Jaunais pasaules “galvenais luterānis”: triatlonists, baikeris, “miera vecis”, politiskais huligāns...? FOTO. VIDEO

Krakovā Henrikam Stubkjēram īpašas konkurences nebija, jo jau pirms asamblejas dalībbaznīcas bija vienojušās par jauno prezidentu. Bet pirms tam, kā var nojaust, par augsto amatu kaislības virmoja. Jo, pirmkrāt, tagad PLF augstākie vadības groži nonāk Ziemeļeiropas garīdzniecības rokās un, otrkārt, ievērojama liberālo luterāņu daļa par savu priekšnieci vēlējās redzēt sievieti.

Samiernieciska persona, kas var sagādāt pārsteigumus

Henriks Stubkjērs līdz šim bija Dānijas luteriskās baznīcas Viborgas (nejaukt ar Krievijas teritorijā esošo Viborgu – bijušo somu pilsētu Vīpuri) bīskaps; līdz ar to pakļauts Dānijas karalienei Margrētei II, jo 1849. gadā pieņemtajā valsts konstitūcijā noteikts, ka oficiālais Tautas (luterāņu) baznīcas galva ir Dānijas monarhs.

Kaut arī Henriks Stubkjērs tiek uzskatīts par samierniecisku personu/vadītāju, viņš var sagādāt arī dažādus pārsteigumus, teic garīdznieka kolēģi. Piemēram, šī gada sākumā arī viņa vadībā Dānijā sarīkoja vienus no lielākajiem masu protestiem pēdējo gadu laikā pret Lielās lūgšanu dienas brīvdienas atcelšanu, un pēc 40 gadus dalības sociāldemokrātiskajā partijā viņš izstājās no tās rindām.

Līdz 2014. gadā Henriks Stubkjērs kļuva par Viborgas bīskapu, viņš strādāja Dānijas baznīcas palīdzības institūcijā “DanChurchAid”, kas palīdzēja nabadzībā un bīstamās situācijās nonākušajiem ļaudīm visā pasaulē, sevišķi trešās pasaules valstīs. Teoloģiski viņš iestājas par ekumenismu (dažādu konfesiju baznīcu tuvināšanos). Tai pašā laikā viņš skaļi nav izteicies par daudzu liberālo kristiešu mokošajiem jautājumiem – sieviešu ordināciju un geju jautājumu, vien norādot, ka baznīcai jābūt “iekļaujošai”.

Henrika Stubkjēra kolēģi izteikušies, ka viņš ir “risinājumu meklētājs ar draudzīgu raksturu”. Viņš neesot “politisks spēlētājs”, bet vajadzības gadījumā var sagādāt arī dažu labu pārsteigumu. Somijas  reliģijas jautājumiem veltīts interneta resurss kotimaa.fi raksta:

“Viņš ir pieredzējis vadītājs. Turklāt viņu interesē citu kultūru cilvēki. Stubkjērs prot vadīt procesus, ir labs klausītājs, un vajadzības gadījumā var arī pārdomāt. Viņš izskatās pieticīgs, runā mierīgā balsī un ar draudzīgu dāņu akcentu. Un viņš paļaujas uz nepārtrauktību”.

Pēc viņa ievēlēšanas par PLF prezidentu viņam tika jautāts, vai PLF vadība tagad pārāk daudz nekoncentrēsies uz Ziemeļeiropu, jo PLF ģenerālsekretāre nāk no Igaunijas, komunikācijas direktors - no Islandes, bet Luterāņu pasaules dienesta direktors - no Somijas. Viņš nu pārstāvēs vēl vienu ziemeļvalsti. Uz to Henriks Stubkjērs atbildēja, ka nav pamata satraukumam, jo PLF augstajos amatos ir pārstāvētas arī daudzas citas valstis no dažādiem kontinentiem.

Izskatīgs bīskaps, bet vajag sievieti!

Pēdējās desmitgadēs luterāņu baznīcās norit asas diskusijas par sieviešu jautājumu – atļaut tām būt par garīdzniecēm vai nē. Un kā vienmēr šajās diskusijās izskan arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vārds, jo tā ir ne tikai viena no tās pasaules luterāņu saimes piektdaļas, kura neordinē sievietes, bet arī unikāla ar to, ka atcēlusi lēmumu, kas tai ļāva ordinēt sievietes. Šai pretstāvē līdzās tiek nostādīta Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP, agrāk tā dēvētā trimdas baznīcas), kuras arhibīskape ir sieviete un kurā kalpo desmitiem garīdznieču.

Roskildes (Dānija) universitātes Sociālo zinātņu un biznesa katedras profesore, PhD Lisbeta Kristofersena šo problēmu apskata publikācijā Dānijas baznīcas mājaslapā kirke.dk, to saistot arī jaunā PLF prezidenta vēlēšanām:

“Dzimumam bija izšķiroša loma pagājušās nedēļas mēģinājumā apstrīdēt Henrika Stubkjēra ievēlēšanu par jauno prezidentu. Uz PLF līderes amatu mēģināja pretendēt arī kāda sieviete no Āzijas, bet viņa nesaņēma atbalstu.

Arī Vācijas baznīca ir norūpējusies par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Daudzas vācietes cerēja, ka tagad ir īstais brīdis iegūt pilnu sieviešu vadību PLF, tas ir - gan prezidenta, gan ģenerālsekretāra amatā. “Jūsu bīskaps ir spējīgs un izskatīgs,” viņas man teica, “bet ir pienācis laiks prezidentei sievietei””. Tika uzskatīts, ka sievietes kandidatūru atbalstītu arī Dienvidamerikas pārstāvji, sevišķi no Brazīlijas.

Henriks Stubkjērs aicina uz Dānijas Baznīcas dienām (2019. gads):

Lisbeta Kristofersena uzsver, ka ir arī baznīcas, kas tam pretojas, un kā pirmo min Latvijas piemēru: “LELB sieviešu ordināciju atcēla aptuveni pirms 30 gadiem. Latviju pārstāv arī LELBP, kurā priesteri ir gan vīrieši, gan sievietes. LELBP arhibīskape man teica, ka tagad daži vīrieši garīdznieki (sieviešu jautājuma dēļ) no LELB pāriet un LELBP”.

Tai pašā laikā profesore norāda, ka uzskati un prakse šajā jautājumā mainās par labu sievietēm. Tā, piemēram, pērn sieviešu ordināciju pieļāva Polijas luterāņu baznīca. PLF ģenerālsekretāre Anne Burharda (pārstāve no Igaunijas) uz jautājumu, kāda ir federācijas nostāja šajā jautājumā atbildējusi, ka tas ir teoloģisks jautājums, ar ko jātiek galā pašām autonomajām dalībbaznīcām. Tas nozīmē, ka PLF nedos nekādus rīkojumus no augšas attiecībā uz sieviešu ordināciju.

Lūdzamās dienas protesti

Savukārt ar nu no sociāldemokrātu partijas izstājušamies Henrika Stubkjēra atbalstu šī gada februārī Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā notika plaši protesti pret Lielās Lūdzamās dienas, kas iekrīt ceturtajā piektdienā pēc Lieldienām, brīvdienas atcelšanu. Šī svētku dienas tradīcijas, kas dāņu karaļvalstī pastāvēja kopš 1686. gadā, no nākamā gada būs atcelta.

Protesti pret Lielās lūgšanu dienas brīvdienas atcelšanu Kopenhāgenā:

Viborgas bīskaps to uzskatīja par kristīgo vērtību un tradīciju graušanu, bet dāņu valdība teicās, ka šādas papildu brīvdienas noteikšana nesot vairāk nekā trīs miljardus kronu (ap 400 miljoniem eiro) zaudējumus, kuri tagad ir ļoti nepieciešami valsts drošības stiprināšanai, kura palikusi aktuāla pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Jāteic gan, ka pēdējās desmitgadēs Lielā lūgšanu dienu lielākajai daļai dāņu neasociējās ar iešanu baznīcā, bet gan kā ar papildus brīvdienu, kuras laikā apciemot radus un draugus. Šo brīvdienu 1686. gadā Dānijā ieviesa, apvienojot vienā līdz tam dažādās reliģiskās lūgšanu dienas.

Triatlons, bērni un “citāda dzīve”

Izturība, gudrība un spēks Henrika Stubkjēram nākamos septiņos gados būs vajadzīga (PLF prezidentu parasti ievēl uz septiņiem gadiem), lai “savāktu kopā” gandrīz miljoniem luterāņu 99 pasaules valstīs. Un uz savu možumu viņš var paļauties. Ziemeļvalstu prese raksta, ka viņu pie labas  veselības un moža gara uztur aizraušanās ar triatlonu, tāpat viņš arī esot kaislīgs motobraucējs.

Pērn, svinot savu 60. dzimšanas dienu, viņš laikrakstam “Kristeligt Dagblad” par savu dzīvi teica: “Lielākās izmaiņas, kas notikušas, ir tās, ka visi četri mani bērni ir pametuši mājas. Kad pēdējais pārvācās uz dzīvi citur, ieguvu pilnīgi citu dzīvi. Būs vairāk laika, bet man pietrūkst bērnu tuvumā. No otras puses, ir prieks redzēt, ka viņi ļoti priecājas viens par otru”.

Viņam arī jautāja: “Kurš ir jūsu dzīves posms, uz kuru atskatāties ar vislielāko prieku un siltumu?” Uz to Viborgas bīskaps atbildēja:

“Ir vairāki dzīves posmi. Man bija laba bērnība mazā pilsētiņā drošā ģimenē. Studiju laikā Orhūsā jutos kā zivs ūdenī un ļoti laimīgs. Šeit es satiku arī savu sievu, un tas bija absolūti izšķirošs un noteicošs manai dzīvei. Mums dzima ceturtais bērns, kad es biju Diakonijas koledžas direktors. Dzīvošana koledžā ar četriem bērniem bija dāvana. Man bija neticami jēgpilna darba dzīve.

Henriks Stubkjērs vērtē humāno situāciju Haiti:

Es neesmu piedzīvojis zaudējumus savā tuvākajā ģimenē, tāpēc domāju par dažiem likteņiem, ko esmu sastapis pasaulē. Sievietes Kambodžā vai Hondurasā, kuras bija zaudējušas vīrus pilsoņu karos vai nezināja, kur viņi atrodas. Vai Gvatemalā, kur mēs atbalstījām iedzīvotājus masu kapu izrakšanā, lai atrastu apģērba gabalu, ko viņi varētu atpazīt kā sava vīra vai bērna. Viņi dzīvoja ar dzīvību postošu nedrošību un tikai gribēja, lai savus mīļos varētu pienācīgi apglabāt. Es domāju arī par lauksaimnieku Etiopijas dienvidos, kura liellopi bija miruši, vai bēgļiem Libānā, kuru dzīve bija līdzīga mūsu dzīvei līdz kara sākumam. Tās nav pieredzes, kuras tu vienkārši noliec malā”.