Vēsturisks brīdis: līksmība Bulgārijā, histērija Krievijā. Sofijā nogāž “okupekli” – pieminekli sarkanarmijas karavīriem. FOTO. VIDEO

To arī savā ziņā var mēģināt saprast, jo Bulgārijas vēsture nav viennozīmīgi traktējama un krievu karavīra tēls bulgāru nācijas apziņā arī objektīvi ir nostabilizējies kā “karavīrs-atbrīvotājs”, bet nevis 2. pasaules kara sakarā, bet gan 1877. un 1878. gadā notikušā krievu-turku kara sakarā. Un ne velti Sofijas galvenā artērija, uz kuras atrodas šis piemineklis nosaukts Cara Atbrīvotāja vārdā par godu Krievijas imperatoram Aleksandram II (pagājušā gadsimta “sociālistiskās sadraudzības” laikos tas tika pārdēvēts par Krievu bulvāri).

Bulgārijas galvaspilsētas svešķermenis

Peripetijas ap 45 augstā monumenta Bulgārijas galvaspilsētas centra pakalnā bija tikpat, ja ne pat vairāk, kaismīgākas kā ap 79 metrus augstā obeliska-“okupekļa” Rīgas Uzvaras parkā nojaukšanu. Par to liecina tas, ka Sofijas “okupekļa” nojaukšana norit daudz “saudzīgāk”, nevis ar spridzināšanu, un ilgs līdz nākamā gada janvāra vidum.

Pieminekli sarkanarmiešiem “pateicīgā” bulgāru tauta kā pateicību par padomju karavīru palīdzību atbrīvošanā no nacisma skāvieniem pabeidza celt 1954. gada septembrī. Pēc atsvabināšanās no sociālisma lēģera un dzelzs priekškara krišanas bulgāru varas iestādes jau trīs gadus desmitus centušās panākt tā novākšanu, bet, sastopoties ar sabiedrības protestiem, to gadu no gada atlika.

Draudošais sarkanarmijas karavīru monuments Bulgārijas galvaspilsētas centrā:

Monuments ne tikai daudzus kaitināja ar savu ideoloģisko slogu, bet arī neiederējās galvaspilsētas ainavā, bija tās svešķermenis. Līdz 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Bulgārija bija Osmaņu impērijas jeb turku pakļautībā, kur galvenā reliģija bija islāms, un tad vietējā vara Sofijā nepieļāva celt būves, kas augstākas par mošeju minaretiem. Kad 19. gadsimta beigās Bulgārija ieguva neatkarību no musulmaņiem un sāka būvēt pareizticīgo katedrāles, arī tad būvnieki izvairījās celt būves, kas pārsniedz diženāko dievnamu kupolus. Līdz ar to Sofijas vēsturiskajā centrā  augstākās būves bija veltītas Dievam, nevis laicīgiem notikumiem.

Kad pēc Otrā pasaules kara Bulgārija nonāca Padomju Savienības ietekmes zonā, sākās monstrozās staļinistiskās arhitektūras un stila izaugsme, kas rezultējās pieminekļa sarkanarmijas karavīriem uzsliešanā. Kaut arī tas bija par vairāk nekā 30 metriem zemāks nekā Rīgā uzslietais piemineklis “padomju atbrīvotājiem”, tas daudz būtiskāk izcēlās Sofijas pilsētvidē, jo, pirmām kārtām, atradās pašā pilsētas centrā, bet, otrām kārtām, tika uzbūvēts pakalna virsotnē, lai tas būtu redzams jau no tālienes un no visām Sofijas debespusēm.

Ar mašīnpistoli par bulgāru brīvību

Lēmumu par pieminekļa būvi pieņēma nevis Sofijas pilsētas pašvaldība, bet gan pie varas esošā Komunistiskā partija 1949. gada decembrī un jau pēc četrarpus gadiem tas pacēlās Sofijas centrā. Par tā grandiozumu rakstīja arī padomju Latvijas prese. Piemēram, 1954. gadā “Padomju Jaunatne” vēstīja:

Sākas “Sofijas atbrīvotāju” pieminekļu demontāža:

“Tuvākajā laikā Sofiju greznos grandiozs monuments par godu Padomju Armijai – atbrīvotājai. Plaši izvērsusies Bulgārijas galvaspilsētas centra rekonstrukcijas darbi. Šeit būvē Padomju namu, kam būs 18 stāvi, universālveikalu, viesnīcas un vairākas administratīvās ēkas”.

Gadu vēlāk “Padomju Jaunatne” jau rakstīja: “Sofijas centrālajā maģistrālē - Krievu bulvārī, paslēpusies nelielā parkā, paceļas lieliska skulptūra. Uz granīta pamatnes stāv padomju karavīra bronzā kalta figūra, kas simbolizē mieru un tautu brīvību. Blakus tai - bulgāru strādnieks un jauna māte ar bērnu uz rokām. Viņu sejas raugās uz priekšu, pretī gaišai, priecīgai nākotnei. “Padomju Armijai - atbrīvotājai no mūžos pateicīgās bulgāru tautas” - iekalts monumentā. Tā pakāji vienmēr rotā svaigi ziedi. Šo monumentu cēla Bulgārijas darbaļaudis, lai izteiktu savu mīlestību un pateicību Padomju Armijai, kas,satriekdama ienaidnieka karapūļus, 1944.gada 9. septembrī atbrīvoja bulgāru tautu no ienīstā ienaidnieka”.

Visām šīm būvēm vajadzēja ne tikai liecināt par “sociālistiskās iekārtas” priekšrocībām, bet arī par to, ka bulgāri uz laiku laikiem atteikušies no nacistiskās pagātnes, jo 2. pasaules kara laikā Bulgārija taču bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā, kaut arī karadarbībā pret PSRS tā neiesaistījās, lai kā arī uz to bulgārus mudināja Ādolfs Hitlers. Otrā pasaules kara laikā, kad nacistiskās Vācija cīnījās ar Padomju Savienību, Bulgārija ar PSRS pat bija saglabājusi diplomātiskās attiecības.
  
Pieminekļa, kura galvenais tēls ir sarkanarmietis ar augstu gaisā paceltu Špagina mašīnpistoli (automātu) – Otrā pasaules karā vienu no padomju karavīru redzamākajiem bruņojuma veidiem, pakājē ir bronzā atveidotas skulpturālas kompozīcijas, kuras attēlo cik “sirsnīgi” bulgāri sagaida krievu karavīrus. Pieminekli izstrādāja radošā komanda bulgāru tēlnieka Ivana Funeva un arhitekta Dančo Mitova vadībā.

“Pieminekļa atrakcijas”

Par šī pieminekļa nojaukšanu jau sāka spriest drīz vien pēc Bulgārijas un visas pārējās Austrumeiropas atbrīvošanās no “sociālistiskās sadraudzības” jūga. Jau 1993. gadā Sofijas pašvaldība pieņēma lēmumu par tā nojaukšanu, bet tas nerealizējās, jo ievērojama sabiedrības daļa pret to protestēja. Pieminekļa pakājē notika neskaitāmi gan tā nojaukšanas, gan sargātāju piketi un demonstrācijas. Bieži vien visai skaļas un atraktīvas.

Tā 2011. gadā anonīmu mākslinieku grupa “Destructive Creation” Sarkanās armijas karavīru statujas pārkrāsoja par amerikāņu komiksu varoņiem: Supermenu, Džokbuleru, kā arī Ziemassvētku vecīti un Makdonalda klaunu Ronaldu. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma pieminekļa pamatne tika nokrāsota Ukrainas karoga krāsās – zilidzeltena. Vairākas reizes tika dauzīta monumenta “piemiņas plāksne” un citi elementi.

Savukārt pieminekļa aizstāvji pie pieminekļa rīkoja “nakts sardzes” ar gulēšanu teltīs, bet 9. maijā un citos viņiem nozīmīgos datumos pie tā pulcējās, vicinot Krievijas karogus un Staļina bildes. Viņus atbalstīja populistiskie – galēji kreisie un galēji labējie bulgāru politiķi.

Krievu karavīrs – bulgāru atbrīvotājs

Jāteic, ka savā ziņā daļa bulgāru šo pieminekli uztvēra (un joprojām uztver) ne tikai kā monumentu, kas liecina par 2. pasaules kara notikumiem, bet arī kā piemiņas monumentu krievu karavīram-atbrīvotājam, kas savulaik tik tiešām tāds arī bija.

1877. gadā krievu cars Aleksandrs II uzsāka divus gadus ilgušo karu pret turkiem jeb Osmaņu impēriju, jo Krievijas impērija vēlējās iegūt piekļuvi Vidusjūrai. Kara rezultātā no Balkānu pussalas padzina turkus un no vairākus gadsimtus ilgušā musulmaņu jūga atbrīvojās tur mītošās pareizticīgās nācijas – bulgāri, serbi un rumāņi. Šo karu tās arī uzskata par savu tautu nacionālo atdzimšanu un brīvības iegūšanu. Tā kā šai ziņā bulgāriem tik tiešām ir vēsturisks pamats krievu karavīru uzskatīt par atbrīvotāju.

Tiesa gan drīz vien pēc tam, kad cariskā Krievijā sagrāva Osmaņu impēriju, Bulgārija pārorientējās no pakļautības Krievijas caram uz paklausību Vācijas ķeizaram.

Lai arī 19. gadsimta septiņdesmitajos gados Sanktpēterburga karu pret Turciju uzsāka tādēļ, lai iegūtu piekļuvi Vidusjūrai, Kremļa propaganda tagad ierastā manierē retoriski, stāstot par “fašisma atdzimšanu” Eiropas Savienībā un nosodot padomju laika pieminekļu nojaukšanu, visai savdabīgi traktē krievu-turku kara norisi.

Krievi, lūk, esot tik miermīlīga nācija, ka it nebūt tolaik negrasījās karot ar Turciju. Tā vien ar sarauktu degunu un ļoti negribīgi uzsāka karu pret Osmaņu impēriju vienīgi tādēļ, ka to lūdza brālīgā bulgāru tauta, lai tā varētu atbrīvoties no turku jūga. Bet tagad, lūk, bulgāri to visu ir aizmirsuši. Lai arī krievu-turku kara laikā bulgāri tik tiešām ieguva neatkarību no Osmaņu impērijas, nu nekādīgi nevarētu apgalvot to, ka krievu-turku karš sākās tikai un vienīgi pēc “bulgāru neatlaidīga lūguma”.

Krievijas Ārlietu ministrijas runassieva Marija Zaharova pieminekļa Sofijā demontāžu nosaukusi par “nepiedodamu”: “Oficiālās Sofijas rīcība šajā gadījumā kļuva par jaunu nepateicības izpausmi, kas diemžēl jau vairākkārt ir pierādījusies Krievijas un Bulgārijas attiecībās”. Vienlaikus pieminekļa aizstāvji apelē arī pie fakta, ka Bulgārijas nokļūšana pēc 2. pasaules kara padomju ietekmes zonā tai esot bijusi īsta medusmaize, jo pretējā gadījumā “Rietumu ietekmes zona” to būtu  “apgraizījuši” un Bulgārija zaudētu milzīgas teritorijas.

Bulgāru Berlīnes mūris

Monumenta nojaukšana, salīdzinot ar vienkāršu tā uzspridzināšanu, norit “saudzīgi” – pakāpeniski un tā ilgs mēnesi, līdz nākamā gada janvāra vidum. Pie tam Sofijas pašvaldība paziņoja, ka tā novākšana nav vis saistīta ar atbrīvošanos no komunistiskā mantojuma un protestiem pret rašismu, bet gan cilvēku drošības dēļ. Monumenta betona konstrukcijas esot saplaisājušas, bet apmēram četras tonnas smagās bronzas figūras sarūsējušas, kas var izraisīt pieminekļa sagrūšanu un tā uzkrišanu cilvēkiem uz galvas.

Pieminekļa demontāža notiek stingrā likumsargu uzraudzībā:

Lai nesaniknotu pieminekļa aizstāvjus tika paziņots, ka noņemtās figūras tiks restaurētas un nodotas Sociālistiskās mākslas muzejam. Tomēr daudzi šaubās par to, cik efektīga varētu būt to restaurācija, jo pirms noņemšanas bronzas skulptūras tika sazāģētas. Jāpiemin arī tas, ka pieminekļa demontāža ar tās augstākā elementa – Špagina mašīnpistoles atlējumu noņemšanu sākās tumsas aizsegā, lai izvairītos no protestiem.

Ziņu aģentūras vēsta, ka lai novērstu sadursmes pieminekļa nojaukšanas atbalstītāju un pretinieku starpā, apkaimē izvietoti nopietni policijas spēki.

Tikmēr proeiropeiski noskaņoti Bulgārijas pilsoņi sociālajos tīklos aktīvi komentē sarkanarmiešu pieminekļa nogāšanu. Žurnālists Asens Genovs monumentu salīdzinājis ar Berlīnes mūri un teic, ka demontāža ir “pareiza, bet ļoti novēlota”. Daudzi piebilst, ka pieminekļa demontāžu var salīdzināt ar savulaik piecstaru sarkanās zvaigznes noņemšanu no Sofijas Padomju jeb Partijas nama.

Tomēr viss tik raiti nemaz nenotiek, jo nule Bulgārijas televīzijā norādīja, ka socioloģiskā aptauja liecina, ka 44% Sofijas iedzīvotāju uzskata, ka piemineklim būtu bijis jāpaliek tur, kur tas uzsliets, jo tas esot veltīts arī bulgāriem, kuri piedalījās 2. pasaules kara otrajā fāzē cīņā pret nacismu, un šīs dalības un Maskavas aizstāvības dēļ Bulgārija nezaudēja teritorijas par spīti tam, ka valsts bija nacistu pusē, kuri zaudēja karu.