Vēstules no Āfrikas: slinkie nēģeri zem koka un citi mīti

Pēc vairāk nekā gada, nodzīvota Tanzānijā, un diviem mēnešiem otrā krastā, Gambijā, varu atļauties spriest, vai tiešām zinātājiem no attāluma vienmēr ir taisnība.

Mīts Nr. 1. Āfrikāņi nestrādā, ne sitami

Ja melnādainie būtu tik lieli slaisti, tad kāpēc pirms pāris gadsimtiem, mūsdienu terminos runājot, cilvēku kontrabandisti “medīja” afrikāņus un veda verdzībā? No rietumkrasta uz plantācijām Karību salās un abās Amerikās, no austrumkrasta uz arābu zemēm. Nu, kāda jēga tērēt laiku un spēkus, lai piekrāmētu kuģus ar nekam nederīgiem sliņķiem? No vēstures zināms, ka vergu darbs ir neproduktīvs, tomēr ar visu šo Senās Romas laika secinājumu tas tomēr bija pietiekami ienesīgs.

Un afrikāņi nav slinki. Pat vīri, kas šķietami nīkst savā pulciņā, ir gatavi celties kājās, ja gadīsies kāds piedāvājums, piemēram, iekraut un izkraut kravu. Āfrikā rit gana rosīga celtniecība, un būvnieki strādā no saullēkta pat līdz saulrietam, nekādas arodbiedrību noteiktās astoņas stundas, bez garām pīppauzēm un iešmigošanas pa kluso.

Tirgos savestie lauku labumi nav izauguši paši vien ar Dieva svētību, ir jāsēj, jāstāda, jārušina, jānovāc, bieži zem tveicīgas saules, bieži ar kapli kā vienīgo tehniku. Var vienīgi diskutēt par produktivitāti un menedžmentu. Tanzānijā, kad dzīvoju lētā viesnīcā, drēbes devu mazgāt vietējai vešerienei, kas par vismaz vienas veļas mašīnas reizi prasīja ap 80 eirocentu. Par roku darbu. Vai tas liecina par slinkumu?

Arī banāni paši mutē nekrīt, tie ir jāstāda, jākopj, jāvāc. No koka var nokrist laikus nenovākts kokosrieksts, un tas jau ir bīstami – gadās, ka trāpa pa galvu un nosit. Neviens saprātīgs afrikānis zem kokospalma neguļ.

Mīts Nr. 2. Viņi taču smird

“Melnādainie taču smird,” šo jautājumu vēl pirms pārcelšanās uz Āfriku man uzdeva kāda izglītota būtne – juriste. Lieki teikt, ka melnādainos ļaudis viņa redzējusi televizorā vai pa gabalu. Es esmu daudzkārt blakus sēdējis lidmašīnā, spiedies kopā pilnā autobusā, galu galā es ar savu afrikāņu princesi guļu vienā gultā.

Šis stereotips ir pilnīgs mīts, pat nezinu, no kurienes radies. Smirdēs jebkurš, ja sasvīdīs un nemazgāsies, neatkarīgi no ādas krāsas. Reiz pazinu kādu latviešu kultūras darbinieku, kuram ienākot telpā, vajadzēja aizspiest degunu, bet nevalodas klīst par melnādainajiem.

Cik esmu novērojis, afrikāņi ir visai tīrīgi, sievietes it īpaši mazgājas divas un pat trīs reizes dienā. Karstajā klimatā tiešām sasvīst, taču viņas neļauj sviedriem iestāvēties. Atšķirībā no minētā personāža, kurš tomēr nav radījis nepamatotus stereotipus par kultūras darbiniekiem.

Mīts Nr. 3. Tikai karo un ēd cits citu

Āfrikas plašumos patiešām ir pieredzētas visvisādas šausmas, tostarp itin nesenā pagātnē. Genocīds pret tutsiem Ruandā, slaktiņi Darfūrā (Sudāna), “Boko Haram” teroristi Nigērijas ziemeļos, nemiernieki te vienā, te citā valstī.

Pagājušā gadsimta 70. gados Centrālāfrikas Republikā varu sagrābušais Bokasa pat esot ēdis savus esošos un iedomātos ienaidniekus. Pēc neatkarības iegūšanas daudzas valstis desmitgadēm ilgi pārdzīvoja nežēlīgas diktatūras, parasti “mazattīstīta sociālisma” apstākļos, pilsoņu kari šur tur pieredzēti arī šajā gadsimtā.

Tomēr mūsdienu Āfrikā komunismu vairs neceļ. Sliktākais ir pēdējos gados dažās valstīs notikušie militāristu apvērsumi un “Vagner” bandas algotņu uzņemšana. Tajā pašā laikā lielākoties nekādu karu nav.

Tanzānijā, kur nodzīvoju vairāk nekā gadu, pēdējā un vienīgā reize bija 70. gados – ar Ugandu, pēc sava mēroga un sekām ne tuvu salīdzināma ar karu Ukrainā. Iebrucēji bija Uganda, kur tolaik valdīja ļoti nežēlīgais diktators Amins, starp citu, Ugandas pusē krita ap 200 palestīniešu.

Mīts Nr. 4. Māņticības pārņemti

Neatkarīgi no ticības afrikāņiem var būt visai maģiska pasaules uztvere. Tas tiešām nav mīts, esmu saskāries ar šādu pārliecību gan Tanzānijā, gan tagad Gambijā. Mariamas tēvs ir neredzīgs, zaudējis acu gaismu pirms pārdesmit gadiem. Viņš kādreiz vadīja putnu vērotāju ekskursijas, un šajā darbā bez redzes strādāt nav iespējams...

Rietumāfrikā ir mušas, kas iznēsā bīstamu tārpiņu, kas ieperinās cilvēkā, un bojā acis. Vai pie vainas šis parazīts, nezinu, bet Mariamai ir cits viedoklis – kāds skaudīgs cilvēks ir uzlicis lāstu. Tā bieži notiekot, afrikāņiem bieži skaužot citu veiksme un labums, pat, ja pašiem viss ir kārtībā.

Mīts Nr. 5. Ilgi viņi nedzīvo

Stereotipu varā var būt arī visnotaļ izglītoti cilvēki. Priekšstats par Āfriku joprojām daudziem ir bērnu grāmatiņas “Ieviņa Āfrikā” un “Apvāršņa” sērijas grāmatu līmenī. Labi, ja. Der zināt, ka šīs grāmatas bija jau mazliet novecojušas, kad beidzot pie mums izdeva latviski, un tagad vēl pagājis pusgadsimts.

Nesen diskusijā no cienījama profesora mutes, labi, ka interneta čalotavā, nevis nopietnā konferencē,  izskanēja, ka Āfrikā vidējais mūža ilgums ir ap 35 gadiem, mazliet vairāk nekā akmens laikmeta pasaulē.

Patiesībā tik maz nav pat Čadā, kas atrodas tabulas pēdējā vietā ar 53,7 gadiem. Pirmā ir Alžīrija ar 77,3 gadiem, no Melnās Āfrikas – Kaboverde jeb Zaļā raga salas ar 76,9 gadiem, vidēji kontinentā 63,82 gadi. Tanzānijā – 67,6 gadi, Gambijā – 64,1 gadi.

Eiropas Savienībā vidējais mūža ilgums mazliet pārsniedz 80 gadu, pasaulē sievietēm ir virs 75 gadiem, vīriešiem septiņdesmit. Āfrika kopumā atpaliek, bet ne divas reizes.

Ar veselības aprūpi Āfrikā gan nav spoži. Nezinu par visām valstīm, bet, piemēram, Gambijā, ja nav naudas, var mirt nost. Tanzānijā ir valsts slimnīcas, bet nopietnāka operācija atkal būs par naudu. Ja pacients pats nevar atļauties, radiniekiem ir izvēle – vākt naudu bērēm vai slimnīcai. Mariamas mammai ir 48 gadi, cukura diabēts un gastrīts, viņa izskatās kā septiņdesmitgadīga večiņa, turklāt ne sevišķi labi pat šādam vecumam...

Mīts Nr. 6. Āfrikā dzīvo badā

Šķiet, daudziem joprojām ir atmiņā traģiskie TV ziņu skati ar badā izkāmējušiem Etiopijas bērniem no 80. gadu vidus. Rietumu pasaules roka un popa zvaigznes iedziedāja “We are the world” un sarīkoja labdarības koncertu Londonā, Vemblijas stadionā. Minēto dziesmu vietējo izpildījumā dzirdēju pērn novembrī restorānā Zanzibārā, un naudu vāca ne jau bada cietējiem, bet pašu mūziķu iztikšanai – vienkārši darbs. Es arī iemetu savu artavu.

Ja vien nav nemieru un karu, Āfrika badu necieš. Pat karš Ukrainā patiesībā nedraud ar to, ka Āfrikā vairs nebūs rīsa, dārzeņu, banānu, ananāsu, gaļas un eļļas. To var ietekmēt klimata pārmaiņas, bet ne karš citā pasaules nostūrī (no viņu viedokļa).

Gada laikā, ko nodzīvoju Tanzānijā, pārtikai pat necēlās cenas. Labākās kvalitātes rīss pie bodnieka, kur iepirkos, aizvien maksāja ap 1,20 eiro par kilogramu – viņš laikam nebija lasījis biedējošās ziņas par pārtikas krīzi. Vienīgais izņēmums bija olas, bet drīz atradu citu bodi, kur cena bija vēl zemāka, nekā šim veikalniekam pirms tās pacelšanas (3,12 eiro par 30 olām).

Katrā ziņā atšķirībā no padomju laika gastronoma pat sīkbodē Āfrikā var būt lielāka izvēle, tirgū ir gana plaša lauku labumu izvēle, un lielveikalā arī importa preces.

Kādi vēl mīti? Protams, plaukstoša valsts izzagšana un korupcija. Taisnība.

P.S. Nesen par kukuļņemšanu piesprieda cietumsodu kādam bijušajam centrālās bankas prezidentam. Latvijā. Parlamentā deputāti pieķerti blēdāmies ar palīgu atalgojumu. Eiropas Parlamentā.