"Bahmutas rēgu" komandieris: "Snaiperis ir universāls kareivis, kurš izlien no jebkuriem mēsliem"

Cik ilgi jūsu grupa ir iznīcinājusi ienaidniekus?

Šobrīd jau apstiprināti 553 cilvēki. Šis skaitlis balstās uz video apstiprināšanas faktu. Neapstiprināti ar video - vairāk. Bet mēs varam runāt tikai par tiem, kurus filmējam. Tos, kurus mēs nefilmējam, mēs pat nesniedzam atskaitē. Līdz ar to precīzu pretinieka daudzumu, ko iznīcināja mūsu grupa, es grūti nosaukt.

Kas attiecas uz mērķiem, kurus iznīcinājām, – tie pirmām kārtām ir AGS ložmetēja aprēķini, kas traucē mūsu puišiem veikt uzdevumus, mērķtiecīgi virsnieku sastāvu un kontrsnaipera darbu. Tās ir pamatfunkcijas, ko mēs uzņemamies.

Varat nosaukt iznīcināto Krievijas snaiperu skaitu?

Līdz šim mūsu grupa iznīcinājusi 14 Krievijas snaiperus. Runājot par virsnieku sastāvu, grūti atbildēt, to bija pietiekami daudz. Kaujas jezgā ir ļoti grūti saprast, kur ir virsnieks. Taču bija pāris ļoti svērtu virsnieku figūru, jo pēc to iznīcināšanas bija liela "čabēšana: ienaidnieka pozīcijās. Jebkurā gadījumā likvidēts ievērojams skaits virsnieku sastāva. Pretuzbrukums virzās tālāk, un mēs strādājam.

Kā jums pēdējā pusgada laikā ir mainījies karadarbības teātris?

Tas ir karš. Bilde, jebkurā gadījumā, atšķiras. Ja mēs ņemam agrāku mūsu darba procesu, tad strādājām tieši pašā pilsētā, distances līdz ienaidniekam bija, apmēram, no 75 līdz 800 metriem. Tur bija vieglāk strādāt, jo nebija pa mums tik intensīva artilērijas darba. Darbojās tanki. Bet tagad distance starp mums un ienaidnieku ir palielinājusies no 800 metriem līdz 2-3 kilometriem, un tajā pašā laikā intensīvāk darbojas artilērija.

Snaiperiem, tāpat kā kājniekiem, tas ir sarežģītāk - ilgāk jāiziet pozīcijā un ilgāk jāizvēlas vieta darbam. Un, ja kopbildi ņem, tad pilsētas kaujās bija nedaudz vieglāk. Tur bija savas nianses, bet tagad - sarežģītāk. Mēs tiekam galā, jo cilvēks ir unikāls organisms, bet snaiperis ir uniseksuāls organisms, kas pielāgojas jebkuriem apstākļiem un ir gatavs veikt uzdevumus jebkurā vietā un jebkuros laika apstākļos.

Vai jūs vajā ienaidnieka snaiperi?

Mūs vienmēr vajāja. 14 snaiperi mēģināja mūs notvert, bet nespēja to izdarīt. Līdz šai dienai visi ir dzīvi un veseli. Bija ievainojums man un vēl vienam manam cīnītājam. Šobrīd visi ir ierindā un visi strādā.

Mums vienmēr svarīgs ir pareizs pretinieka vērtējums, jo, ja tu viņu nenovērtēsi, tu zaudēsi. Šodien tā notika un sanāca, ka uzvarējām. Vai tā ir veiksme? Ja mēs joprojām esam dzīvi, tas nozīmē, ka darām diženu darbu un Dievs mūs atbalsta. Bet, kas attiecas uz Krievijas karavīriem - snaiperiem un virsniekiem - viņi ir atnākuši pie mums, uz mūsu zemi, un šajā zemē viņi paliks.

Jūs atcerējāties par veiksmi. Pastāstiet, vai tas ir saistīts ar kaujas uzdevumu izpildi?

Pie manis trīs metrus tālāk plīsa 82. mīna. Dabūju septiņas šķembas pa kājām un pie tam paliku dzīvs. Vai, jūsuprāt, tā ir veiksme, vai vienkārši gadījums? Šādu situāciju ir ļoti daudz. Vairākkārt mums ar tiešu trāpījumu nāca lādiņi pa mašīnām, un visi puiši palika dzīvi, bet ar kontūziju. Strādājot Bahmutā, kaimiņu dzīvokļos ielidoja no tankiem. Arī puišus tur kontuzēja, bet viņi palika dzīvi.

Kur ir grūtāk snaiperiem karot: pilsētā vai laukā?

Mēs, pirmkārt, esam karavīri un pildām pavēles. Bija periods, kad izvirzīja uzdevumu strādāt Bahmutā, rīt būs periods - brauksim uz Avdejevku vai vēl kaut kur. Mēs nepieķeramies vietai.

Pilsētas apstākļos vieglāk ir viens - tu atrodies ēkās, kurām ir sienas, lai nedaudz piesegtu. Lauka apstākļos ir grūtāk, jo esi atklātā apvidū, un te jau vairāk nākas maskēties. Katrs apvidus, vieta un situācija savā veidā ir bīstama un savā veidā interesanta snaiperu darbam. Vispirms jau snaiperis ir universālais kareivis, kas izlien no jebkuriem sūdiem.

Kāpēc mēs joprojām esam dzīvi? Desmit mēneši tika veltīti, lai apmācītu cīnītājus izdzīvošanai. Viņi ir izdzīvojuši jebkuros apstākļos un, kā redzat, rezultāts ir. Mēs arī turpmāk centīsimies strādāt bez zaudējumiem.

Jūsu rezultāti jau piesaistījuši Rietumu preses uzmanību. Vai jums Ukrainas rietumu partneri nav piedāvājuši testēt jaunos snaiperu ieroču paraugus?

Līdz zināmam brīdim mēs bijām slepena vienība. Par mums zināja tikai retais. Šobrīd esam nedaudz atsegti, bet ne pēc mūsu vēlēšanās. Sākās visādas leģendas. Nācās komandai skaidrot, no kurienes un kāpēc …

Mums ir pietiekami daudz, lai veiktu kaujas uzdevumus. Neredzu pagaidām vajadzību pēc jaunas iekārtas testēšanas. Ja kardināli būtu problēma un mums kaut kā pietrūktu, varbūt mums arī palīdzētu. Bet mēs neko neprasām. Šobrīd Ukrainas bruņotie spēki mūs apgādā ar visu, kas nepieciešams kaujas uzdevumu veikšanai. Savukārt komfortablai kaujas uzdevumu veikšanai palīdz draugi, brīvprātīgie.

Ja jūs varētu vērsties pie ienaidniekiem, ko viņiem teiktu?

Varu teikt visiem Krievijas armijas karavīriem, kas šeit ieradušies:

"Puiši, kamēr esat dzīvi, kamēr nav par vēlu, pulcējieties, ejiet atpakaļ. Taisnība ir tiem, kas cīnās par savu zemi. Mēs par savu zemi cīnāmies. Lai izvairītos no neparedzētiem ekscesiem, labāk apgriezieties un ejiet mājās."

Kādas ir jūsu prognozes nākamajam gadam?

Gribētos, lai karš beigtos. Mēs te iegriezāmies uz mēnesi, izpildīt noteiktus kaujas uzdevumus un aizbraukt, bet, kā redzat, mēnesis izvērtās par deviņiem mēnešiem. Katram ir ģimenes, katrs grib būt mājās, un lai valstī būtu miers un kārtība.