Kas notiek Kaukāzā? Azerbaidžāna atgūst Kalnu Karabahu, bet Kremlim slīd ārā no rokām Armēnija

No autonomā apgabala līdz neatzītai republikai

Padomju impērijā, kas bija nomainījusi Krievijas impēriju, šāda robežu vilkšana bija iecienīta. Tadžiku apdzīvotās teritorijas tika iekļautas Uzbekistānā, uzbeku apdzīvotās zemes - Tadžikistānā un Kirgizstānā. Un 1921. gadā arī Kalnu Karabaha, lai gan tās iedzīvotāju vairākums bija armēņi un tika apsvērta tās iekļaušana Armēnijas padomju sociālistiskajā republikā (PSR), tomēr tika pievienota toreizējai Azerbaidžānas PSR. Mazliet vairāk nekā 4000 kvadrātkilometru teritorijā (tā ir nedaudz lielāka par Dienvidkurzemes novadu) 1923. gadā tika izveidots Kalnu Karabahas autonomais apgabals, kura robežas ar nolūku tika novilktas tā, lai apgabals nerobežotos ar Armēnijas PSR.

Padomju Azerbaidžānas vadība centās palielināt azerbaidžāņu īpatsvaru Kalnu Karabahā. Toreizējais Azerbaidžānas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Heidars Alijevs, 2002. gadā būdams neatkarīgās Azerbaidžānas prezidents, par to stāstīja šādi: "Tajā laikā centos mainīt tur demogrāfiju. Kalnu Karabaha izvirzīja jautājumu, lai tur atvērtu augstskolu. Pie mums visi iebilda. Es padomāju un nolēmu atvērt. Taču ar nosacījumu, lai būtu trīs sektori - azerbaidžāņu, krievu un armēņu. Atvērām. Azerbaidžāņus no tuvējiem rajoniem mēs sūtījām nevis uz Baku, bet uz turieni. Atvērām tur lielu apavu fabriku. [Kalnu Karabahas galvaspilsētā] Stepanakertā nebija darbaspēka. Sūtījām uz turieni azerbaidžāņus no apgabalam apkārt esošajām vietām. Izmantojot šos un citus pasākumus, es centos, lai Kalnu Karabahā būtu vairāk azerbaidžāņu, bet armēņu skaits samazinātos." Ja divdesmitajos gados armēņu Kalnu Karabahā bija vairāk nekā 90%, tad astoņdesmito gadu beigās - apmēram 75%.

1988. gadā, kad Mihaila Gorbačova valdīšanas laikā režīma skrūves bija kļuvušas vaļīgākas, Kalnu Karabahas autonomā apgabala tautas deputātu padome pieņēma paziņojumu par apgabala pievienošanos Armēnijas PSR. Ne Baku, ne Maskava tam nepiekrita. Azerbaidžānā notika armēņu grautiņi, bet Gorbačovs Kalnu Karabahā ieviesa tiešo īpašo pārvaldi.

1990. gada septembrī Kalnu Karabaha sevi pasludināja par republiku, 1991. gada decembrī tās iedzīvotāju absolūtais vairākums referendumā nobalsoja par neatkarību un 1992. gada janvārī, dažas dienas pēc Padomju Savienības pastāvēšanas beigām, Kalnu Karabahas Augstākā padome pasludināja republikas neatkarību.

Diplomātisko atzīšanu Kalnu Karabahas republika ne no Armēnijas, ne arī no kādas citas valsts nesaņēma, bet Armēnijas militāro un cita veida palīdzību gan. Armēņi ieņēma arī Azerbaidžānas teritorijas, kas Kalnu Karabahu atdalīja no Armēnijas. Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotais konflikts tika apturēts ar pamieru 1994. gadā, taču Azerbaidžāna nedomāja samierināties ar to, ka piektdaļu tās starptautiski atzītās teritorijas kontrolē armēņi.

Azerbaidžāna atgūst kontroli

Gadiem ejot, starptautiskajiem diplomātiskajiem centieniem atrisināt konfliktu nebija panākumu, bet Azerbaidžāna ekonomiski un, pateicoties tam, arī militāri kļuva aizvien pārāka par Armēniju. 2020. gadā Azerbaidžāna, saņemot militāro atbalstu no savas sabiedrotās Turcijas, sāka otro Karabahas karu. Tas beidzās pēc sešām nedēļām ar pamieru, kas tika panākts ar Krievijas starpniecību. Azerbaidžāna atguva kontroli pār daļu Kalnu Karabahas un visām savām teritorijām ārpus Kalnu Karabahas, kuras 90.gadu sākumā bija ieņēmuši armēņi. Uz Kalnu Karabahu tika nosūtīti apmēram 2000 Krievijas miera uzturētāju. Viņi pārņēma savā kontrolē Lačinas koridoru, kas savieno Kalnu Karabahu un Armēniju.

Situācija saasinājās 2022. gada decembrī, kad Azerbaidžāna sāka Lačinas koridora blokādi, izraisot pārtikas, degvielas, medikamentu un citu pirmās nepieciešamības preču deficītu Kalnu Karabahā. Tomēr sarunas starp Armēniju un Azerbaidžānu turpinājās, un februārī Armēnija iesniedza Azerbaidžānai miera līguma projektu. Maijā Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans paziņoja, ka būtu gatavs atzīt Kalnu Karabahu par Azerbaidžānas daļu ar nosacījumu, ka Baku garantē šajā teritorijā dzīvojošo armēņu drošību. Armēnijas pārstāvji jau pauda cerību, ka miera līgums varētu tikt parakstīts jūnija sākumā, taču parakstīšana tā arī nenotika.

Acīmredzot Azerbaidžāna bija nospriedusi, ka ir gatava pavērst notikumu gaitu sev vēlamā virzienā, izmantojot spēku, jo pēdējās nedēļās tika saņemtas ziņas par Azerbaidžānas karaspēka koncentrēšanu pie teritorijas, kuru Kalnu Karabahā vēl kontrolēja armēņi. Militārā operācija tika sākta 19. septembrī un jau pēc diennakts neatzītās Kalnu Karabahas republikas vadība piekrita Azerbaidžānas prasībai nolikt ieročus, izformēt savus bruņotos spēkus un sākt sarunas par Kalnu Karabahas reintegrāciju Azerbaidžānā.

Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs paziņoja, ka "Karabahas armēņu reintegrācijas process Azerbaidžānas sabiedrībā būs sekmīgs". Viņš uzsvēra, ka "Karabahas iedzīvotāji, neraugoties uz viņu tautību, ir Azerbaidžānas pilsoņi. Viņu tiesības garantēs Azerbaidžānas valsts". Tomēr tūkstošiem armēņu atstāj Kalnu Karabahu un dodas uz Armēniju, un nav skaidrs, cik daudzi no apmēram 120 000 Karabahas armēņu tur paliks. Savukārt ASV Valsts departaments paudis atbalstu Armēnijas aicinājumam ANO izveidot starptautisku misiju, kas sekotu tam, kā Azerbaidžāna pilda solījumus ievērot armēņu tiesības Kalnu Karabahā.

Armēnijai vajadzīgi jauni sabiedrotie

Uz Kalnu Karabahas notikumu fona nevar nepamanīt strauju atsalumu starp Erevānu un Maskavu. Kopš Padomju Savienības sabrukuma Armēnijai bijušas ciešas attiecības ar Krieviju. Tā ir dalībniece divos Maskavas izveidotos blokos - Kolektīvās drošības līguma organizācijā (ODKB) un Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā. Armēnijas otrajā lielākajā pilsētā Gjumri, kas atrodas netālu no Turcijas robežas, ir liela Krievijas karabāze, un uz Armēnijas robežām ar Turciju un Irānu ir izvietoti Krievijas robežsargi.

Armēnija ir arī ekonomiski atkarīga no Krievijas - pagājušajā gadā tirdzniecība ar Krieviju veidoja 35% no Armēnijas ārējās tirdzniecības apgrozījuma, turklāt Krievija saņēma 45% Armēnijas eksporta. Visu valstī nepieciešamo dabasgāzi Armēnija importē no Krievijas, no turienes tiek piegādāta arī kodoldegviela Armēnijas atomelektrostacijai, kas saražo 40% valstī patērētās elektroenerģijas. Un Krievijā strādājošie viesstrādnieki no Armēnijas pērn uz dzimteni pārskaitīja vairāk nekā trīs miljardus eiro.

Armēnijas un Krievijas attiecības sāka atsalt, kad 2018. gada pavasarī pēc masu protestiem varu zaudēja Krievijai uzticīgā korumpētā "vecā gvarde" ar Seržu Sargsjanu priekšgalā un par premjerministru kļuva Nikols Pašinjans, kurš protestus nosauca par "samta revolūciju". Un lai gan tūlīt pēc nākšanas pie varas Pašinjans paziņoja, ka viņam neesot nolūka panākt Krievijas karabāzes izvešanu un Armēnijas izstāšanos no ODKB un Eirāzijas Ekonomiskās savienības, Kremlī droši vien labi atcerējās, ka vēl neilgi pirms tam Pašinjans pauda atbalstu Erevānas aiziešanai no abām organizācijām. Turklāt ir labi zināma Maskavas nepatika pret "krāsainajām revolūcijām" pēcpadomju zemēs.

Erevānas attiecības ar ODKB īpaši pasliktinājās 2022. gada septembrī, kad Azerbaidžānas karaspēks iegāja Armēnijas teritorijā, bet ODKB neizpildīja Armēnijas lūgumu iejaukties, lai gan ODKB statūti paredz, ka bruņota uzbrukuma gadījumā kādai dalībvalstij pārējām dalībvalstīm jāsniedz militāra palīdzība šai dalībvalstij, ja tā šādu palīdzību lūdz. Erevānā arī atcerējās, ka 2022.gada janvārī, kad Kazahstānu bija pārņēmis iekšējais konflikts, ODKB spēku sastāvā uz turieni devās 100 Armēnijas karavīri.

2022. gada novembrī Pašinjans atteicās parakstīt Erevānā notikušā ODKB samita noslēguma deklarāciju, šādu lēmumu pamatojot ar to, ka deklarācijā nav dots nepārprotams politiskais novērtējums Azerbaidžānas septembra ofensīvai. Savukārt šogad janvārī Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atsakās uzņemt ODKB ikgadējās militārās mācības, jo Azerbaidžāna un Turcija šādas mācības varētu uzskatīt par draudu. "Ieradīsies, sarīkos mācības, bet pēc tam mēs paliksim vieni ar šiem draudiem," sacīja Pašinjans.

Šomēnes Erevāna, šķiet, darīja visu, lai sakaitinātu Maskavu, un Armēnijas un Krievijas attiecības sasniegušas zemāko punktu kopš Padomju Savienības sabrukuma. Pašinjana sieva Anna Hakobjana personīgi ieradās Kijivā, kur nogādāja vairāk nekā 1000 viedtālruņu un datoru skolēniem - pirmo Armēnijas humāno palīdzību Ukrainai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma, kā arī nofotografējās kopā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kuru Kremlis uzskata par savu ienaidnieku numur viens. Armēnijas parlamentam tika nodoti ratificēšanai Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) statūti. Ja šie statūti tiks ratificēti, tam būs "ārkārtīgi negatīvas" sekas Krievijas un Armēnijas attiecībās, draudēja Krievijas Ārlietu ministrija. Ja Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal ierastos Armēnijā, piemēram, uz ODKB samitu, atbilstoši SKT izdotajam orderim Armēnijai viņš būtu jāaiztur. Un pagājušajā nedēļā Armēnijā beidzās 10 dienu kopīgās militārās mācības ar ASV. Lai gan tām nebija lielas militārās nozīmes - mācību nolūks bija sagatavot Armēnijas karavīrus sadarbībai ar ASV karavīriem starptautiskajās miera uzturēšanas misijās un uz mācībām ieradās 85 amerikāņu karavīri -, tomēr Kremlis paziņoja, ka šādu mācību sarīkošana "rada bažas".

Pašinjans svētdien videouzrunā sacīja, ka pēdējo gadu notikumi parādījuši, ka drošības struktūras, kuru dalībniece ir Armēnija, ir neefektīvas - ar šīm struktūrām Pašinjans neapšaubāmi domāja ODKB. Lai gan Armēnija nav pārkāpusi savas kā sabiedrotās valsts saistības, "notikumu analīze rāda, ka drošības sistēmas un sabiedrotie, uz kuriem mēs balstījāmies daudzus gadus, ir izvirzījuši uzdevumu parādīt mūsu neaizsargātību un pamatot, ka armēņu tautai nevar būt sava neatkarīga valsts", teica premjers. Viņš aicināja valsts pilsoņus izšķirties, vai viņi atbalsta neatkarību vai arī to, lai Armēnija "kļūst par attālu guberņu".

Pēdējā laika notikumi "izvirza nopietnus jautājumus, kādi ir mērķi un motīvi Krievijas miera uzturēšanas spēku darbībai Kalnu Karabahā", piebilda Pašinjans, norādot uz to, ka Krievija nedarīja neko, kad Azerbaidžānas bruņotie spēki atkal uzbruka Kalnu Karabahai. Maskava šos Pašinjana izteikumus nodēvēja par nepieņemamiem un pārmeta Armēnijai, ka tā mēģina saraut saites. Savukārt ASV Valsts departamenta preses sekretārs Metjū Millers konstatēja, ka "Krievija ir parādījusi - tā nav drošības partnere, uz ko var paļauties".

Avoti: RFE/RL, "Eurasianet", "Deutsche Welle", AFP.