Sieviete adoptē zīdaini un pēc 2 gadiem nodod atpakaļ. Lūkos pēc cita
Sirdi aizkustinošu un ļoti atklātu stāstu internetā publicējusi kāda jauna sieviete, kura pirms diviem gadiem no bērnunama pie sevis paņēma pusotra gadu vecu puisēnu ar īpašām vajadzībām. Tagad viņa zēnu nogādājusi atpakaļ, atzīstot: netiku galā.
Klērai Petersonei ir pāri 30, tuvojas 40. Viņa sen vēlējās mazuli, taču dzīvē kā nesanāca, tā nesanāca satikt to Īsto, misteru Lielisko, kurš varētu būt Klēras mazuļa tēvs. Taču alkas rūpēties par kādu mazu dvēselīti kļuva arvien izteiktākas, un jaunā sieviete nolēma pieņemt audzināšanā bērnu, kas bioloģiski dzimis citiem cilvēkiem.
Klēra, kura ikdienā Apvienotajā Karalistē strādā par fotogrāfi, adoptēja 18 mēnešus vecu zēnu ar, kā šķita sākumā, ne pārāk izteiktiem veselības traucējumiem. „Pēc visa ilgā procesa, kurā valsts vērtēja manu atbilstību būt adoptētājai, man parādīja vairākus video ar bērniem. Viens no viņiem burtiski izkausēja manu sirdi.. Viņš sēdēja, galviņu noliecis, tad pēkšņi pasmaidīja, un tas arī bija viss. Taču KĀ viņš pasmaidīja!” trīs gadus vecos notikumus atceras jaunā sieviete. Viņa neesot gribējusi bērnu ar invaliditāti, taču šis puisēns aizkustinājis Klēras sirdi, un viņa to „izvēlējusies”.
Sieviete tikusi informēta par bērna veselības problēmām, taču viņa jutusies optimistiski. Pēc divām nedēļām mazulis nonāca pie viņas, un tikai tad viņa ieraudzīja, ka bērna galva ir jocīgā formā. „Bet arī tad es nezināju, kas man stāv priekšā,” viņa atceras.
Mājās paņemtais mazulis nedarīja neko no tā, ko dara viņa vecuma bērni, taču ar laiku viņš apguvis vienu vienīgu vārdu „mamma”. Klēra bija neatlaidīga un laika gaitā panāca pat to, ka bērns spēj stāvēt; sava zēna attīstību viņa arīdzan fotografēja. Taču vienā brīdī puisēnam sākušās lēkmes, un mediķi apliecināja, ka bērnam ir iepriekš neatklāti būtiski smadzeņu bojājumi.
„Viņam bija līdz pat 36 lēkmēm dienā. Lēkmēs puika ārdījās, krita gar zemi, nespēja elpot un reizēm mani pat neatpazina,” Klēra stāsta par brīdi, kad juta – spēki un pacietība zūd. Tā kā mamma dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka zēns varētu nomirt, viņa pieņēma lēmumu, kas „salauza manu sirdi”, turklāt arī sociālie darbinieki Klērai sacīja, ka šī slimā mazuļa vajadzības nevar tikt adekvāti apmierinātas mājas apstākļos. Sieviete nolēma no bērna atteikties.
„Es viņu ļoti mīlēju, bet galā tikt nespēju. Smadzeņu bojājumi arvien progesēja,” viņa stāsta un piebilst, ka šobrīd aktīvi darbojas vietnē, kur pulcējas sievietes, kas saskārušās ar tādu pašu problēmu – kad ar adoptēto bērnu nākas šķirties, jo nevar ar viņu dzīvot. Šādu sieviešu Lielbritānijā esot diezgan daudz, un lielākā daļa to mammu, kas izlemj atdod adoptēto bērnu atpakaļ valsts aprūpē, to ļoti pārdzīvo. Tagad Klēra Petersone noskaņota meklēt sev citu auklējamo.
