Kā Rietumi baidās dot iespēju Ukrainai uzvarēt

Ukrainai steidzami nepieciešami jauni risinājumi, jauna stratēģija un jauni bruņojuma veidi, kas varētu palīdzēt izkustināt situāciju no mirušā punkta.

Karš par "daudzpolaritāti"

Šāds bēdīgs konstatējums gan nav bijis pārsteigums daudziem karadarbības gaitu izsekotājiem. Ukrainas armija ir daudz mācījusies un ievērojamus panākumus guvusi 2022. gadā. Tomēr kopš tā laika viņiem šos panākumus nav izdevies atkārtot. Lielā mērā problēma slēpjas Ukrainas bruņoto spēku hroniskajā nepietiekamajā aprīkojumā ar modernu militāro tehniku, kas rodas no neizlēmības un nevēlēšanās, un bieži vien arī Kijivas Rietumu partneru gļēvulības piegādāt nepieciešamo bruņojumu.

Kā jau ne reizi vien ir teikuši un atzinuši paši Rietumu līderi, Vladimira Putina uzbrukums Ukrainai nav lokāls konflikts, ko izraisījis teritoriālais strīds starp kaimiņvalstīm. Tas ir uzbrukums pastāvošās pasaules kārtības pamatiem, agresīvs revizionisma mēģinājums, šodien izveidojušos noteikumu pārrakstīšana. Putina skaistā pasaule ir klasiskā pasaule - tā ir tā slavenā daudzpolaritātes koncepcija, ko daudzus gadu desmitus virzījusi Krievijas diplomātija.

Šobrīd šo mēģinājumu apturēt sociālo progresu un pagriezt to atpakaļ aktīvi atbalsta citas iesaistītās puses: Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja, un arī daudzas globālo Dienvidu valstis bez īpaša sašutuma raugās uz politisko problēmu risināšanu ar spēku (ja, protams, šis spēks netiek attiecināts uz tām pašām).

Pirmais pasaules karš sākās ar Austroungārijas uzbrukumu Serbijai, kas daudziem tolaik šķita samērā ierobežots lokālais konflikts. Otrais pasaules karš sākās ar Vācijas uzbrukumu Polijai — arī ne tuvu ne tā laika lielvalstij. Pirms tam Hitleram tika atņemta Austrijas Anšlusa, Reinas apgabala remilitarizācija, atteikšanās no Versaļas miera ierobežojumiem un daudz kas cits. Lielbritānijas un Francijas līderi atviegloti 1938. gadā parakstīja Minhenes vienošanos, atdodot fīreram Čehoslovākiju. Visi "garā miera nākamajām paaudzēm" vārdā. No pasaules, kas noturējās aptuveni gadu.

Jau kopš kara sākuma ar Ukrainu Rietumu valstu pozīcijai bija divējāds raksturs

No vienas puses, tika pieteikts atbalsts Ukrainai tik ilgi, cik nepieciešams, tika ieviestas stingras sankcijas pret Krieviju.

No otras puses, uzreiz tika izdarītas būtiskas atrunas: nekādos apstākļos NATO dalībvalstis pašas netiks iesaistītas militārajās operācijās. Šīs bailes no eskalācijas, kuras NATO stratēģi izlēma nez kāpēc visādi demonstrēt Maskavai, joprojām diktē viņu politiku.

Reti kurš ticēja, ka Ukrainai izdosies kaut cik noturēties. ASV paredzēja Kijevas krišanu 72-96 stundu laikā, kas rada jautājumus ASV militāro ekspertu kompetencei, kuri paredzēja iebrukumu, bet nopietni pārspīlēja Krievijas spēku profesionalitātes pakāpi un līmeni. To nomainīja tāda kā eiforija, kad atklājās, ka Krievijas armija ir daudz vājāka, nekā uzskatīts. Jebkurā gadījumā palika šaubas par ārējo novērotāju adekvātu izvērtējumu par konflikta dalībnieku spēkiem, kas droši vien galu galā ietekmēja to, ka NATO dalībvalstis piešķīra Ukrainai nepieciešamo militāro palīdzību acīmredzami nepietiekamā daudzumā.

Pēc tam sāka parādīties no profesionālā viedokļa grūti izskaidrojama paļaušanās uz konkrētiem bruņojuma veidiem. Vispirms ar šādiem brīnumieročiem iecēla HIMARS sistēmas, pēc tam viņus šajā statusā nomainīja leoparda tanki. Pēdējā laikā cerības tiek liktas uz raķetēm ATACMS un visbeidzot uz F-16 lidmašīnām — gan jau ar tām Ukraina agresoru dzīs prom, bet Krievijas iedzīvotāji šmauksies, papēžiem spīdot. Laikam tāds ir plāns.

Ja runājam nopietni, tad nekādi ieroči paši par sevi nav spējīgi uzvarēt ne tikai karā, bet arī kaujā. Uzvar prasme izmantot uzreiz visus esošos spēkus un līdzekļus vislabākajā veidā. To jūs izlasīsiet jebkurā militārajā mācību grāmatā. Rēķināties ar kaut kādu "Wunderwaffe" ir neprofesionāli, bet piegādāt šādus ieročus stundā pa tējkarotei, nopietni rēķinoties ar to, ka tas ietekmēs stratēģiskās situācijas maiņu frontē, ir ārkārtīgi naivi.

Rietumu valstu pieeja Ukrainas pretuzbrukumam bez pietiekama atbalsta atgādināja veco padomju anekdoti: "Biedri komandieri, beigušās patronas! — Kā beidzās patronas? Tu taču esi komunists! - un ložmetējs apstrostēja ar jaunu sparu..."

Vai Putins ir uzvarētājs?

Ukrainas pretuzbrukuma izgāšanās bija likumsakarīgs rezultāts NATO pusgadu politikai Ukrainas atbalstam. Paradoksālā veidā NATO nāk no diviem dažādiem apsvērumiem — Krievijas armijas vājuma kaujas laukā un bailēm no eskalācijas. Bailes joprojām prevalē un paralizē jebkuru efektīvu palīdzību Kijevai.

Nav brīnums, ka Ukrainas neveiksme izraisa arvien vairāk balsu par labu kādām sarunām un miera līgumam. Daudzkārt pierādītā Putina nelīgumspēja nemulsina visus šos pasaules atbalstītājus. Daži eksperti pat piedāvā dot Ukrainai kaut kādas drošības garantijas, neuzņemot to NATO apmaiņā pret teritoriju piekāpšanos.

Nu ko, kādas tās var būt garantijas? Neatceroties piesaukto un visiem apnikušo Budapeštas memorandu, godīgi jāpaziņo, ka vienīgā daudzmaz drošā garantija pret agresijas atkārtošanos no Putina puses pret Ukrainas paliekām varētu būt tikai NATO dalībvalstu skaidra un nepārprotama apņemšanās iesaistīties karā pret agresoru. Personīgi. Tie paši Boots on the Ground, par kuriem ASV prezidents Džo Baidens teica, ka to nebūs nekādos apstākļos. Tikai perspektīva tikties ASV karaspēka kaujas laukā var ietekmēt Rietumu vājuma iedvesmoto Vladimira Putina saprātu atskurbinoši. Un tas vairs nav fakts.

Vai NATO, kas paniski baidās no šāda scenārija, ies uz šīm garantijām? Acīmredzot ne. Tādējādi Ukrainai var piedāvāt parakstīt būtībā kapitulācijas aktu tādā vai citādā pakāpē, apmaiņā solot "nākamreiz" īpaši nopietni saraukt uzacis un ieviest tādas sankcijas, ka tās noteikti saplēsīs Krievijas ekonomiku driskās. Tiesa, nav īsti skaidrs, kāpēc šādas garantijas šobrīd nevar dot. Varbūt tieši tas dotu pareizo signālu Maskavai? Taču vienīgais, no kā Rietumu stratēģi nebaidās, ir demonstrēt savas bailes no jebkādas iespējamas maz nopietnas kara eskalācijas.

Jebkurš kara iznākums bez atgriešanās pie status quo kaut vai uz 2022. gada 23. februāri Ukrainai nozīmēs sakāvi, kamēr Krievijai ieņemto teritoriju saglabāšana aiz sevis nozīmēs vislielāko uzvaru. Tādējādi jebkura miera līguma parakstīšana nostiprinās Krievijas un personīgi Putina uzvaru karā — uzvaru ne tik daudz pār Ukrainu, cik visiem Rietumiem, kas skaļi solīja visādi palīdzēt Kijevai pretoties agresijai. Tādējādi Putins pārvērtīsies par cilvēku, kas nodarījis apkaunojošu sakāvi ASV un visai NATO. Tas nepaies nepamanīts pasaulē, kur daudzi atklāti rēķinās ar šādu iznākumu.

NATO stiprības pārbaude

Atkal saspīlējums Tuvajos Austrumos pārslēdza starptautiskās uzmanības fokusu. Ukraina un Putina karš pret Rietumu valstīm ir aizgājuši no pirmajām joslām. Teroristu organizācijas uzbrukums valstij ar vienu no spēcīgākajām un efektīvākajām armijām pasaulē noteikti ir daudz interesantāks nekā konfrontācija ar kodollielvalsti. Lai to panāktu, var arī vairākas aviācijas bāzes grupas novirzīt uz Vidusjūru — jo Hamas diez vai spēs eskalēt situāciju pirms kodolkonflikta.

Jāatzīmē, ka Izraēla nav Ukraina, tā ir pilnīgi spējīga likvidēt Hamas saviem spēkiem. Pagaidām nav draudu pilnam iebrukumam no apkārtējo arābu valstu puses. Interesanti, ka par vienu no skaļākajiem antiIzraēlas runātājiem kļuvis Turcijas prezidents Erdogans, kurš aktīvi cenšas izspēlēt pretIzraēlas kārti savās interesēs. Šķelšanās NATO nometnē kļūst īpaši pamanāma.

Vairāk nekā ticams, ka tas padziļināsies arī tālāk Ukrainas noslieces uz mieru rezultātā. Redzot amerikāņu kategorisko nevēlēšanos "iekļauties" par savām stratēģiskajām interesēm (pilnā saskaņā ar britu premjera Nevila Čemberlena, 1938. gada Minhenes sazvērestības arhitekta, teikto: "Cik šausmīga, fantastiska un neticama šķiet pati doma, ka mums šeit, pie sevis, jārok tranšejas un jāpielaiko gāzmaskas tikai tāpēc, ka kādā tālā zemē savā starpā sastrīdējušies cilvēki, par kuriem mums nekas nav zināms"), citas valstis, kas rēķinājās ar Vašingtonas aizsardzību pret Krievijas iebrukumu, sapratīs, ka šādas agresijas gadījumā ASV aprobežosies ar visbargāko Vladimira Putina notiesāšanu un prasībām izvest karaspēku. Nu varbūt atslēgs vēl pāris Krievijas bankas no SWIFT.

Tomēr ir sarežģīti šodien iedomāties, ka Baidens sūta karaspēku, piemēram, uz Igauniju, lai izsistu no turienes ienākušās Krievijas divīzijas, un tādējādi nonāk tiešā militārā konfrontācijā ar kodollielvalsti. NATO ar katru dienu pārvēršas par papīra tīģeri — un to redz visa pasaule. Tādējādi pieaug iespēja, ka drīzumā atradīsies arī vēl gribētāji pārbaudīt NATO izturību.

Nekāda vienošanās par uguns pārtraukšanu, kaut vai īslaicīga, nesanāks parakstīt bez saistībām noņemt visas vai vismaz daļu sankciju no Maskavas — tas būs viens no galvenajiem Putina nosacījumiem. Rietumu valstis nonāks neērtā situācijā, ja Maskava izrādīs gatavību miera sarunai, taču šāda vienošanās būs triecienā ASV un es nevēlēšanās tās atcelt. Tā ir vēl viena problēma, ko rada Rietumu politikas nekonsekvence attiecībā uz Krievijas agresiju. Diez vai ir vērts teikt, ka sankciju atcelšana Krievijai pēc dokumentu parakstīšanas par sakāves atzīšanu par Ukrainu galīgi iedragās Rietumu autoritāti pasaules sabiedrības acīs.

Vēsture Rietumiem piedāvāja 2022. gadā Ukrainā uzvarēt trešajā pasaules karā svešā teritorijā un ar svešām rokām un asinīm un tādējādi novērst kara izplešanos visā pasaulē. Pēc visa spriežot, attīstīto valstu līderi nolēmuši šo piedāvājumu nepieņemt.

Rezultāts būs liberālās pasaules kārtības laikmeta noslēgums, kas balstīts uz ANO Statūtiem un vērtībām, kas fiksētas ANO pamatdokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Līdz ar šīs kārtības aiziešanu aizies arī ASV un Eiropas mierīgā, drošā dzīve. Par to viņiem jāvaino pašiem sevi — par bailēm un nevēlēšanos aizstāvēt to pašu miermīlīgo dzīvi. "Tikai tas ir pelnījis laimi un brīvību, kas katru dienu par viņiem cīnās." Rietumi negrib cīnīties.

Tātad karš pats nāks pie viņa. Kāds Vinstons Čērčils izteicās par agresora mierināšanu. "Mēs esam cietuši sakāvi, neuzsākot karu, un tagad šīs sakāves sekas ilgi liks par sevi manīt, jo esam šķērsojuši liktenīgo vēstures robežu, aiz kuras viss agrākais spēku līdzsvars Eiropā izrādījās neglābjami izjaukts, bet Rietumu demokrātijām pretī skanēja baiss spriedums: "Tu esi nosvērts uz svariem un atrasts ļoti viegls"."

Vēsture mums iemāca, ka tā nevienam neko nemāca, "The Moscow Times" raksta viedokļa autors - kara laikā demisionējušais bijušais diplomāts Boris Bondarevs.