Francijā meklē nošauto vācu karagūstekņu kapu
Otrā pasaules kara laikā noziegumus pastrādāja ne tikai Vācija un PSRS. Francijas arheologi kopā ar vācu kolēģiem veic izrakumus vietā, kur 1944. gada jūnijā partizāni no Pretestības kustības nošāva vācu karagūstekņus.
Nomaļā rajonā Francijas vidienē Meimakā Limuzīnas reģionā pagaidām atrastas lodes, patrončaulas un monētas. Par kara laika notikumiem maijā pēc teju 80 gadu klusēšanas pastāstīja 98 gadu vecais Edmons Revejs, pēdējais dzīvais no grupas “Francs-Tireurs et Partisans” (Brīvie strēlnieki un partizāni) vietējās nodaļas.
Pavēle nošaut
Bija pagājušas dažas dienas pēc Sabiedroto desanta Normandijā, un Pretestības kustība jau bija gana spēcīga, lai arī iesaistītos nopietnā cīņā. Savās atmiņās Revejs apraksta, ka viņa vienība no 30 cīnītājiem konvojēja vācu karagūstekņus, kad saņēma pavēli viņus nošaut. Revejam tolaik bija 18 gadu, un viņu kā pašu jaunāko komandieris atbrīvoja no dalības asinspirtī.
Reveja norādītajā rajonā mirstīgās atliekas pagaidām nav atrastas. Daudzo gadu desmitu laikā vide ir diezgan mainījusies, izaugušas amerikāņu pēc kara iestādītās priedes. Patlaban paņemti grunts paraugi analīzēm.
Kapu izraka paši upuri
Intervijā BBC Revejs atceras gūstekņu reakciju, kad viņiem paziņoja par nošaušanu. Viņi izvilka kabatas portfeļus un pēdējo reizi paskatījās uz savu tuvinieku fotogrāfijām. “Asaru un kliedzienu nebija. Viņi bija karavīri. Viņiem iešāva krūtīs no četru vai piecu metro attāluma.”
Visiem 46 vācu gūstekņiem un vienai franču kolabracionistei pavēlēja pašiem izrakt sev kapu garas tranšejas veidā. Pasaudzēja dažus Čehoslovākijas un Polijas pilsoņus.
Atrastās lodes un patrončaulas ražotas Francijā, Vācijā, ASV un Šveicē – Pretestības kustība izmantoja visus ieročus, ko vien varēja dabūt. Monētas ir kaltas vēl pirms 1944. gada.
Pirmajā reizē meklējumus pārtrauca
Šajā vietā izrakumi bija veikti jau 1967. gadā, un toreiz atrastas 11 cilvēku mirstīgās atliekas. Tālāko izpēti pēkšņi pārtrauca un visus dokumentus iznīcināja – 23 gadus pēc kara rētas bija vēl pārāk dziļas. Daudzi bijušie Pretestības cīnītāji joprojām bija dzīvi, un viņiem bija gana liela ietekme, lai varētu noslēpt no atklātības epizodi, kas tomēr neliecina par varonību kaujas laukā.
Meimakas mērs Filips Bružērs uzskata, ka tagad pagājis gana daudz laika, un neviens akmeņus nemetīs: “Cilvēki saprot, ka karā jebkāda rīcība ir iespējama. Var cīnīties par taisnīgu lietu, bet veikt morāli nepieņemamu rīcību.”
