Vecāki gāja bojā Mariupolē, bērni - pie Kijivas. Skarbs stāsts par kaujas mediķi, kuras ģimeni nogalināja okupanti
Oļesja zaudējusi visu ģimeni Krievijas atnestā kara dēļ. Sarunā ar "RBK-Ukraina" sieviete pastāstīja, kā traģisko notikumu pilnais gads mainījis viņas dzīvi un licis stāties Ukrainas bruņoto spēku rindās, lai aizstāvētu valsti.
Nekad nepietiks vārdu, lai aprakstītu Krievijas pilsoņu nežēlību karā pret Ukrainu. Katru dienu ģimenes zaudē tuvus cilvēkus, jo Krievija neatlaidīgi vēlas ieņemt Ukrainas teritoriju. Oļesjas stāsts ir par vienu no šādām ģimenēm.
Iebrukuma brīdī sieviete bija ķirurģe, viņai bija vīrs un divi bērni. Taču krievu okupanti pielika punktu ģimenei, pilnībā mainot dzīvi cilvēkam, kura, šķiet, vēl vakar bija laimīga mamma. Šis ir stāsts par militārpersonu, kurai Krievija atņēma burtiski visu.
Vecāki izveda cilvēkus no Mariupoles, pēc tam krievu okupanti viņus nošāva
Oļesja ir dzimusi Rostovas apgabalā. Tēvs pulkvedis, mamma – majors, piedzīvojuši karu Afganistānā. Pēc PSRS sabrukuma ģimene pārcēlās uz Luhansku. Toreiz Oļesja vēl nezināja, ka dzīvesvietas maiņa viņai būs jāveic ne reizi vien. Sākumā viņa pārcēlās uz Itāliju, kur mācījās par ķirurgu un sāka strādāt savā specialitātē. Vecāki palika Luhanskā līdz Krievijas iebrukumam 2014. gadā.
Reiz viņas tēvam, bijušajam pulkvedim, atklāti deva mājienu – pārejiet "LTR" (Luhanskas Tautas republikas) pusē vai nožēlosiet. Uz ko vīrietis atbildēja: piedzimu kā ukrainis, tāds arī miršu. Pēc dažām dienām pie ģimenes atnāca kāds tuvs radinieks un brīdināja, lai savāc mantas un pārvācas.
"Tevi nāk arestēt. Bet, ja arestēs, tad nogalinās," pēc šiem vārdiem Oļesjas vecāki pārcēlās uz Mariupoli. Tur arī dzīvoja, līdz karš viņus panāca jau 2022. gadā.
Pilsētai uzbruka jau pirmajā pilna mēroga iebrukuma dienā. Oļesjas vecāki toreiz palīdzēja evakuēt civiliedzīvotājus. Bet, kad krievu okupanti ieņēma pilsētu, atradās vietējie "brīvprātīgie", kas nodeva Irinu un Vladimiru. Viņus nošāva.
Kaimiņi mēģināja savākt līķus, taču neizdevās. Viņus atstāja "pūt publiski", kā brīdinājumu citiem, kas var notikt, ja palīdzēs Ukrainas pusei. Oļesjas vecāku līķi uz ielas nogulējuši aptuveni trīs mēnešus. Tad okupanti izraka būvbedri, sameta tur visu nogalināto cilvēku līķus un uzcēla tajā vietā māju.
Skaudri skati: aplenktā Ukrainas pilsēta Mariupole 2022. gada martā
Dzimšanas un nāves diena
Oļesja tolaik bija Itālijā. Pilna apmēra iebrukuma brīdī sievietei jau bija pašai sava ģimene ar vīru un diviem bērniem: Soņu un Gabrielu. Meitenītei – 4 ar pusi gadi, maiga, maza, Oļesja viņu dēvēja par "mammas kaķēnu". Bet zēnam – 11, viņš aizrāvās ar programmēšanu un kikboksu. Viņam ļoti patika dzīvnieki: viņam bija kaķis, suns, kāmji, papagaiļi un pat bruņurupucis.
Pērnā gada janvārī Oļesja ar vīru nolēma sūtīt bērnus pie viņa vecākiem Kijivas apgabalā, jo tobrīd Itālijā bija Covid-19 uzliesmojums. Vecāki vēlējās pasargāt bērnus no "sērgas", taču viņi nezināja, ka Ukrainu gaida kaut kas sliktāks par pandēmiju.
Naktī no 23. uz 24. februāri sieviete veikusi operāciju pacientam. Divos pēcpusdienā izgājusi no operāciju zāles, un telefonā viņas uzmanību pievērsis zvanu skaits – 60 neatbildēti zvani.
– Ak Dievs, kas noticis? – viņa atzvanījusi vīram.
– Karš ir sācies! – viņš sauca klausulē.
– Ko, tu joko?
– Ieslēdz televizoru. Pat Itālijā rāda.
Sieviete trīcošām rokām satvēra televizora pulti. Ziņās vēstīja, ka Krievija iebrukusi Ukrainā. Realitāte netika līdzi domām, Oļesja nespēja noticēt. Uzreiz zvanījusi tuviniekiem uz Ukrainu, bet visas līnijas bijušas pārslogotas. Sazvanīt vecākus izdevās tikai vakarā.
Vīrs savukārt sakravāja mantas, piekrāva automašīnu ar medikamentiem un aprīkojumu un devās uz Kijivu, lai iestātos dienestā. Sašas specialitāte bija militārais ķirurgs, viņš zināja, ka tur viņš būs vajadzīgāks nekā Itālijā.
Krievija apšauda Kijivas centru
Kijivas centrā notikuši vairāki sprādzieni, kurus, visticamāk, izraisījuši Krievijas raķešu triecieni. Ir gan ievainotie, gan nogalinātie.
Oļesja palika pie telefona. Vīra vecāki, ar kuriem palika bērni, līdz pēdējam ticēja, ka Kijivu neieņems, tāpēc arī nebrauca prom. Taču pilsētā, kur viņi dzīvoja, palikt vairs nebija droši. Tādēļ no 14. uz 15. martu tika pieņemts lēmums evakuēties.
– Mēs aizbraucam ar autobusu. Mēs brauksim pie tevis uz Itāliju, - Oļesja dzirdēja telefona klausulē. Un it kā sāka atslābt, ka bērni beidzot būs drošībā.
Evakuācijas autobusā iekāpa vīra vecāki, Oļesjas bērni, kā arī viņas brāļa sieva ar diviem bērniem. Viņi jau bija ceļā, kad blakus sāka krist ienaidnieka šāviņi. Viens no viņiem trāpīja šajā autobusā. Sieviete to uzzinājusi pēc vairākām stundām. Tāpat arī to, ka bērnu vairs nav. Dēlu vēl mēģināja glābt. Viņu no autobusa izmeta sprādziena vilnis, taču zēns bija guvis 92% ķermeņa apdegumu. Gabriels nomira nākamajā dienā slimnīcā, savā dzimšanas dienā.
Dēlu izdevās apglabāt, taču mazo Soņu, vīramāti, brāļa sievu un divus brāļadēlus – ne. Viņi visi palika vienā "brāļu kapā".
– Kas noticis? – vīrs kliedza Oļesjai telefonā, kad viņa piezvanīja un sāka raudāt.
Pēc dzirdētā viņš apklusa. Tikai klausījās un tad sāka vainot sevi. Teica, ka gribot palikt viens. Pēc tam viņš nebija sazvanāms aptuveni mēnesi. Bet sieviete tikmēr juta krūtīs dziļu brūci, kas ar katru dienu kļuva arvien dziļāka. Viņa negribēja dzīvot, negribēja būt. Dzīves jēga pazuda, vienīgais, kas palīdzēja, bija draugu atbalsts.
"Man ir smagi dzirdēt līdzjūtības vārdus. Žēlums nogalina cilvēkus. Tas nepadara stiprāku, tāpēc paldies, ka bijāt kopā ar mani. Nežēlojāt, bet tieši atbalstījāt," vienā no telefonsarunām tuviniekiem teica Oļesja.
Kapu kopiņas daudzdzīvokļu māju pagalmos Mariupolē 2022. gada aprīļa vidū
Viņš atgriezās, bet ne uz ilgu laiku
Saša šajā laikā bija noslēdzies no pasaules. Viņš izvairījās no tuviniekiem, negribēja ne ar vienu dalīties savās bēdās. Arvien biežāk sāka lietot alkoholu. Ar Oļesju runāt negribēja, jutās vainīgs. Par to, ka pats nav paņēmis bērnus, par to, ka, kā viņš domāja, tieši viņš pieļāvis šīs bēdas.
– Vienkārši es esmu vainīgs, – viņš reiz sarunā ar sievu teica un tad pazuda.
Viņa zvanīja, rakstīja, bet Saša izvairījās no dialoga. Vīrietis noslēdzās un devās uz fronti, tuvāk "nullei" (vieta, kur notiek īpaši aktīva karadarbība - red.). Viņš nonāca Bahmutas virzienā. Izveda ievainotos, sniedza viņiem medicīnisko palīdzību. Tikai pēc mēneša Oļesjai piezvanīja.
– Piedod, piedod. Vairs nepazudīšu. Es vienkārši nevarēju... nezināju, kā... - viņš teica sievai, un viņa saprata un priecājās, ka beidzot vīrs ir piezvanījis.
Ukraiņu artilēristi cīnās pie Bahmutas
Ukraiņu artilēristi februāra kaujās cīnās pie Bahmutas. No karošanas brīvbrīžos, karavīri ieturas, sakārto sadzīvi un pozē fotogrāfam.
Pēc tam abi jau sazinājušies biežāk. Kaut reizi nedēļā, bet runāja. Frontē bija daudz uzdevumu. Arī viņam bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie domas, ka bērnu vairs nav. Viņš turēja sāpes sevī, ne ar vienu nedalījās. Un no tā bija vēl sliktāk. Oļesja saprata, ka viņas vīru vilinājusi "nulle", konkrēti, ģimenes bēdu dēļ.
Kādu vasaru apdzīvota vieta, kurā viņš bija, nonāca ielenkumā. Nebija sakara 20 dienas. Sievai tas atkal bija satraucošs brīdis. Viņa uztraucās, domāja jau par pašu ļaunāko, bet vienā dienā viņš piezvanīja un pateica, ka ir dzīvs.
Tā Oļesjai bija maza laimes minūte. Pēc tam viņi sāka komunicēt kā ierasts. Saša pamazām atkal kļuva par to, kādu sieva viņu pazina pirms šī kara. Bet bērnu tēmas viņi neskāra, viņš negribēja par to runāt. Vainas apziņa nekur nepazuda.
Ar šo sajūtu viņš arī aizgāja no dzīves. Pusgadu pēc bērnu nāves gāja bojā arī Saša. 5. septembrī Bahmutas ievainoto evakuācijas laikā vīrieša automašīna nonāca apšaudē – tajā trāpīja prettanku vadāmā raķete.
Starp lodēm un sprādzieniem - skaudrā civiliedzīvotāju dzīve Bahmutā
Neraugoties uz mēnešiem ilgo karadarbību un Krievijas centieniem ieņemt Bahmutu, daudzi civiliedzīvotāji palikuši savos dzīvokļos un mājās. Foto redzams, kā ...
Esmu atradusi dzīves jēgu, lai gan vēl nav drosmes skatīties foto
Oļesja palika viena. Viņa ir Itālijā, visi tuvinieki – Ukrainā, bet viņu vairs nav. Sieviete gāja pie psihologa, mēģināja atrast vietu tajā valstī, bet tomēr nolēma atgriezties Ukrainā un iestāties dienestā.
Es šeit esmu svarīgāka. Varu palīdzēt izglābt kādam dzīvību. Un kāda bērni smaidīs. Varbūt tas ir savtīgi. Jo tas ir sava veida mēģinājums glābt sevi, atrast dzīves mērķi, bet es jūtu, ka man tur jābūt, – viņa teica draugiem.
Sieviete pameta darbu Itālijas slimnīcā un uzvilka armijas mundieri Ukrainā. Pašlaik notiek apmācības. Viņa tika uzņemta vienā no kalnu uzbrukuma brigādēm kā kaujas mediķe. Draugi militārā formā ir kļuvuši par jaunu ģimeni, kas atbalsta un palīdz paveikt svarīgus darbus. Oļesja turpina atkārtot, ka šī pieredze viņu padarījusi stiprāku, lai gan pateikt, ka jau ir izgājusi tai cauri, sieviete nevar.
Pa šo laiku viņa tā arī nav sadūšojusies apskatīt ģimenes foto. Taču turpina ticēt, ka izdarījusi pareizo lēmumu, atgriežoties Ukrainā un iestājoties Ukrainas bruņoto spēku rindās.
