Zvans Gazas zobārstam: “Mums ir pavēle bombardēt”
Izraēla ir sabombardējusi Gazas joslā simtiem ēku, tostarp līdz ar zemi nolīdzinājusi dzīvojamos namus, bojā gājuši ne tikai teroristi, bet arī civiliedzīvotāji. Kāda Gazas zobārsta stāstītais atklāj, kā Izraēla cenšas mazināt upuru skaitu. Un arī to, ka triecienu mērķi bieži vien nekādi neatgādina teroristu bāzes.
“Mums ir pavēle bombardēt. Jums ir divas stundas,” šādu zvanu no nezināma numura 19. oktobra rītausmā saņēma Mahmuds Šahins, kurš pieredzētajā dalījies ar BBC. Viņš atradās savā trīsistabu dzīvoklī trešajā stāvā prestižajā Alzahras rajonā Gazas ziemeļos, kuru bombardēšana vēl nebija skārusi.
Rīkojums vadīt evakuāciju
Pretēji stereotipiem visa Gaza nav nabadzīga bēdu ieleja, Alzahrā bija mūsdienīgas dzīvojamās ēkas, kafejnīcas, veikali, universitātes, skolas, parki. Daudzi iedzīvotāji bija kvalificēti iedzīvotāji un uzņēmēji, kas brīvo laiku pavadīja pludmalē, baudot picas un uzkodas arābu gaumē.
“Jums zvana no Izraēlas izlūkdienesta,” Šahins izdzirdēja klausulē vīrieša balsi, kurš runāja nevainojamā arābu valodā. Saruna ilga vairāk nekā stundu un bija briesmīgākā Mahmuda dzīvē. “Viņš man sacīja, ka viņi grasās sabombardēt trīs daudzstāvu ēkas un lika evakuēt visus cilvēkus no šā rajona.”
Zvanītājs nosauca sevi par Abu Haledu, 40 gadu vecajam zobārstam nebija saprotams, kāpēc izvēlēts tieši viņš. Paša Mahmuda mājai tiešu draudu nebija, bet viņa rokās pēkšņi bija simtiem cilvēku liktenis.
Brīdinājuma šāviens ar dronu
Mahmuds sākotnēji neticēja, kopš kara sākuma Gazā saņemts daudz viltus zvanu. Viņš lūdza zvanītājam veikt brīdinājuma šāvienu, lai radītu ticamību. Un tad pa vienu no ēkām nez no kurienes tika dots neliels trieciens, visdrīzāk ar dronu. Un tad vēl viens.
Zobārsts saprata, ka viss ir nopietni, un lūdza zvanītāju nesteigties: “Es viņam teicu: nepiemāni mūs un nesāc bombardēt, kamēr vēl rit evakuācija.” Svešinieks atbildēja, ka dos laiku, jo negrib, lai kāds iet bojā.
Mahmuds ar klausuli rokā skrēja no kaimiņa pie kaimiņa, kliedzot, lai evakuējas. Simtiem cilvēku izskrēja uz ielas, daži vēl pidžamās. Kad ne ēkās, ne apkārt tām neviena vairs nebija, Mahmudam paziņoja, ka sāksies bombardēšana. Tad viņa acu priekšā Izraēlas kara lidmašīna sagrāva trīs namus. Pēc tam balss telefonā pavēstīja: “Mēs esam beiguši, jūs varat atgriezties.”
Lietas, kuras jūs neredzat
Mahmuds šajā rajonā nodzīvojis 15 gadus, strādāja savā klīnikā, audzināja piecus bērnus. Viņam notikušais nekādi nav saprotams: “Es teicu viņam, ka Alzahra ir mierīga vieta, šeit cits citu pazīst. Es gribēju, lai viņš saprot. Šis nav pierobežas rajons, mums nekad nebija nekādu sadursmju. Pie mums vienmēr bija mierīgi.”
Uz Mahmuda jautājumu, kāpēc, viņam atbildēja, ka “ir lietas, kuras jūs neredzat, bet mēs redzam”. “Tas ir rīkojums no cilvēkiem, kuri ir svarīgāki nekā tu vai es, un mums ir pavēle bombardēt,” sacīja zvanītājs.
Vēl viens zvans
Tajā pašā rītā “Facebook” parādījās aicinājums dalīties ar pajumti, ūdeni un ēdienu ar tiem, kas nule bija kļuvuši par bezpajumtniekiem. Neviens nenojauta, ka nekas vēl nav beidzies.
Pēc vakara lūgšanas Mahmuds ieraudzīja telefonā neatbildētu zvanu no nepazīstama numura. Viņam kļuva aukstas kājas: “Es uzreiz sapratu, ka būs jauna evakuācija un bombardēšana.” Telefons atkal iezvanījās, šoreiz otrā galā bija cits vīrietis, kurš nosauca sevi par Daudu un paziņoja, ka viņi esot novērtējuši Mahmudu kā jēdzīgu cilvēku. Zvanītājs runāja familiāri, bija informēts par Mahmuda dzīvi, nosauca vārdā viņa dēlu.
Dauds pieminēja Hamas noziegumus, kā teroristi griezuši ar nažiem bērnus. “Es teicu viņam, ka pēc islāma likumiem tas ir aizliegts,” atceras Mahmuds, kurš velti aicināja nepiemērot “kolektīvu sodu”. Viņam paskaidroja, ka iznīcinās vēl trīs mājas, un lai sāk evakuāciju.
Joprojām bija par maz
Cilvēki pameta sagraušanai nolemtos mājokļus, bet... Pēc to sagraušanas zvanītājs pavēstīja, ka nolemts iznīcināt visu rindu ar dzīvokļu ēkām ielas austrumu pusē, vairāk nekā 20 namus. Laiks – divas stundas, un bija jau nakts.
Mahmuds skrēja no kvartāla uz kvartālu, kliegdams, lai ļaudis pamet šo rajonu, pieaugušie krita panikā, bērni raudāja, haosā dažs noklīda no vecākiem. Dauds turpināja runāt bez kādām emocijām: “Nesteidzies, es nebombardēšu, pirms tu nedosi atļauju.” Uz to Mahmuds atbildēja, ka viņš evakuēs cilvēkus, nevis dos atļauju bombardēšanai. Pēdējā namā dzīvoja invalīde gados, un Mahmuds lūdza vietējos traukties pēc viņas iespējami ātrāk.
Vaicāts, kur tagad lai paliek cilvēki, Dauds ieteica doties uz rietumiem, uz Palestīnas universitāti. Mahmudam laiku pa laikam piezvanīja, lai informētu: “Tagad mēs bombardēsim vēl vienu ēku, bet tagad vēl vienu. Mēs zvanīsim tev, kamēr nepabeigsim.” Baterija bija gandrīz izlādējusies, un Mahmuds taupot reizēm izslēdza telefonu, bet tad kādā brīdī zvans atskanēja viņa kaimiņam – izraēlieši zināja, kā viņu dabūt rokā.
Plaukstošs rajons pārvērsts drupās
Līdz kādā brīdī sprādzieni noklusa. Ar jaunām instrukcijām vairs nezvanīja, un ap pusdienlaiku cilvēki izgāja uz ielas. Viņiem vairs nebija, kur atgriezties.
Mahmuda māja, kaut stipri bojāta, ir noturējusies. Taču nav ne ūdens, ne elektrības, vairs nav lielveikala, beķereju, kanalizācijas sistēma ir stipri bojāta. Alzahras kopiena beigusi pastāvēt, Mahmuds ar ģimeni pārbraucis uz citu rajonu, mājā pie drauga, pilnā ar citiem cilvēkiem.
“Hamas” kontrolētā Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka Izraēlas triecienos nogalināts vairāk nekā 11 000 cilvēku, un trešdaļa ir bērni. Ļoti ticami gan, ka šis skaitlis ir pārspīlēts, bet skaidrs, ka iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Pateicoties izraēliešu zvaniem un Mahmudam, Alzahras pastāvēšanas pēdējā dienā neviens nemira.
Izraēla apgalvo, ka tā dod triecienus tikai militāriem mērķiem. Tomēr vesela rajona – ap 25 daudzdzīvokļu namu – noslaucīšanai no zemes virsas izskaidrojumu zina tikai paši armijnieki. Diez vai visi to iemītnieki bija teroristi, turklāt, ja reiz pirms tam brīdināja, arī kaujiniekiem bija iespēja izglābties.
