Vai Erdogans spēs noturēties amatā?

Šis Erdoganam ir visnopietnākais pārbaudījums kopš 2002. gada vēlēšanām, kurās pārliecinošu uzvaru guva viņa dibinātā islāmistu Taisnīguma un attīstības partija (AKP). Lai gan autoritārā līdera pretinieki sen viņu kritizējuši par varas koncentrāciju un politisko oponentu apklusināšanu, Erdogans joprojām bauda lielu popularitāti plašās vēlētāju masās.

Erdogana varas gados ievērojami pieaugusi Turcijas politiskā ietekme gan reģionālā, gan starptautiskā līmenī, un svētdienas vēlēšanu gaitai uzmanīgi sekos gan Tuvajos Austrumos, gan visur citur pasaulē.

Vai Erdogans var ciest sakāvi?

Aptaujas liecina, ka cīņa starp Erdogana vadīto Tautas aliansi, no vienas puses, un sešu opozīcijas partiju izveidoto koalīciju, no otras, būs sīva. Aprīļa aptaujas gan uzrādīja, ka opozīcijas kopīgais kandidāts uz prezidenta amatu Kemals Kiličdaroglu nedaudz apsteidz Erdoganu.

Tomēr daudzi joprojām apšauba, ka Kiličdaroglu spēj uzveikt Erdoganu, kurš jau tagad kļuvis par visilgāk pie varas esošo līderi, pārspējot pat modernās Turcijas valsts dibinātāju Mustafu Kemalu Ataturku. 69 gadus vecais Erdogans ir spējīgs orators un priekšvēlēšanu kampaņas atmosfērā jūtas kā zivs ūdenī. Pašā vēlēšanu priekšvakarā, neskatoties uz īslaicīgu pārtraukumu zināmu veselības problēmu dēļ, viņš vēl vairāk intensificējis savu kampaņu, bieži uzstājoties ar vairākām runām vienas dienas laikā.

Erdogans Turciju vadījis kopš 2003. gada, kad kļuva par premjerministru, un šajā krēslā viņš palika līdz 2014. gadam, kad stājās prezidenta amatā. 2017. gadā referenduma ceļā Erdogans panāca prezidenta pilnvaru paplašināšanu, līdzšinējo parlamentāro iekārtu nomainot ar prezidentālu sistēmu, kurā valsts galvas un valdības vadītāja amati tika apvienoti, bet premjera postenis likvidēts.

Referendumā apstiprinātie konstitūcijas grozījumi piešķīra Erdoganam arī tiesības izdot dekrētus, apejot parlamentu, un viņa oponenti norāda, ka tādējādi vēl vairāk tiek nostiprināta arvien autoritārākā prezidenta vara.

Viņa valdība, gadiem ejot, arvien lielākā mērā savai kontrolei pakļāva arī medijus un sociālās saziņas vietnes, kas 2014. gadā noveda pat pie mēģinājumiem aizliegt tviteri. Uzbrukumi neatkarīgajiem medijiem īpaši pastiprinājās pēc neveiksmīgā puča mēģinājuma 2016.gadā. Pret desmitiem tūkstošu cilvēku ik gadu tiek ierosinātas lietas par prezidenta "apvainošanu". Pērn tika pieņemts likums, kurš ikvienam draud ar cietumsodu par dezinformācijas izplatīšanu, kas sabiedrībā vieš nemieru un bailes.

Tajā pašā laikā Erdogans var paļauties uz lielu un lojālu atbalstītāju bāzi, kuru viņš šogad centies papildus nostiprināt ar dažādiem ekonomiskiem labumiem, tostarp nodokļu atlaidēm, lētiem hipotekāriem aizdevumiem, enerģijas subsīdijām un solījumiem nepaaugstināt ceļu nodevas. Nav izpalikuši arī tādi tradicionāli mānekļi kā minimālās algas un pensiju celšana, lai mīkstinātu straujās inflācijas sekas.

Tomēr pēc divām katastrofālajām zemestrīcēm, kas nopostīja pilsētas valsts dienvidos un prasīja vairāk nekā 50 000 dzīvību, pret valdību vērsies zemestrīces upuru sašutums par lēno palīdzību un par nespēju kontrolēt būvniecības normatīvu ievērošanu.

Kiličdaroglu norāda, ka daudzu ēku sagrūšanas ir "sistemātiskas koruptīvas politikas rezultāts" un ka Erdogans ir personīgi atbildīgs par to, ka valsts izrādījās nesagatavota katastrofai, par kuru seismologi tika brīdinājuši jau sen.

Savukārt Erdogans, kā jau ierasts, savus oponentus apsūdz sadarbībā ar "teroristiem". "Viņi vēlas nodot valsti imperiālistu kontrolētajiem teroristu grupējumiem," vienā no priekšvēlēšanu mītiņiem pagājušajā nedēļā norādīja prezidents, runājot ar Tautas demokrātisko partiju (HDP), kuru oficiālā Ankara apsūdz par sakariem ar kurdu separātistu bruņoto grupējumu Kurdistānas strādnieku partija (PKK). Lai gan kurdu partija, kuru atbalsta aptuveni 10% vēlētāju, nav pievienojusies opozīcijas koalīcijai, tā prezidenta vēlēšanās atbalsta Kiličdaroglu. Svētdien vairākiem simtiem prezidenta atbalstītāju tika demonstrēts arī safabricēts videoieraksts, kurā it kā bija redzams ārpus likuma pasludinātās PKK līderis, dziedam opozīcijas kampaņas dziesmu.

Erdogans turpina uzbrukumus arī tā dēvētajai LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) kopienai, par kuru tiesību aizsardzību iestājas opozīcija. "Mēs esam pret LGBT," vienā no mītiņiem uzsvēra Erdogans, cenšoties uzrunāt savu galveno atbalstītāju bāzi - konservatīvi noskaņotos un reliģiozos vēlētājus. Seksuālo minoritāšu gājieni, kas pazīstami kā praidi un savulaik Stambulā piesaistīja tūkstošiem cilvēku, ir aizliegti jau kopš 2015.gada. Opozīcija tiek vainota arī citu "deviantu" atbalstīšanā, un Erdogans, kā jau islāmistu partijas līderim pieklājas, skarbus vārdus nav taupījis arī "dzērājiem" savu pretinieku rindās.

Vai opozīcija ir gatava izmantot iespēju?

Erdoganam izaicinājumu metusi Nācijas alianse, koalīcija, kurā apvienojušās sešas opozīcijas partijas, kas šoreiz spējusi vienoties par kopīga kandidāta izvirzīšanu uz prezidenta amatu. 74 gadus vecais bijušais civildienesta ierēdnis Kiličdaroglu 2010. gadā kļuva par lielākās opozīcijas partijas CHP (Republikāniskā tautas partija) līderi. Lai gan viņa vadībā CHP iepriekšējās parlamenta vēlēšanās tā arī nespēja pievārēt AKP, Kiličdaroglu veiksmīgi pielietojis sociālos medijus, lai no jauna uzrunātu vēlētājus.

"Pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā, kopš Erdogans nāca pie varas, viņš sastopas ar patiesu vēlēšanu pretinieku, kam viņš patiesībā var zaudēt," sarunā ar aģentūru AP atzīst Vācijas Māršala fonda Ankaras biroja direktors Ezgirs Inlihisardžikli, piebilstot, ka cīņa patiesībā notiek starp diviem konkurējošiem skatījumiem uz valsts nākotni. "No vienas puses, ir prezidenta Erdogana drošības valsts, monistiskas sabiedrības vīzija, kurā vara konsolidēta izpildvaras rokās," norāda Inlihisardžikli. "No otras puses, ir vīzija, kuru pārstāv Kiličdaroglu, - vairāk plurālistiska Turcija, kurā neviena kopiena nav atsvešināta, kas tiek vairāk demokratizēta un (..) kurā ir skaidra varas dalīšana starp izpildvaru, likumdevēju un tiesu."

Viņa vadītais sešu partiju bloks cer uz tiem opozicionāri noskaņotajiem vēlētājiem, kas 2019.gada pašvaldību vēlēšanās nodrošināja uzvaru opozīcijas izvirzītajiem mēru kandidātiem lielajās pilsētās, īpaši Stambulā, kur harismātiskais CHP pārstāvis Ekrems Imamoglu sakāva Erdogana izraudzīto kandidātu.

Par uzlecošu politisko zvaigzni uzskatīto Imamoglu līdz ar Ankaras mēru Mansuru Javasu, kas arī pārstāv CHP, Kiličdaroglu izraudzījis kandidēšanai uz viceprezidenta amatiem. Tajā pašā laikā Imamoglu ir notiesāts par "valsts amatpersonu apvainošanu", piespriežot divu gadu un septiņu mēnešu ilgu cietumsodu. Ja šis spriedums apelācijas instancē tiks atstāts spēkā, viņam tiks piemērots arī aizliegums ieņemt publiskus amatus. 

Lai gan tradicionāli sašķeltajai Turcijas opozīcijai šoreiz pirms vēlēšanām izdevies atlikt malā savas domstarpības, uzvaras gadījumā Kiličdaroglu nāksies tikt galā ar konfliktējošām interesēm viņa vadītajā koalīcijā, kurā apvienojušies gan nacionālisti, gan islāmisti, gan sekulārās iekārtas aizstāvji, gan liberāļi.

Pretenzijas uz prezidenta amatu līdz ar Erdoganu un Kiličdaroglu pieteikuši vēl divi kandidāti, kas jau sākotnēji tika uzskatīti par margināļiem. Viens no tiem ir kādreizējais akadēmisko aprindu pārstāvis Sinans Ogans, kuru atbalsta galējo nacionālistu koalīcija - Senču alianse (ATA). Ceturtais kandidāts bija kādreizējais CHP līderis un tagadējais Tēvzemes partijas vadītājs Muharems Indže, kuru Erdogans bez pūlēm sakāva jau 2018.gada vēlēšanās. Viņu opozīcijas atbalstītāji asi kritizēja par elektorāta skaldīšanu, un ceturtdien Indže beidzot paziņoja, ka "valsts interešu vārdā" no sacensības izstājas, vairojot Kiličdaroglu izredzes uzvarēt jau pirmajā vēlēšanu kārtā, lai gan pirms tam valdīja vispārēja pārliecība, ka 28.maijā nāksies rīkot otro balsošanas kārtu, jo nevienam no abiem vadošajiem kandidātiem neizdosies svētdien izcīnīt vismaz pusi balsu. Tomēr sociologi brīdina, ka Turcijā ne visai var paļauties uz aptaujām.

Kiličdaroglu galveno uzmanību koncentrējis uz jautājumiem, kas iedragājuši Erdogana popularitāti, solot risināt dzīves dārdzības krīzi, aizsargāt dzimumu līdztiesību un nodrošināt likuma varu, reformējot tiesu sistēmu, kuru pašreizējais autoritārais režīms pārvērtis par instrumentu politisko pretinieku apklusināšanai.

Kiličdaroglu apsolījis arī atgriezties pie konservatīvas ekonomiskās politikas un atjaunot parlamentāro iekārtu, ierobežojot prezidenta pilnvaras un atkal ieviešot premjerministra posteni.

Cīņa par parlamentu

Paralēli prezidenta vēlēšanām norisinās arī cīņa par 600 parlamenta deputātu vietām. Opozīcijai, lai pildītu savus būtiskākos priekšvēlēšanu solījumus, nepieciešams vismaz absolūtais vairākums.

Kopumā vēlēšanās startē 32 partijas, kas pamatā apvienojušās plašākās koalīcijās. Erdogana vadītajā Tautas aliansē AKP apvienojusies ar galēji labējo Nacionālās kustības partiju (MHP), radikālo islāmistu Lielās vienotības partiju (BBP) un mērenāko Jaunās labklājības partiju (ERP).

Savukārt lielākajā opozīcijas koalīcijā - Nacionālajā aliansē - līdz ar kreisi centrisko kemalistu partiju CHP pārstāvēta nacionālistiskā Labā partija (IYI), kas izveidojusies, atšķeļoties no MHP, islāmistu Svētlaimes partija (SP), kādreizējā Erdogana līdzgaitnieka un bijušā premjerministra Ahmeta Davutoglu dibinātā Nākotnes partija (GP), liberāli konservatīvā Demokrātu partija (DP), kā arī Demokrātijas un progresa partija (DEVA), kuru arī dibinājis viens no Erdogana kādreizējiem atbalstītājiem - bijušais ekonomikas ministrs Ali Babadžans.

Aptaujas liecina, ka atsevišķi visvairāk balsu - 32% līdz 34% - iegūs AKP, taču kopumā par uzvarētāju varētu kļūt Nāciju alianse, izcīnot apmēram 43% balsu.

Taču vairākuma nodrošināšanai izšķirošā loma varētu tikt kurdu partijai HDP, kuras kandidāti vēlēšanās startē Zaļās kreiso partijas (YSP) sarakstā. YSP savukārt startē Darba un brīvības alianses sastāvā, kurā pārstāvētas dažādas kreisās un galēju kreisās partijas, kas noskaņotas pret Turcijas dalību NATO.

Vēlēšanu nozīme ES un NATO

Domājams, neviena cita Eiropas valsts Turcijas vēlēšanu iznākumu negaida ar tik lielu nepacietību kā Zviedrija, kuras iestāšanos NATO Erdogans līdz šim faktiski ir bloķējis.

Lai gan aprīlī Turcija beidzot ratificēja Somijas uzņemšanu aliansē, Zviedrijas uzņemšanas protokola ratifikāciju Ankara joprojām bremzē, jo Stokholma atsakoties izdot "teroristus", kas saistīti ar PKK.

Martā sniegtajā intervijā izdevumam "Politico" Kiličdaroglu ārpolitikas padomnieks Inals Čevikezs izteicies, ka viņš nestāšoties ceļā Zviedrijas uzņemšanai NATO. "Ja jūs savas divpusējās problēmas ienesat tādā multilaterālā organizācijā kā NATO, jūs radāt visu pārējo NATO dalībvalstu polarizēšanos pret savu valsti," tolaik atzina Čevikezs.

Kiličdaroglu solījis atdzīvināt arī iestrēgušās Turcijas attiecības ar Eiropas Savienību (ES), uzsverot ekonomiskās sadarbības padziļināšanas un migrācijas problēmu risināšanas nozīmi, kā arī raisot cerības uz sen jau iesaldēto iestāšanās sarunu atsākšanu.

Tomēr, kā norāda izdevums "Politico", daudziem Eiropas valstu politiķiem Erdogana pieaugošais autoritārisms un arvien lielākā pilsoņu pamatbrīvību ierobežošana izrādījusies izdevīga, jo ļāvusi faktiski apiet neērto jautājumu par Turcijas uzņemšanu ES. "Pēdējos gados esam pieredzējuši to, ka Turcija un ES virzās pretējos virzienos," norāda bijušais Turcijas vēstnieks Briselē Selims Kuneralps. "Turcija Erdogana vadībā virzījusies prom no eiropeiskajām vērtībām. Uzņemšanas process pilnībā iestrēdzis, kā rezultātā doma, ka Turcija kļūs par ES dalībvalsti vairs netiek uzskatīta par ticamu mērķi."

Viens no iemesliem, kāpēc Brisele tomēr līdz šim joprojām uzturējusi šķietamo dialogu ar Ankaru, ir Eiropas piedzīvotā migrācijas krīze, kurā Turcijai ir nozīmīga loma un kuru Erdogans nekautrējas izmantot kā šantāžas instrumentu.

Ņemot vērā garo sauszemes robežu ar Sīriju, Turcija kļuva par pirmo mērķa valsti tiem sīriešiem, kas glābās no pilsoņkara, kuru 2011.gadā izraisīja prezidenta Bašara al Asada režīma nežēlīgā opozīcijas protestu apspiešana, un šobrīd Turcijā mīt vismaz četri miljoni sīriešu bēgļu.

Lai gan sīrieši savulaik Turcijā tika laipni uzņemti, tagad sabiedrības noskaņojums kļuvis tiem nelabvēlīgs, un tie kļuvuši par iecienītu mērķi nacionālistiski noskaņotajiem politiķiem, kas vainu par valsts ekonomiskajām nedienām cenšas uzvelt svešiniekiem.

Erdogans gan nosodījis turkus par uzbrukumiem bēgļiem, taču, pakļaujoties sabiedriskajam spiedienam, apsolījies miljoniem sīriešu pārvietot uz opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas apgabaliem.

Arī Kiličdaroglu, kas paudis apņēmību uzlabot Turcijas reputāciju cilvēktiesību jomā, bēgļu politikas jautājumā lielā mērā piebalso Erdoganam, norādot, ka ES jāpiešķir līdzekļi turku būvniekiem atsevišķu Sīrijas apgabalu atjaunošanai, lai varētu veikt bēgļu pārvietošanu. Pretējā gadījumā Kiličdaroglu piedraudējis atvērt robežas, lai "bēgļi dotos, kurp tie vēlas".

Neatkarīgi no tā, kurš vēlēšanās uzvarēs, Ankaras un Briseles attiecībās saglabāsies arī citi "piedauzības akmeņi", tostarp Kipras jautājums. Lai gan retais to ir gatavs skaļi atzīt, maz ir arī tādu eiropiešu, kas būtu gatavi atvērt uzņemšanai ES durvis valstij ar tik lielu relatīvi nabadzīgu iedzīvotāju skaitu, kas turklāt vēl ir musulmaņi.

"Daži ES varētu dot priekšroku autoritāram līderim kaimiņos un darījuma attiecībām ar Turciju, nevis nopietni nodoties tās uzņemšanai," atzīst domnīcas "Chatham House" eksperts Turcijas jautājumos Galips Dalajs. "Demokrātiska Turcija Eiropai radīs daudz vairāk problēmu."

Vēlēšanu ietekme uz karu Ukrainā

Pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Turcija nekavējoties piedāvājās par starpnieku, sarīkojot sākotnējo diplomātisko sarunu kārtu starp Maskavas un Kijivas pārstāvjiem, taču šie centieni drīz vien apsīka, karadarbībai intensificējoties. Pērnvasar Turcija palīdzēja noslēgt ar ANO starpniecību panākto vienošanos par Ukrainas labības eksportu no Krievijas bloķētajām Melnās jūras ostām.

Erdogans ir pazīstams ar savu spēju nosēdēt uz diviem zirgiem. Kamēr viņš atteicies pievienoties sankcijām, kuras pret Krieviju noteikuši Rietumi, Turcija tajā pašā laikā piegādā Ukrainai lidrobotus, kas tiek izmantoti krievu militāro objektu iznīcināšanai. Ankara turpina importēt krievu naftu, un martā Erdogans pat pieļāva iespēju, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins varētu apmeklēt Turciju, lai piedalītos valsts pirmās atomelektrostacijas atklāšanā, kuras būvniecībā piedalās Maskava. Putins gan neieradās un ceremonijā piedalījās vien ar videozvana starpniecību.

Arī Kiličdaroglu sola, ka ievēlēšanas gadījumā Krievijas un Turcijas attiecībās saglabās "veselīgu un uzticamu pēctecību", turpinās darboties kā starpnieks un pieliks pūliņus "labības darījuma" pagarināšanai, taču vienlaikus prioritāti piešķirs Ankaras dalībai NATO.

Vai Erdogans pieņems sakāvi?

Tikmēr izskanējušas šaubas, vai Erdogans ir gatavs pieņemt sakāvi pie balsošanas urnām. Tiek uzskatīts, ka 2015.gadā pēc tam, kad AKP vēlēšanās zaudēja absolūto vairākumu parlamentā, Erdogans izvērsa aktīvas aizkulišu darbības, lai bloķētu koalīcijas sarunas, un pēc dažiem mēnešiem sarīkotajās atkārtotajās vēlēšanās islāmisti atkal atguva vairākumu.

Valdošā partija apstrīdēja arī 2019.gada pašvaldību vēlēšanu rezultātus, kurās AKP zaudēja Stambulas mēra krēslu. Tašu šoreiz atkārtotajās vēlēšanās Erdogana sekotājiem nācās ciest vēl pazemojošāku sakāvi un režīms bija spiests ķerties pie sava iemīļotā instrumenta - krimināllietas safabricēšanas pret jaunievēlēto mēru Imamoglu.

Vēlēšanas Turcijā ekspertu lielo interesi izsauc arī tāpēc, ka tās tiek uztvertas kā zināma veida eksperiments, kurā tiek pārbaudīts, vai saliedēta opozīcija var miermīlīgā ceļā panākt režīma maiņu, pievarot pie balsošanas urnām autoritāru līderi, kurš kontrolē gan medijus, gan tiesu varu, gan vēlēšanu komitejas.

"Tas ir arī eksperiments, jo Turcija, tāpat kā dažas citas valstis, ilgu laiku gājusi pa autoritārisma ceļu," norāda Inlihisardžikli. "Gadījumā, ja šo trajektoriju tikai ar vēlēšanu palīdzību iespējams apvērst, tas var kalpot par piemēru citām valstīm."

Avoti: "The Washington Post", AP, "The Guardian", "Politico", "Qantara.de".