Vēstules no Āfrikas. Rīkstes pedagoģija
Ir lasīts, ka Norvēģijā turienes bērnu tiesībsargi ļoti daudz bērnu izņem tieši no imigrantu ģimenēm. Visdrīzāk iemesls ir kardināli atšķirīga izpratne par audzināšanas metodēm – Norvēģijā var būt nepatikšanas arī par uzkliegšanu bērnam, kamēr afrikāņi nav raduši audzināt tikai ar “maigiem cimdiem” (starp citu, bieži vien arī latvieši).
Iesākumā tas mani šokēja – nabaga Faziri kliedz, asarām noplūdis, Nēma ar rīksti zveļ pa dēla atvērto plaukstu (nekad pa dibenu, tā ir aizliegta zona). Puika par daudz aizrāvies ar futbolu un aizmirsis par skolu un mājasdarbiem. Pirmajā reizē es pat iejaucos un nostājos pa vidu.
Vēlāk jau noskaidrojās, ka tas zvēliens nav nemaz tik baisi sāpīgs (empīriski pārbaudīju uz savas ādas), bļaušana vairāk ir dabiska aizsargreakcija, lielāka izrāde, ātrāk beigs. Esmu skaidrojis, ka diez vai sekmes uzlabosies no sišanas. Daļēji Nēma piekrīt, bet atzīst: “Bet ko lai es daru? Es mēģināju iztikt tikai ar runāšanu, nepalīdz.”
Nav jau arī tā, ka pēriens būtu katru dienu, bet reizi nedēļā gadās. Mātes nostādne gan ir skaidra – viņai tas nekādu prieku nerada, nedrīkst sist nežēlīgi un bez pamatojuma. Viņa pati to bērnībā ir piedzīvojusi, kad pamāte nostrādinājusi gluži kā Pelnrušķīti un vēl situsi ar elektrības vadu bez jebkāda iemesla. Nēmas brālēnam pat ir rēta no paša tēva vardarbības. Laimīgā kārtā puisis nav izaudzis agresīvs, bet ir visnotaļ labdabīgs, tikai no tēva tagad turas pusvalsts attālumā – divu dienu braucienā ar autobusu.
Par Faziri skolu neesmu neko tādu dzirdējis, bet Nēmas brālis, universitātes pēdējā kursa students, stāsta, ka viņa laikā skolēnu fiziska pārmācīšana bija ierasta prakse, arī pats dabūjis ar rādāmkoku. Nelāgi bija, ja sita ar lineālu pa pirkstiem, pēc tam bijis kādu laiku grūti rakstīt. Te es atceros, ka manā padomju laika skolā gadījās līdzīgi “pedagogi”.
Vai tas viss nozīmē, ka afrikāņi nīst bērnus? Nepavisam ne, neskaitot atsevišķus psihopātiskus indivīdus, kādi gadās arī Latvijā. “Mēs sakām, ka svešu bērnu nav. Ja redzi, ka kāds bērns ir nelaimē, ir jāpalīdz,” man reiz saka Nēma. Un es esmu redzējis, ar kādu maigumu viņa samīļo kaimiņu un pilnīgi svešus mazuļus, un arī savējiem drīz pēc sukām viņa ir tā pati mīļā mamma.
Un redzesloka paplašināšana – ne jau visās rietumvalstīs ir līdzīga nostāja kā Norvēģijā. Bērnu pēršana pat likumā ir nostiprināta virknē ASV štatu un Kanādā, ar noteikumu, ka drīkst būt sāpīgi, bet ne kā spīdzināšana. Alabamā, ASV, iepēršanu ar speciālu koka dēli veic sertificēts tā paša dzimuma skolas darbinieks vismaz viena liecinieka klātbūtnē – pa plikas sēžamvietas apakšējo daļu. Vēlreiz piebildīšu – Tanzānijā sišana pa dibenu ir nepieļaujama, to uzskata par seksuālai vardarbībai līdzīgu.
2004. gadā Kanādas Augstākā tiesa apstiprināja vecāku tiesības pielietot miesassodu bērniem, un šo laikam nevarēs saukt par necivilizētu valsti. Lielbritānijā vairs neper skolēnus valsts dibinātās skolās tikai kopš 1986. gada. Tikmēr ziņās no Rīgas lasu, ka Lietuviešu vidusskola jau gadiem ilgi netiek galā ar reāli agresīvu skolēnu, kurš līdzi pat ņēmis nazi, bet viņam nedrīkst piedurt ne pirkstu...
