Francijā iekārtots Alcheimera ciemats
Francijas dienvidrietumos atrodas Landē ciemats, pirmajā acu uzmetienā nekas neparasts – taču šeit visiem iemītniekiem ir demence jeb vecuma plānprātība. Dzīve šeit ir pielāgota Alcheimera slimības īpatnībām.
Veikali šķiet tādi paši kā citviet Francijas laukos, taču te vietējiem iedzīvotājiem naudu neprasa, tāpēc nav jāpūlas atcerēties, vai līdzi paņemts maks.
Bijušais zemnieks Fransiss katru rītu veikalā paņem savu iecienīto avīzi un dodas iemalkot tasi kafijas restorānā, kas kļuvis par ciema sabiedriskās dzīves centru. Sarunā ar BBC viņš atzīst, ka tobrīd, kad ārsts paziņojis diagnozi – Alcheimera slimība – ap sirdi bijis “ļoti smagi”. Arī viņa tēvs cieta no demences, bet Fransiss nezaudē dūšu.
“Es nebaidos no nāves, jo agri vai vēlu tas vienalga notiks. Bet pagaidām turpināšu dzīvot, kā dzīvoju, neraugoties uz slimību, kaut arī šī būs jau cita dzīve. Bet, ja tu padodies – tad ir cauri. Tā ka visiem spēkiem jāturpina dzīvot,” pārdomās dalās Fransiss. Viņš dodas pastaigās, ciemā ir savs teātris, un Fransiss, pirms doties uz parku, ar smaidu saka: “Jā, mēs patiesībā esam laimīgi!”
Šis ciems ir daļa no liela pētniecības projekta. Kad to atklāja 2020. gadā, tas bija tikai otrais šāda tipa ciems un vienīgais, kur veic klīniskos pētījumus. Te nav noteikta pieņemšanas laika pie ārsta un citu stingru grafiku, ko iemītnieki varētu aizmirst, viņi dzīvo pēc sava ritma un nāk, kad pašiem ērti.
Profesore Elēna Amjeva norāda, ka šī kārtība pozitīvi ietekmē slimības gaitu. Atšķirībā no pacientiem slimnīcā nav vērojams straujš kognitīvo jeb atmiņas un uzmanības noturēšanas spēju zudums.
Vienlaikus pašplūsmā viņi nav atstāti, seniorus pastāvīgi pieskata – uz 120 iemītniekiem ir apmēram tikpat speciālistu un papildus vēl brīvprātīgie palīgi.
Arī tuvinieki jūtas daudz mierīgāk, ne tāpēc, ka tikuši vaļā no vecīšiem, bet, zinot, ka viņi šeit jūtas labi. “Man ir mierīgi ap sirdi, jo zinu, ka arī viņai ir mierīgi un, ka viņa ir drošībā,” teic Dominiks, kurš regulāri apciemo 89 gadu veco māti Moriseti.
Viņas guļamistabas lielais logs iziet uz dārzu, istabā ir daudz ģimenes fotogrāfiju, gleznas, arī mēbeles ir savas, atvestas no mājām, lai pēc iespējas saglabātu ierasto vidi. Dominiks atzīst, ka viņi ar māsu negaidīja, ka var būt tik pilnvērtīga aprūpe – atbraucot esot sajūta, kā pie mammas mājās.
Katrā vienstāva namā dzīvo astoņi cilvēki, viņiem ir kopēja virtuve, viesistabas un ēdamzāles. Par dzīvošanu šeit gan jāmaksā, bet cena ir tāda pati, kā parastā veco ļaužu namā un pamatā izdevumus sedz pašvaldības, kas demences ciemā ieguldījušas ap 20 miljoniem eiro.
Patrīcija (65) tikko iznākusi no frizētavas. Pēc pašas vārdiem, te viņa atguvusi agrāko dzīvi: “Es dzīvoju mājās, bet man bija neizturami garlaicīgi. Man gatavoja ķēkša, bet es pastāvīgi jutos nogurusi, jutos slikti, es zināju, cik smagi ir dzīvot ar Alcheimeru, un man bija baisi.” Viņa vēlējusies būt vietā, kur pati var kādam palīdzēt, atšķirībā no pansionātiem, kur bieži jānīkst bezdarbībā.
Demence bieži noved izolācijā, bet šeit cilvēkiem ir stipra piederības sajūta kolektīva, gribas satikties citam ar citu, atrast kādas nodarbes. Protams, nezūd drūmais fakts, ka demence ir neārstējama, tomēr šeit slimības skartie var baudīt dzīvi pēc iespējas ilgāk un labāk.
Visā pasaulē ir varbūt desmit līdzīgi projekti, bet nu jau veselības un veco ļaužu aprūpes institūcijas aizvien vairāk izrāda interesi par šo pieredzi.
