Vēstules no Āfrikas. Vai baltajam šeit jābaidās?
Raksta autors kopš oktobra sākuma dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists, bet ģimenē. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Vai šeit ir droši – šis jautājums par Tanzāniju man ir uzdots ne reizi vien. Manā rīcībā nav statistikas datu, tikai vietējo stāstītais un paša pieredze. Mans iespaids – šī visumā ir droša valsts.
Tiesa, 1998. gadā “Al Qaeda” sarīkotā sprādzienā pie ASV vēstniecības Dāresalāmā gāja bojā 11 cilvēki (un vēl 213 upuri Kenijā, Nairobi). Arī šajā gadsimtā notikuši daži ekstrēmistu uzbrukumi, piemēram, 2014. gadā Arušā iemeta spridzekli ārzemnieku iecienītā restorānā, un savainojumus guva astoņi cilvēki. Bet šausminoši teroristu uzbrukumi piedzīvoti arī Parīzes ielās, Stambulas lidostā, Barselonas promenādē, Londonas autobusos un daudz kur citur.
Žurnāls “National Geographic” ir atzinis Tanzāniju par drošāko Āfrikas valsti. Ne reizi šeit neesmu juties nedroši (droši vien jāskrien trīsreiz pieklaudzināt pie kokospalmas), un esmu bijis arī vienatnē gan trakulīgās ballītēs, gan malkojis alu ar vietējiem mūsu rajona krogā. Nevar gan teikt, ka Nēmu tas sajūsmina. Janvārī mums bija saruna, vai precīzāk, viņas priekšlasījums mazliet aptrakušam muzungu (baltais, ārzemnieks).
“Tā, tu te dzīvo jau vairāk nekā trīs mēnešus, un daudz ko zini. Bet tu saproti, ka baltais cilvēks šeit naktī var viegli kļūt par mērķi? Te ir daudz nabadzīgu cilvēku, kas nelaidīs garām izdevību. Es tā varu staigāt apkārt, es esmu melnā,” Nēma ir satraukta pēc mana gājiena kājām “cauri pagalmiem” uz klubu un atpakaļ. Būtībā jau viņai taisnība, bet es tomēr iebilstu: “Honey, es uzaugu Rīgā rajonā, ko var uzskatīt par geto.”
Es esmu no Ķengaraga, un manā bērnībā pat dienas laikā šī apkaime bija bīstamāka nekā Kigamboni (Dāresalāmas rajons, kur dzīvojam) naktī. Saķeršanās ar agresīviem kolonistu pēctečiem bija regulāras. Droši vien tāpēc Tanzānijā nejūtos bailīgi, kaut saplūst ar pūli nekādi nevaru.
Protams, būs melots, ja teikšu, ka te nenotiek nekas krimināls. Mantas ir jāpieskata, ne velti teju visām mājām logiem šeit ir restes. Gadu miju sagaidījām pludmales restorānā pie Indijas okeāna, galds bija nolikts tieši krastā, un neuzmanītajam Nēmas telefonam “pieauga kājas”. Starp citu, pēc nepilna mēneša policija to atrada Dāresalāmas otrā krastā pēc IMEI koda, šis pakalpojums izmaksāja ap 25 eiro – likumsargi šeit ir visai korumpēti.
Februārī pienāca kārta manam telefonam – naktsklubā bija dzīvā afromūzika, burzma kā šprotu bundžā, un, ejot uz tualeti, neiedomājos atstāt savu samsungu Nēmai pieskatīt, bet paņēmu līdzi. Brīdī, kad bāzu to kabatā, telefons vienkārši izgaisa. Kurš bija vainīgs, šajā skudru pūznī pateikt nebija iespējas.
Daudz ļaunāk izgāja Nēmas draudzenei janvārī, un te nu neko nelīdzēja viņas melnā ādas krāsa. Izejot no kroga, kāda prostitūta nepatiesi apsūdzēja Žaklīnu telefona zādzībā, uzrīdīja apsargu, iesaistīja pazīstamu policistu, un nabaga sieviete nokļuva iecirknī aiz restēm. Nākamajā dienā Žaklīnu gan izlaida, taču drīz atkal iesēdināja – līdz tiesai. Turklāt policisti viņu piekāva, bija lielas bažas par kājas savainojumu. Tiesa atzina, ka Žaklīna nav vainīga, tomēr nelietīgā kahaba – prostitūta – netika saukta pie atbildības par apmelošanu.
Uz maniem tekstiem, ka Latvijā tāda policijas vardarbība būtu man avīzei (raksta autors ir “Kas Jauns Avīzes” galvenais redaktors - red.) uz vāka un iejauktos pat ministrs, saņēmu vien skumjus skatienus. Sak, labi, ka atkal brīva un dzīva. Par to, ka nepatiesi apsūdzēts cilvēks te varētu saņemt kādu kompensāciju, vispār nav ne runas.
Izklausās baisi? Nu, apmēram, kā Latvijā 90. gados. Un tomēr daudz vairāk ir labā nekā sliktā. Vēlreiz atkārtošu, ka es šeit nejūtos bailīgi. Ne pārpildītā autobusā, ne tirgū, pilsētas ielās vai krogā. Un atkāpei, gan ne par Tanzāniju, bet Keniju, kas arī Austrumāfrikā.
2014. gadā turp devos savā pirmajā Āfrikas ceļojumā, un Amboseli dabas parkā viesnīcā no numura mūsu grupas biedrei nozaga naudu, ap 80 dolāru. Viņa to darīja zināmu vadībai, samierinājās, bet dienu pirms aizbraukšanas no Kenijas mūs visus uzaicināja uz kafiju šīs viesnīcu ķēdes direktore – ļoti atvainojās un personiski atdeva minēto naudas summu. Vai tā notiktu Eiropā, pārāk pārliecināts neesmu.
“Zini, manuprāt, Ēdenes dārzs atradās Tanzānijā. Pie mums taču ir tik mierīgi, kā paradīzē,” kādā vakarā spriež Nēma. Varbūt viņa nav tālu no patiesības – Tanzānijas ziemeļos atrodas Olduvajas aiza, saukta par cilvēces šūpuli. Iespējams, no šejienes pasaulē devās senseno ievu un ādamu pēcteči. Un vēl tālāki pēcteči dažkārt atgriežas.
