Vēstules no Āfrikas. Badu šeit neciešam

Cena nav mainījusies vismaz desmit mēnešus ne rīsam, ne kukurūzas miltiem, ne kviešu miltiem, no kā cept čapati plāceņus. Tostertipa baltmaize joprojām maksā ap 40 centu. Vienīgi olām nez kāpēc cena uzlekusi – ja iepriekš 30 olas maksāja zem četriem eiro, tad tagad nedaudz vairāk. Un tuvējā krodziņa saimniece Tedija alus pudelei cenu no nepilniem 80 centiem pacēlusi līdz eiro. Tomēr netālie konkurenti joprojām notur iepriekšējo līmeni.

Ne karš, ne Krievijas izstāšanās no graudu līguma un draudi nogremdēt pat civilos kuģus Melnajā jūrā Tanzānijas tirgotājus, zemniekus un pārtikas rūpnīcas nav ietekmējusi. Pietiek visa, ja tikai ir nauda. Tas šķitīs ciniski, bet, neraugoties uz karu, šajā Āfrikas pusē badu nemirst. Jo šīs šausmas risinās tālu prom, kamēr kartupeļi, dārzeņi, banāni, kukurūza un daudz kas cits izaug tepat. Govis un kazas turpina ganīties, vistas un pīles brīvā režīmā joprojām klīst gar kaimiņu mājām.

Piektdien no rīta brokastīs bija cepta ola ar kartupeļiem un tomātiem, pusdienās rīss ar burkāniem, vistas stilbiņu un tomātu un gurķu salātiem, tik pili pili – asiem –, ka es apjautājos pēc ugunsdzēsēju numura.

Tas gan nenozīmē, ka visur Āfrikā ir pārpilnība. Tur, kur sākas nemieri un kari, atnāk arī bads. Bet kamēr ieroču vietā ļaudis cilā kapli, kamēr tanka vietā darbina traktoru vai jūdz vērsi, tikmēr tirgos, bodītēs, ceļmalas ēstuvēs, lielveikalos un smalkos veikalos nekas netrūkst.

Vismaz Tanzānijas labad nav atkal jāsauc pasaules popmūzikas zvaigznes uz vēl vienu “We are the World” kā 1985. gadā, lai vāktu naudu bada cietējiem. Starp citu, kad pirmo reizi šo hitu dzirdēju, iedomāties nevarēju, ka “dzīvajā” to klausīšos pēc teju 40 gadiem Zanzibārā smalkā restorānā 18. novembrī.

Un tajā pašā laikā – We are the World. Mēs esam pasaule, daudz ciešāk saistīti nekā varētu šķist. Krievijai nepietiek ne ar savu teritoriju, ne karu Ukrainā, tās taustekļi stiepjas arī pēc Āfrikas. Un, ja tos nepārcirtīs, tad gan ciešanas un bads var atnākt arī šeit.