobežota privātā uzņēmējdarbība.
Olivjē salātiem atradās vieta arī jaunajā ēdienkartē, taču ar nosaukumu Galvaspilsētas salāti, turklāt no tiem saprotamu iemeslu dēļ bija pazudušas visas dārgās medījumu sastāvdaļas, nomainot tās ar vārītu vistas gaļu. Kad arī vistas gaļa PSRS kļuva par deficītu, tās vietā sāka lietot vārīto desu.
PSRS šis ēdiens plašu popularitāti ieguva 20. gadsimta sešdesmitajos gados, jo tikai tad valstī parādījās pirmā rūpnieciski ražotā majonēze 200 gramu burciņās.
Ir arī citas, mazāk populāras versijas par rasola vēsturi, bet arī tajās līdz šim par Staļina lomu nekas nebija atrodams. Šī ir kārtējā versija par “padomju laika visgaršīgāko plombīru pasaulē” – to, starp citu, ražoja pēc ASV tehnoloģijas un sākotnēji arī ar no šīs imperiālistu valsts ievestām iekārtām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Patiesība par meliem” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
