"Ir valstis, kas ir kā hiēnas un šakāļI' - vēlēšanas Polijā un Slovākijā apdraud Ukrainas virzību uz ES

**Pirms Polijas un Slovākijas vēlēšanām pieņemas spēkā nacionālisms, kas potenciāli var pārtraukt beznosacījumu atbalstu Ukrainai. Tiklīdz Ukrainas cerības uz dalību Eiropas Savienībā (ES) gūst atsaucību tradicionālo paplašināšanās skeptiķu vidū, Kijivas ambīcijas saskaras ar problēmām Centrāleiropas un Austrumeiropas draugu vidū.**

Ja uz šādas vēlēšanu programmas bāzes izveidosies jaunas valdības, sīkās nacionālistu fobijas veidos un noteiks nosacījumus Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu atbalstam Ukrainas integrācijai ES nākotnē.

Citiem vārdiem sakot, Ziemeļmaķedonijas rūgtuma pilnais ceļš uz dalību ES, ko kavē Bulgārijas nosacījumi, kuru pamatā ir divpusēja identitātes politika, būs paraugs citiem nacionālistiem Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, lai izmantotu Ukrainas dalības centienus ar daudz lielākām likmēm Rietumiem.

Slovākijā - valstī ar 5,5 miljoniem iedzīvotāju - tas nav nekāds lielais pārsteigums, ņemot vērā dažu 30.septembrī gaidāmo vēlēšanu vadošo kandidātu atklāti pret Ukrainu vērsto nostāju. Tomēr Polijas valdības aizvien pretrunīgākā attieksme pret savu nomocīto kaimiņvalsti liecina, ka nevajadzētu uztvert burtiski daudzas no tās agrākajām pozām kā Kijivas lielākajam draugam.

Tā vietā, lai pieturētos pie savas plaši reklamētās vīzijas par "Polijas un Ukrainas sadraudzību", kurai šajā gadsimtā varētu būt izšķiroša loma Eiropā, Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" cenšas izpatikt nacionālistiski noskaņotajiem vēlētājiem, izvirzot senas vēsturiskas pretenzijas, kā arī savtīgas ekonomiskās intereses par vadošajiem principiem savā politikā attiecībā uz Kijivu.

**Hiēnas un šakāļi**

Krasā novēršanās no Ukrainas dedzīgākās aizstāves statusa sakrita ar aptaujām, kas liecināja, ka valdošajai partijai var būt grūti gūt pārliecinošu uzvaru 15.oktobrī gaidāmajās parlamenta vēlēšanās daļēji tāpēc, ka "Likums un taisnīgums" zaudē lauku vēlētājus un nacionālistu elektorātu, kas nosliecas labējo ekstrēmistu virzienā, kuri ir nosodījuši "Polijas ukrainizāciju".

Valsts ar 36 miljoniem iedzīvotāju uzņēma vairāk nekā sešus miljonus bēgļu, kuri šķērsoja robežu, un turpina izmitināt vairāk nekā miljonu Ukrainas bēgļu, galvenokārt sievietes un bērnus. Pēc 2022.gada februāra valdība nodeva Ukrainai līdz pat 40% savu ieroču, kas izrādījās būtiski Kijivas aizsardzības stiprināšanā pirmajos kara mēnešos.

Līdz šā gada februārim valdība bija viena no aktīvākajiem Ukrainas ātras iestāšanās ES un NATO atbalstītājiem. Abu valstu prezidenti Andžejs Duda un Volodimirs Zelenskis bija nodibinājuši patiesu draudzību un bija radījuši vīziju par jaunu laikmetu divpusējās attiecībās.

"Jūs vienmēr varat paļauties uz Poliju," Zelenskim viņa vizītes laikā Varšavā aprīlī sacīja Duda.

Šis brīdis bija attiecību augstākais punkts, tomēr gandrīz tajā pašā dienā valdība sāka atklāti sūdzēties par ukraiņu graudu ievešanu Polijā, un kopš tā brīža attiecības ir pasliktinājušās pārsteidzošā ātrumā.

Tas sākās ar Ukrainas graudu eksportu, kas pārpildīja Polijas tirgu un sadusmoja lauksaimniekus, bet ātri vien aptvēra arī Ukrainas atteikumu atvainoties par Otrā pasaules kara laikā ukraiņu nacionālistu pastrādāto poļu slaktiņu.

Polijas ministri un viņu sabiedrotie mediji sāka publiski runāt par Ukrainas "nepateicību", savukārt Kijivā valdības amatpersonas pauda bažas par to, ka Polija ķeras pie šantāžas par veciem rēķiniem, kamēr Ukraina cīnās par savu izdzīvošanu. Sešu mēnešu laikā abas valstis no publiskām brālības izpausmēm kopīga ienaidnieka priekšā pārgāja uz savstarpēju vēstnieku izsaukšanu norāšanai no attiecīgo ārlietu ministriju puses.

Tā vietā, lai paustu atbalstu ātrai Kijivas kļūšanai par ES dalībvalsti, Polijas amatpersonas sāka izteikt brīdinājumus, ka bez pienācīgas atvainošanās par Volīnijas slaktiņiem Polija varētu uzlikt veto Ukrainas dalībai ES.

ES galvaspilsētas bija pārsteigtas par Polijas acīmredzamo oportūnismu.

"Ir valstis, kas ir stipras kā lauvas, ir valstis, kas ir viltīgas kā lapsas, un ir valstis, kas ir kā hiēnas un šakāļi," televīzijas raidījumā sacīja bijušais "Likums un taisnīgums" ārlietu ministrs no 2018. gada līdz 2020.gadam Jaceks Čaputovičs. "Un mēs īstenojam hiēnu un šakāļu politiku," viņš piebilda.

**Atgriešanās pie ierastā**

Čaputoviča ne pārāk diplomātiskais izvirdums pret savu valstij šokēja valdību, kas apsūdzēja viņu nodevībā.

Neērtā patiesība ir tāda, ka graudu jautājums un vēsturiskās sūdzības spēcīgi rezonē nacionālistiski noskaņoto poļu vēlētāju vidū, veicinot atbalstu galēji labējai partijai "Konfederācija", kurai pēc vēlēšanām var sbūt izšķirošā loma.

Lai paliktu pie varas, "Likums un taisnīgums" var būt spiesta noslēgt aliansi ar galēji labējiem, kas gandrīz noteikti nozīmētu stingrāku toni pret Ukrainu.

Taču īstermiņa vēlēšanu apsvērumi nav vienīgais iemesls, kāpēc "Likums un taisnīgums" tik viegli atmet savu starptautisko uzticama Ukrainas sabiedrotā tēlu - ir fundamentāli iemesli, kāpēc attiecības ar Kijivu pasliktināsies, ja partija paliks pie varas valstī.

Tā būs atgriešanās pie ierastā. Pirms Krievijas agresijas "Likums un taisnīgums" līderis Jaroslavs Kačiņskis un daži partijas vadošie pārstāvji neuzticējās Ukrainai. Viņi uztvēra to kā potenciālu konkurentu reģionālās ietekmes, ārvalstu investīciju un galu galā arī ES fondu līdzekļu iegūšanai.

Palūkojoties atpakaļ, vēsturiskās sūdzības ir veidojušas partijas pamata filozofiju, kas visus sarežģījumus reducē līdz melnbaltai vīzijai par Poliju kā tās ļauno kaimiņu taisnīgo upuri. Piemēram, kampaņas retorikā ir plaši izplatīts pretvācisks sentiments.

Pat drošības jomā "Likums un taisnīgums", šķiet, ir atteikusies no tradicionālās poļu pieejas, ka Ukrainas piesaiste Rietumu struktūrām ir Polijas nacionālajās interesēs.

Pirms vairāk nekā gadsimta iecerēto koncepciju, ka neatkarīga Ukraina ir ārkārtīgi svarīga Polijas neatkarībai, ir atbalstījuši poļu domātāji un politiskie līderi, tostarp starpkaru smagsvars maršals Juzefs Pilsudskis, kā arī prezidents Lehs Kačiņskis, Jaroslava dvīņubrālis, kurš gāja bojā aviokatastrofā 2010.gadā.

Lehs Kačiņskis, tāpat kā daudzi "Solidaritātes" kustības līderi, stingri atbalstīja pašnoteikšanās principu valstīm, kas bija ieslodzītas Krievijas impērijā. "Solidaritātes" vadītā valdība bija pirmā visā pasaulē, kas atzina Ukrainas neatkarību Padomju Savienības sabrukuma laikā 1991.gadā.

Kopš tā laika šī līnija ir bijusi Polijas austrumu politikas virzītājspēks, taču kopš nākšanas pie varas 2015.gadā "Likums un taisnīgums" ir ieņēmusi daudz pragmatiskāku pieeju, kurā ekonomiskie un vēsturiskie apsvērumi gūst pārsvaru pār citiem.

Varšavas lielais atbalsts Ukrainai pēc Krievijas agresijas zināmā mērā bija oportūnistisks. Iekšpolitikā nepieredzētais atbalsts ukraiņiem, ko izteica miljoniem vidusmēra poļu, piespieda valdību rīkoties.

Starptautiskā mērogā Varšava saskatīja iespēju izkļūt no lielākoties pašas radītās politiskās izolācijas un gūt pārsvaru pār Franciju un Vāciju, kas abas saskārās ar kritiku par agrāko Krievijas prezidenta Vladimira Putina nomierināšanas politiku un klusējošo piekrišanu Krievijas pretenzijām uz Ukrainu kā savu "ietekmes zonu".

**Mainīšanās vietām**

Paradokss, kas pārsteidzis daudzus, ir tas, ka, Francijai un Vācijai vairs neatrodoties uz nomierināšanas takas un Rietumos pieaugot atbalstam Kijivas uzņemšanai ES, Polija un dažas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, iespējams, dodas pretējā virzienā.

Arī Slovākijā pēc septembra vēlēšanām aizejošās valdības proukrainiskā nostāja var mainīties. Galvenais kandidāts uz premjerministra amatu Roberts Fico jau sen kritizē ES ieroču piegādes Kijivai. Lai gan viņa atgriešanās pie varas nav droša, saskaņā ar aptaujām Slovākijas sabiedrība ir viena no vismazāk noskaņotajām atbalstīt Ukrainu. Mazāk nekā 40% slovāku atbalsta ieroču piegādes Ukrainai salīdzinājumā ar 93% Zviedrijā.

Fico neviennozīmīgā attieksme pret Krievijas agresiju zināmā mērā atgādina attieksmi, ko demonstrē Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš ir kļuvis par galveno Krievijas aizstāvi ES.

Ja Polija pavisam mainītu savu nostāju Ukrainas jautājumā, tad par nelokāmām Kijivas atbalstītājām paliktu tikai Čehijas Republika un Baltijas valstis.

Prāga ir atteikusies pievienoties Polijas vadītajiem mēģinājumiem bloķēt Ukrainas graudus, apgalvojot, ka tā ir maza cena, lai palīdzētu Kijivai.

Tomēr Slovākija tiek uzskatīta par mazāku šķērsli. Fico iepriekšējo termiņu pie varas raksturoja populistiskas nepiekāpības un pragmatisma kombinācija. Valsts ekonomiskā atkarība no ES un Vācijas ir būtisks faktors. Vēl viens faktors, kas varētu sekmēt Fico nostājas mērenību reālās politikas lēmumos, ir viņa saikne ar kreisā virziena pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, no kuras viņš negrasās atteikties.

Polija tomēr ir daudz lielāka spēlētāja, un "Likums un taisnīgums" vadībā tā ir kļuvusi par graujošu spēku ES lietās, apšaubot principus, uz kuriem savienība tika dibināta. Tās Eiropas Konservatīvo un reformistu frakcija Eiropas Parlamentā apvieno "antifederālistu" partiju un līderu saimi.

Tikai dažas nedēļas pirms Krievijas agresijas Ukrainā premjerministrs Mateušs Moraveckis, Kačiņska mantinieks, rīkoja tādu eiroskeptiķu, nacionālistu un prokrieviski noskaņotu politiķu kā Marinas Lepēnas, Orbāna un spāņu partijas "Vox" pārstāvja Santjago Abaskala "kongresu", kas atklāja pretrunas "Likums un taisnīgums" ārpolitikā.

**Balsu vairākuma princips un ES fondi**

"Likums un taisnīgums" politikas pretrunas, visticamāk, būs šķērslis Ukrainas ceļā uz Eiropu. Būtisks jautājums ir ES iekšējā pārvaldība. "Likums un taisnīgums" uzstāj, ka valstīm ir jābūt veto tiesībām, un uzskata, ka pieaugošais atbalsts balsu vairākuma principam lēmumu pieņemšanā ir drauds valstu suverenitātei.

Partija noraida ES tradīciju kompromisa un konsensa veidošanā, lai izstrādātu ES politiku. Tā apgalvo, ka nacionālās intereses ir nikni jāaizstāv bloka iekšienē, nesaprotot, ka tad, ja visas valstis piemērotu šādu pieeju, ES tiktu paralizēta un, visticamāk, izjuktu.

Šīs pieejas nekonsekvence ir visuzskatāmākā, ja ņem vērā Ukrainas iespējamo pievienošanos. Ņemot vērā Ukrainas lielumu, tās svars Eiropadomē pārsniegtu Polijas svaru. Ja Kijiva vēlētos spēlēt to pašu spēli, ko Kačiņskis vai Orbāns, tās potenciāls traucēt bloka darbību būtu ievērojams.

Ņemot vērā to, ka Polijai un Kijivai var būt pamatotas konfliktējošas intereses attiecībā uz ES līdzekļu sadali nākotnē vai ietekmi, ko radīs tās ienākšana ES lauksaimniecības tirgū, lēmuma pieņemšana pēc vienprātības vai vairākuma principiem varētu nākt par labu Polijai.

Vācija, Francija un citas ES valstis ir likušas saprast, ka balsu vairākuma princips ir izšķirošs nākamais solis ES struktūrā, kas ļautu turpināt paplašināšanos.

Problēma ir tā, ka "Likums un taisnīgums" cenšas pārliecināt Polijas sabiedrību, ka ir iespējama politika, kas paredz saņemt visu, ko Polija vēlas no ES, neievērojot noteikumus un nekādā veidā nepiekāpjoties citu valstu interesēm. Šī retorika ir mūžīgajā argumentā, ka Rietumi, jo īpaši Vācija, ir parādā Polijai īpašu attieksmi to ciešanu dēļ, ko poļi piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā un pēc tā.

Atteikšanās ielaisties kompromisos un iestāšanās pret Briseli ir "Likums un taisnīgums" priekšvēlēšanu kampaņas pamatā, tāpat kā visu, kas vēlas atgriezties pie vienprātības politikas ES, uzskatīšana par nodevējiem. Tas rada milzīgu spiedienu uz opozīciju un var ierobežot tās spējas būtiski mainīt Polijas kursu pat tad, ja tā oktobrī gūs uzvaru.

Tāpēc bijušā Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vadītā nozīmīgākā opozīcijas grupa - Pilsoniskā koalīcija - savā kampaņā galveno uzmanību pievērš nevis ārpolitikai, bet gan iekšpolitikas jautājumiem, piemēram, korupcijai, varas ļaunprātīgai izmantošanai un dzīves dārdzības krīzei.

"Likums un taisnīgums" politiķi un tās valsts televīzijas propagandas kanāli ik dienu apsaukā Tusku par Briseles un Berlīnes pakalpiņu, kura uzdevums esot gāzt patriotisko valdību, kas rūpējas par Polijas nacionālajām interesēm un drošību.

"Likums un taisnīgums" izmantos savās interesēs jebkuru mēģinājumu mainīt kursu, tostarp Ukrainā, ja tā būs spiesta pāriet opozīcijā.

**Ukraina ES - ceļš būs grūts**

Polijas neuzticamība attiecībā uz Ukrainas centieniem iekļauties ES, šķiet, ir pārsteigusi Kijivu. Ir pazīmes, ka tā atbilstoši pielāgo savu politiku, cenšoties veidot ciešāku dialogu ar Franciju un Vāciju, kas ir ironisks pavērsiens, kurš ir pretrunā "Likums un taisnīgums" maldīgajam naratīvam par kļūšanu par ES jauno smaguma centru.

Kijivai sarunas par iestāšanos ES nekad nebūs vieglas, jo Rietumos valda latents nogurums attiecībā uz paplašināšanos, ko vēl pastiprina naidīgā pieredze, kas gūta saskarsmē ar Polijas un Ungārijas pagriezienu autokrātijas virzienā un ES pamatvērtību noliegšanu.

Kijivai nebūtu ieteicams pilnībā apiet Poliju, cenšoties panākt iestāšanos ES. Lai gan Ukrainas elite pamatoti ir vīlusies, tai jādara viss, kas ir tās spēkos, lai atbildētu uz Polijas jutīgumu, kaut vai tikai tādēļ, lai parādītu, ka tā izmanto konstruktīvu pieeju sarežģītiem jautājumiem.

Volīnijas slaktiņš ir labs piemērs. Nav šaubu, ka zvērības, ko ukraiņi no 1942. līdz 1944.gadam pastrādāja pret kaimiņu poļiem, bija noziegumi pret cilvēci, un ukraiņiem tās ir viennozīmīgi jānosoda. Atteikšanās to darīt ir morāli apšaubāma un, iespējams, kas ir vēl svarīgāk, dod emocionāli spēcīgu argumentu Polijas oponentiem pret Ukrainas dalību ES.

Pieņemsim, ka Ukrainai ir kārdinājums to noraidīt kā blakus jautājumu. Tādā gadījumā tai būtu jāizpēta, kā Grieķijas un Bulgārijas vēsturiskās pretenzijas vairāk nekā divas desmitgades kavēja Ziemeļmaķedonijas centienus iestāties ES un NATO.

Šī paralēle nav palikusi nepamanīta "Visegrad Insight" sadarbības partnerim un vadošajam ukraiņu intelektuālim Vitālijam Portņikovam. Portņikovs 8.augusta esejā ar nosaukumu "Citu kaimiņu nav" apgalvoja, ka Kijiva nevar ignorēt risku, ka Ungārija un Polija var apvienosies, lai bloķētu Ukrainas nākotni ES.

"Ziemeļmaķedonijas pieredze, daudzus gadus pat nevarot sākt sarunas par iestāšanos ES bez vēsturiska un konstitucionāla kompromisa vispirms ar Grieķiju un tagad ar Bulgāriju, ir skaidrs pierādījums tam, kas var notikt," rakstīja Portņikovs.

Ukrainai ir jāsaprot, ka atslēgas tās dalībai ES ir lielo ES valstu, galvenokārt Vācijas un Francijas, rokās. Taču viņš uzsvēra, ka tā nedrīkst atstāt novārtā savus tuvākos kaimiņus, pat ja par to jāmaksā ar Ukrainas lepnumu.

"Es uzreiz atzīstu, ka jebkurš kompromiss (par vēsturi) poļiem un ukraiņiem izskatīsies pēc nacionālas sakāves. Tas sagraus reputāciju, izraisīs valdības krīzes, garas debates parlamentā, [pat] ielu sadursmes. Būs karsti, ļoti karsti. Bet diemžēl Ukrainai nav cita ceļa uz integrāciju Eiropā. Tāpat kā nav citu kaimiņu," norādīja Portņikovs.