Ukrainas Otrais neatkarības karš: hronoloģija

Maskava karu pret Ukrainu faktiski uzsāka jau 2014. gadā, kad tika okupēta un anektēta Krimas pussala, kā arī daļēji sagrābti Doneckas un Luhanskas apgabali Ukrainas kontinentālajā daļā. Tomēr pasaules sabiedriskajā apziņā tas tika uztverts kā "ne īsti karš", un tika pat izdomāts īpašs termins - "hibrīdkarš".

No vienas puses, to veicināja Krievijas centieni notiekošo attēlot kā kādu iekšēju ukraiņu konfliktu, kur darbojas tā dēvētie zaļie cilvēciņi bez atšķirības zīmēm, un pastāvīgā Kremļa melšana par "mēs tur neesam", bet no otras puses - daudzu gatavība Rietumos izlikties, ka tic šiem visai caurskatāmajiem krievu meliem, lai varētu turpināt ierastos darījumus ar agresorvalsti.

Turklāt astoņi gadi, kamēr turpinājās šis "ne īsti karš", ļāva pārējai pasaulei iegrimt rutīnā un "aizmirst" par tā dēvēto konfliktu kaut kur tur Eiropas pažobelē.

Lai gan Krievijas diktatora Vladimira Putina cerības uz zibenskaru, kas ļautu viņam, tāpat kā 2014. gadā, nostādīt pasauli fakta priekšā, satrieca ukraiņu negaidīti sīvā pretestība, Kremļa saimnieks, neskatoties uz sakāvēm, kuras tam nācies piedzīvot Ukrainā, joprojām cer, ka Rietumi "nogurs" un atkal pamazām "aizmirsīs" notiekošo austrumu pierobežā. Tas savukārt, kā cer Putins, mazinās Rietumu atbalstu ukraiņiem un ļaus viņam pie sarunu galda diktēt noteikumus par pasaules pārdali.

Neskatoties uz to, ka arī šīs Putina cerības, vismaz šobrīd, šķiet, ir pilnībā izgāzušās, ļaužu iedabā ir pierast pie notiekošā un ar laiku pievērst tam arvien mazāku vērību, jo to uzmanību piesaista kādi citi notikumi. Mediju darbības loģika, kas orientēta uz cilvēka iedabas izmantošanu, vēl jo lielākā mērā ir tāda pati. Tāpēc, apritot gadskārtai, kopš Eiropas vidū sākusies tik plaša mēroga karadarbība, kāda te nav pieredzēta kopš Otrā pasaules kara, sniedzam gan īsu ieskatu notikumos, kas noveda pie pagājušā gada 24.februāra, gan jau detalizētāku apskatu par pēdējā gada notikumiem.

Ceļā uz 24. februāri

1991. gadā neilgi pēc Padomu Savienības (PSRS) sabrukuma Ukraina pasludina savu neatkarību, taču joprojām saglabā visai ciešas saites ar kādreizējo impērijas metropoli.

2004 .gadā par uzvarētāju Ukrainas prezidenta vēlēšanās tiek pasludināts prokrieviski noskaņotais un Kremļa balstītais Viktors Janukovičš, taču aizdomas par balsošanas rezultātu viltošanu izsauc masu protestus, kas kļuvuši pazīstami kā Oranžā revolūcija. Tās rezultātā varasiestādes spiestas rīkot atkārtotas vēlēšanas, kurās uzvaru gūst prorietumnieciski noskaņotais bijušais premjerministrs Viktors Juščenko.

2005. gadā Juščenko, uzņemoties amata pienākumus, deklarē, ka izvedīs Ukrainu no Krievijas orbītas, uzsākot ceļu uz NATO un Eiropas Savienību (ES).

2008. gadā NATO, atsakot Ukrainai tūlītēju uzņemšanu, dod Kijivai solījumu, ka kādu dienu tā tomēr varēs aliansei pievienoties.

2010. gadā vilšanās rezultātā, ko izsaukuši prorietumniecisko politiķu savstarpējie konflikti un pastāvīgie korupcijas skandāli, prezidenta vēlēšanās uzvar Janukovičš, kas tagad mēģina balansēt starp Rietumiem un Austrumiem, lai "slauktu abas govis".

2013. gadā Janukoviča valdība tomēr noraida jau sagatavoto sadarbības līguma parakstīšanu ar ES uz izšķiras par ciešāku saišu atjaunošanu ar Maskavu. Tas izraisa vairākus mēnešus ilgas protesta akcijas Kijivas centrā, kas kļuvušas pazīstamas kā "Maidans" (pēc Kijivas centrālā Brīvības laukuma nosaukuma).

2014. gada februārī pēc protestētāju apšaušanas Ukrainas parlaments atceļ Janukoviču no prezidenta amata un viņš bēg uz Krieviju. Dažas dienas vēlāk bruņoti cilvēki bez atšķirības zīmēm ieņem reģionālo parlamentu Krimā un paceļ virs tā Krievijas karogu. Jau martā Maskava anektē okupēto Krimas pussalu. Tajā pašā laikā sākas karadarbība Ukrainas kontinentālajā daļā Doneckas un Luhanskas apgabalos jeb tā dēvētajā Donbasā, kurā no Krievijas puses darbojas tās organizētās un apbruņotās algotņu bandas. To sastāvā ir gan Krievijas kadru militārpersonas, gan tā dēvētie krievu brīvprātīgie, gan vietējo noziedzīgo grupējumu kaujinieki. Ukrainas teritorijas apšaudi veic arī Krievijas regulārās armijas artilērija. Saskaņā ar Ukrainas puses datiem šajā karadarbībā kopš 2014.gada gājuši bojā vismaz 14 000 cilvēku.

2015. gadā ar toreizējo Francijas un Vācijas līderu - prezidenta Fransuā Olanda un kancleres Angelas Merkeles - starpniecību noslēdz tā dēvēto Minskas vienošanos, kas uzliek Ukrainai par pienākumu nodrošināt Krievijas apbruņoto kaujinieku bandu kontrolē esošajām teritorijām valsts austrumos plašu autonomiju, kā arī garantēt visiem kaujiniekiem, kas bijuši iesaistīti karadarbībā pret Ukrainas armiju, amnestiju. Vienošanās paredz, ka Ukraina kontroli pār robežu ar Krieviju atgūs vienīgi pēc vietējo vēlēšanu organizēšanas kaujinieku bandu kontrolētajās teritorijās. Šie noteikumi, kas Kijivai tika uzspiesti tiešu militāru draudu apstākļos no Krievijas puses, Ukrainai patiesībā ir nepieņemami, jo tie faktiski iznīcina tās suverenitāti, un tāpēc to izpildei nepieciešamo likumu apstiprināšana parlamentā reāli nav iespējama. Daudzi ukraiņi šo vienošanos uzskata par nacionālo interešu nodevību.

2017. gadā Ukraina beidzot paraksta sadarbības līgumu ar ES, kas atver abu pušu tirgus brīvai preču un pakalpojumu plūsmai, kā arī dod iespēju ukraiņiem bez vīzām ieceļot bloka teritorijā.

2019. gadā par Ukrainas prezidentu tiek ievēlēts bijušais komiķis Volodimirs Zelenskis. Gan viņš, gan viņa administrācija atkārtoti aicina pārskatīt faktiski neizpildāmo Minskas vienošanos, taču velti.

2021. gada janvārī Zelenskis vēršas pie ASV prezidenta Džo Baidena ar aicinājumu dot iespēju Ukrainai pievienoties NATO. Februārī viņa valdība iesaldē ietekmīgākā prokrieviskā politiķa Viktora Medvečuka aktīvus.

2021.gada pavasarī Krievija sāk koncentrēt karaspēku pie Ukrainas robežām, apgalvojot ka tas esot saistīts vienīgi ar manevriem.

2021. gada novembrī uzņēmuma satelītu fotogrāfijas liecina, ka krievu koncentrēšanās pie Ukrainas robežām turpinās, un aplēses liecina, ka tur esošā kontingenta skaits pārsniedzis 100 000 vīru.

2021. gada 17. decembrī Maskava izvirza Rietumiem ultimātu, pieprasot apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem, kā arī alianses infrastruktūras demontāžu tā dēvētajās jaunajās dalībvalstīs, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja 1997. gada 27. maijā, tas ir, pirms pirmās NATO paplašināšanās. Putins draud, ka gadījumā, ja Maskava nesaņems pieprasītās "drošības garantijas", viņam nāksies īstenot "militāri tehniskus pasākumus".

2022. gada 22. janvārī NATO izsludina savās vienībās paaugstinātu kaujas gatavību un sāk sava Austrumu flanga nostiprināšanu Eiropā, nosūtot uz turieni papildu karakuģus un iznīcinātājus.

2022. gada 26. janvārī Vašingtona sniedz atbildi uz Krievijas "drošības garantiju" pieprasījumu, atkārtoti uzsverot uzticību NATO "atvērto durvju" politikai, tomēr vienlaikus piedāvājot Maskavas bažu "pragmatisku izvērtējumu". Divas dienas vēlāk Maskava paziņo, ka Rietumi tās prasības ir noraidījuši.

2022. gada februārī, pieaugot Rietumu bažām, ka Krievija var uzbrukt Ukrainai, ASV paziņo, ka nosūta uz Poliju un Rumāniju papildu 3000 karavīru. Vašingtona un sabiedrotie norāda, ka nesūtīs karavīrus uz Ukrainu, taču brīdina par smagām ekonomiskajām sankcijām, ja Putins izšķirsies par iebrukumu.

2022. gada 21. februārī Putins televīzijas uzrunas laikā paziņo, ka Ukraina esot neatņemama Krievijas vēstures sastāvdaļa un tur pie varas nonākusi ārzemju lielvaru kontrolēta marionešu valdība. Viņš paziņo par Maskavas uzturēto bruņoto bandu pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas tautas republiku "neatkarības" atzīšanu un par "miera uzturētāju" nosūtīšanu uz Krievijas faktiski okupētajām teritorijām Ukrainas austrumos.

2022. gada 22. februārī ASV, Lielbritānija un ES pakļauj sankcijām 351 Krievijas Valsts domes deputātu, kas aicinājuši Putinu atzīt pašpasludinātās Donbasa "republikas", kā arī bankas un organizācijas, kas finansē Krievijas operācijas Ukrainas austrumos. Vācija aptur gāzesvada "Nord Stream 2" projektu.

2023. gada 23. februārī Krievijas uzturēto bandu vadoņi Donbasā lūdz Krievijas palīdzību Ukrainas armijas "agresijas" atvairīšanai.

Karadarbības gaita pēc 24. februāra

2022. gada februāris

24. februāra agrā rītā Putins paziņo, ka pavēlējis veikt "īpašo militāro operāciju" un Krievijas armija uzsāk Ukrainas lielāko pilsētu, tostarp Kijivas, apšaudi ar raķetēm un artilēriju. Vienlaikus tiek uzsākts sauszemes iebrukums trijos virzienos - no Baltkrievijas teritorijas ziemeļos, no okupētajām Donbasa teritorijām austrumos un no anektētās Krimas pussalas dienvidos. Par "operācijas" mērķi Putins pasludina Ukrainas "demilitarizāciju", "denacifikāciju", kaimiņvalstī dzīvojošo etnisko krievu "aizsardzību" un Kijivas paturēšanu Maskavas "ietekmes sfērā", novēršot tās pievienošanos NATO. Reaģējot uz prettiesisko agresijas aktu, ASV un ES paziņo par sankcijām pret Krievijas finanšu sektoru, tehnoloģiju importu un tā dēvētajiem oligarhiem. Krievijas akciju tirgus un rublis piedzīvo sabrukumu.

Krievijas karaspēks ātri sasniedz Kijivas priekšpilsētas, taču mēģinājumi sagrābt Ukrainas galvaspilsētu un citas pilsētas ziemeļos sastopas ar sīvu pretestību.

25. februārī Zelenskis noraida aicinājumus pamest Kijivu, uzsverot, ka ukraiņi atvaira krievu uzbrukumu, un aicinot starptautisko sabiedrību sniegt atbalstu un piegādāt ieročus. ES vērš sankcijas personīgi pret Putinu un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu.

27. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs, izdarot vēsturisku pavērsienu līdzšinējā politikā, paziņo par krasu aizsardzības izdevumu palielinājumu, Bundesvēra modernizācijai atvēlot 100 000 miljardus eiro un apņemoties līdz 2024. gadam aizsardzības tēriņus palielināt līdz NATO noteiktajam slieksnim - 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

28. februārī Ukraina lūdz uzņemšanu ES, kas parasti ir gadiem ilgs un nogurdinošs process, jo kandidātvalstij ir jāveic ekonomikas, tieslietu sistēmas un citas reformas, kā arī jāpārņem viss bloka tiesību normu korpuss.

2022. gada marts

1. martā krievi sāk Mariupoles aplenkumu. Pirms atkārtotā iebrukuma pie Azovas jūras esošajā ostas pilsētā mita 450 000 iedzīvotāju.

2. martā ES atslēdz septiņas Krievijas bankas no starptautiskās maksājumu sistēmas SWIFT un aptur Kremļa propagandas mediju "Russia Today" un "Sputnik" raidīšanu. Tikmēr krievi ieņem Hersonu, kā arī okupē lielu daļu Hersonas apgabala un zināmas teritorijas kaimiņos esošajā Zaporižjas apgabalā.

4. martā Krievijas karaspēks okupē Eiropas lielāko kodolspēkstaciju - Zaporižjas atomelektrostaciju (AES), ko Lietuvas prezidents Gitans Nausēda nosauc par "kodolterorismu". Tikmēr ukraiņu bēgļu skaits pašu valstī un ārzemēs pārsniedz miljonu, bet saskaņā ar ANO bēgļu aģentūras UNHCR aplēsēm tas ar laiku pieaugs līdz 16 miljoniem jeb vairāk nekā trešdaļai no Ukrainas iedzīvotāju kopskaita. Savukārt starp bērniem savas dzīvesvietas bijuši spiesti pamest divas trešdaļas.

Tikmēr Putins 4.martā paraksta likumu par grozījumiem Krievijas Kriminālkodeksā, kas paredz līdz 15 gadiem ilgu cietumsodu par "viltus ziņām", "bruņoto spēku diskreditāciju" un aicinājumiem ieviest sankcijas pret Maskavu. Par "viltus ziņām" varasiestādes pasludina jebkādu informāciju, kas atklāj Ukrainā pastrādātos kara noziegumus, civiliedzīvotāju slepkavošanu, krievu ciestos zaudējumus un ukraiņu tautas pretestību iebrucējiem. Aizliegts pat karu saukt par karu. Visi mediji spiesti lietot Kremļa uzspiesto eifēmismu "specoperācija". Jau nepilnu divu nedēļu laikā, pamatojieties uz šiem grozījumiem, tiek ierosinātas pirmās krimināllietas.

Tajā pašā laikā Kijivas pievārtē krievu uzbrukums iestrēgst, bet garās tehnikas un degvielas autocisternu kolonnas uz lielceļiem, kas ved no robežas Ukrainas galvaspilsētas virzienā, kļūst par vieglu mērķi ukraiņu artilērijai un lidrobotiem. Sabrūk Krievijas karaspēka apgādes un sakaru sistēma, un krievi zaudē vairākus augstākā ranga komandierus, kas ieradušies frontē, lai paši pārliecinātos par situāciju.

8. martā ASV un Lielbritānija paziņo par pilnīgu Krievijas naftas importa aizliegumu.

10. martā pirmajās sarunās starp Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu un viņa krievu kolēģi Lavrovu progresu neizdodas panākt, jo, kā norāda Kuleba, Kremlis pieprasa Kijivas kapitulāciju. Lielbritānija iesaldē krievu oligarha Romāna Abramoviča aktīvus, kamēr ES apstiprina sankcijas pret 40 krievu oligarhiem un 140 krievu parlamentāriešiem.

13. martā krievu raķetes trāpa kādam Ukrainas armijas mācību centram, kuru pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma bija izmantojuši NATO instruktori. Triecienā objektam, kas atradās netālu no Ļvivas valsts rietumos pie Polijas robežas, tiek nogalināti 35 cilvēki, bet 134 gūst ievainojumus.

16. martā vismaz 300 cilvēki tiek nogalināti krievu gaisa uzlidojumā Mariupoles Drāmas teātrim, kas tika izmantots kā bumbu patvertne un kur atradās liels skaits civilpersonu, tostarp bērni.

25. martā Vācijas valdība paziņo par plānu 2022. gadā gandrīz pilnībā pārtraukt Krievijas naftas importu, bet līdz 2024. gada vidum - arī dabasgāzes importu.

29. martā pēc tam, kad ukraiņi ir apturējuši krievu uzbrukumu Kijivai, iznīcinot tūkstošiem iebrucēju un simtiem krievu lidmašīnu, tanku un citas bruņutehnikas vienību, Kremlis paziņo par karaspēka atvilkšanu no Ukrainas galvaspilsētas un citām pilsētām valsts ziemeļos, galveno uzmanību turpmāk pievēršot Donbasam.

Ciešot sakāvi frontē, Putina režīms pastiprināti vēršas pret neatkarīgajiem medijiem un pret opozīciju valsts iekšienē. Darbu spiestas pārtraukt pēdējās neatkarīgās raidorganizācijas - televīzijas kanāls "Doždj" un radiostacija "Eho Moskvi", kā arī laikraksts "Novaja Gazeta".

Tikmēr kara rezultātā pasaulē strauji aug pārtikas un energoresursu cenas. Kamēr Rietumos pieņemas spēkā satraukums par dzīves dārdzību, daudzviet jaunattīstības valstīs kļūst akūts pārtikas drošības jautājums.

2022. gada aprīlis

1. aprīlī Krievija cita starpā atvelk savu karaspēku no iekonservētās Čornobiļas AES. Parādās ziņas, ka krievu karavīri, rokot ierakumus Čornobiļas AES slēgtajā zonā, ir saņēmuši lielas apstarojuma devas.

3. aprīlī pēc krievu atkāpšanās no Bučas un citām pilsētiņām Kijivas pievārtē parādās pirmās ziņas par masu slepkavībām un citiem iebrucēju pastrādātajiem kara noziegumiem. ES uz to reaģē ar jaunu sankciju kārtu. Līdz augustam tikai Bučā masu kapos atrastas vismaz 419 cilvēku mirstīgās atliekas ar spīdzināšanas un vardarbīgas nāves pazīmēm, tajā skaitā deviņi bērni.

8. aprīlī vismaz viena krievu spārnotā raķete ar kasešu lādiņu trāpa Kramatorskas galvenajā dzelzceļa stacijā, nogalinot vismaz 52 cilvēkus, bet vairāk nekā 100 cilvēki tiek ievainoti. Vairums nogalināto ir civilpersonas, kas centās evakuēties no piefrontes pilsētas.

10. aprīlī toreizējā Ukrainas ģenerālprokurore Irina Venediktova paziņo, ka tiek izmeklēti jau vairāki tūkstoši krievu iebrucēju pastrādāti kara noziegumi, un nosauc Putinu par "lielāko kara noziedznieku 21.gadsimtā". Tikmēr Maskava Ukrainā esošā karaspēka komandēšanu uztic ģenerālim Aleksandram Dvorņikovam, kurš laikā no 2015. līdz 2016. gadam komandējis krievu kontingentu Sīrijā.

12. aprīlī Putins paziņo, ka miera sarunas ar Ukrainu "nonākušas strupceļā" un ka tā dēvētā īpašā militārā operācija norit "saskaņā ar plānu".

13. aprīlī Baidens pirmo reizi apsūdz Putinu genocīdā, kas izvērsts Ukrainā.

14. aprīlī ukraiņi nogremdē Krievijas Melnās jūras flotes flagmani raķešu kreiseri "Moskva", kuru atkārtotā iebrukuma pirmajā dienā ukraiņu robežsargi Čūsku salā, atbildot uz prasību padoties, pasūtīja "nahuj". Krievijas varasiestādes līdz šim tā arī nav atklājušas, cik liels skaits no 500 vīru lielās kuģa apkalpes gājis bojā. Šim notikumam par godu Ukrainas Pasts laiž klajā īpašu pastmarku.

Aprīlī turpinās kaujas par stratēģiski nozīmīgo ostas pilsētu Mariupoli, ko krievu gaisa uzlidojumi un artilērijas apšaudes pārvērš drupu kaudzē.

2022. gada maijs

4. maijā sestās sankciju kārtas ietvaros ES paziņo par ieceri sešu mēnešu laikā aizliegt Krievijas jēlnaftas importu.

14. maijā Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka apsūdz Maskavu globālās pārtikas krīzes apzinātā izraisīšanā nolūkā vājināt starptautisko pretkara aliansi, kopš iebrukuma sākuma bloķējot Ukrainas ostas, kā arī iznīcinot Ukrainas labības uzglabāšanas noliktavas un transportēšanas ceļus.

17. maijā ES apsver iespēju uzņemties kopīgas parādsaistības, kā arī izmantot ieņēmumus no arestētajiem krievu oligarhu īpašumiem Ukrainas atjaunošanai.

18. maijā Somija un Zviedrija iesniedz pieteikumus dalībai NATO, jo, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu, abas Ziemeļvalstis izlēmušas atteikties no ilgus gadus uzturētās neitralitātes politikas. Tādējādi Kremlis, kas par vienu no kara mērķiem pasludinājis NATO paplašināšanās apturēšanu, cieš kārtējo ideoloģisko sakāvi.

21. maijā pēc pēdējo rūpnīcas "Azovstaļ" aizstāvju padošanās krievu rokās krīt faktiski pilnīgi iznīcinātā Mariupole. Ar pilsētas ieņemšanu krievi atgriež Ukrainu no Azovas jūras un nodrošina sev sauszemes koridoru uz okupēto Krimas pussalu. Tikmēr Baidens paraksta 40 miljardus dolāru lielu palīdzības paketi Ukrainai.

2022. gada jūnijs

17. jūnijā, ES gatavojoties pasludināt Ukrainu par bloka kandidātvalsti, Kijivu apmeklē Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons un toreizējais Itālijas valdības vadītājs Mario Dragi.

23. jūnijā Ukrainai tiek piešķirts ES kandidātvalsts statuss. Tajā pašā laikā Ukraina saņem pirmās ASV ražotās augstas mobilitātes artilērijas raķešu iekārtas HIMARS, kurām būs liela loma turpmākajā karadarbībā, iznīcinot krievu munīcijas noliktavas, komandpunktus un apgādes līnijas.

29. jūnijā NATO samitā Madridē dalībvalstu līderi oficiāli uzaicina Somiju un Zviedriju pievienoties aliansei. Tomēr Turcija brīdina, ka uzliks veto abu Ziemeļvalstu dalībai, ja tās atteiksies izdot aizdomās turamos, kurus Ankara uzskata par teroristiem.

30. jūnijā Ukraina atgūst kontroli pār Čūsku salu Melnajā jūrā, kas tika zaudēta atkārtotā iebrukuma pirmajās dienās.

2022. gada jūlijs

3. jūlijā Ukrainas armija atstāj Lisičansku, pēdējo Luhanskas apgabala pilsētu, kas atradās tās kontrolē.

4. jūlijā Ukraina nodot atklātībai pēckara atjaunošanas plānu, kurā tiek lēsts, ka Kijivai nākamo 10 gadu laikā būs nepieciešami 750 miljardi ASV dolāru.

11. jūlijā parādās pirmās ziņas, ka Irāna gatavojas apgādāt Krieviju ar uzbrukuma lidrobotiem. Lai gan Teherāna to noliedz, ziņas drīzumā apstiprinās, apliecinot, cik sliktā stāvoklī atrodas Krievijas armijas apgāde un kādā starptautiskā izolācijā nonākusi Maskava. Krievijas armijas tehniskā atpalicība pēc pāris mēnešiem gūst jaunu apliecinājumu, kad atklātībā nonāk ziņas, ka krievi plāno iegādāties artilērijas munīciju un raķetes Ziemeļkorejā.

22. jūlijā tikai dažas stundas pēc vienošanās parakstīšanas par Ukrainas labības eksporta atbloķēšanu caur trim termināliem Melnās jūras piekrastē, kas noslēgta ar Turcijas un ANO starpniecību, krievi ar spārnotajām raķetēm apšauda Odesu.

29. jūlijā notiek eksplozija Oleņivkā iekārtotajā koncentrācijas nometnē, kur ieslodzīti Ukrainas nacionālās gvardes īpašo uzdevumu pulka "Azov" karavīri, kas krita gūstā Mariupolē. Sprādzienā tiek nogalināti vismaz 53 karagūstekņi. Lai gan krievi apgalvo, ka sprādziena cēlonis esot ukraiņu izšauta raķete, eksperti atzīst, ka nekas neliecina par triecienu no ārpuses. Eksperti ir vienisprātis, ka tā bijusi krievu pastrādāta apzināta karagūstekņu slepkavība.

2022. gada augusts

4. augustā cilvēktiesību aizstāvju organizācija "Amnesty International" izplata ziņojumu, kurā apgalvots, ka Ukrainas armija izmantojot civilos objektus, tajā skaitā skolas un slimnīcas kā savas novietnes, tādējādi apdraudot civiliedzīvotājus. Ar šiem melīgajiem un nekompetentajiem apgalvojumiem tiek nopietni iedragāta organizācijas reputācija. Pēc divām dienām savu amatu pamet "Amnesty International" Ukrainas biroja vadītāja Oksana Pokaļčuka.

9. augustā notiek spēcīga eksplozija vienā no krievu lidlaukiem Krimā. Iznīcinātas vismaz deviņas kara lidmašīnas, kas izmantotas gaisa uzlidojumiem Ukrainai. Nedēļu vēlāk okupētajā pussalā uzsprāgst elektropārvades apakšstacija un munīcijas noliktava. Vēlāk Kijiva atzīst, ka tie bijuši Ukrainas armijas sarīkoti uzbrukumi.

20. augustā mīnētas automašīnas sprādzienā tiek nogalināta krievu fašistu ideologa Aleksandra Dugina meita Darja Dugina. Krievijas varasiestādes acīmredzami safabricētās izmeklēšanas rezultātā slepkavībā apsūdz Ukrainu. Patiesie sprādziena organizatori līdz šim nav zināmi.

30. augustā Ukrainas armija uzsāk pretuzbrukumu Hersonas apgabalā, kas rudenī pāraug vispārējā pretuzbrukumā.

2022. gada septembris

2. septembrī Industrializēto valstu grupa G7 vienojas par cenu griestu noteikšanu globālajai tirdzniecībai ar Krievijas naftu.

6. septembrī ukraiņi sāk negaidītu pretuzbrukumu ziemeļos Harkivas apgabalā.

11. septembrī, turpinoties ukraiņu pretuzbrukumam, pēc krievu aizsardzības līniju faktiska sabrukuma Harkivas apgabalā ir atbrīvota jau tūkstoš kvadrātkilometru liela teritorija.

14. septembrī pēc sešus mēnešus ilgās okupācijas atbrīvotajā Izjumā Zelenskis personīgi piedalās Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā.

21. septembrī Putins izsludina "daļējo mobilizāciju", paziņojot, ka paredzēts iesaukt 300 000. Tikmēr tūkstošiem vīriešu, kam draud iesaukšana, izmantojot visus iespējamos transporta līdzekļus un pat kājām, steidz atstāt valsti.

23. septembrī krievu iebrucēji sarīko fiktīvus referendumus par četru daļēji okupēto Ukrainas apgabalu aneksiju. ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs paziņo, ka tas ir Apvienoto Nāciju hartas un starptautisko tiesību pārkāpums.

27. septembrī divās spēcīgās zemūdens eksplozijās, domājams, neatgriezeniski tiek bojāts cauruļvads "Nord Stream", kas nodrošināja Krievijas dabasgāzes transportēšanu uz Vāciju.

30. septembrī Putins svinīgā ceremonijā paziņo, ka Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas apgabalu iedzīvotāji "uz mūžīgiem laikiem" kļūst par Krievijas pilsoņiem, lai gan krievi šīs teritorijas joprojām nav sagrābuši savā pilnīgā kontrolē. Tikmēr Rietumi paziņo par kārtējām sankcijām pret Maskavu, bet Ukraina iesniedz oficiālu pieteikumu dalībai NATO.

2022. gada oktobris

8. oktobrī, dienu pēc Putina dzimšanas dienas, sprādzienā, kura mērķis, domājams, bija vilciena sastāvs ar degvielas cisternām, daļēji sagrauts diktatora lolotais Krimas tilts, kas savieno Krievijas kontinentālo teritoriju ar okupēto Krimas pussalu un kalpo kā viens no svarīgākajiem krievu karaspēka apgādes ceļiem.

9. oktobrī par Ukrainas operācijas virspavēlnieku ieceļ ģenerāli Sergeju Surovikinu, kas pazīstams ar palamu "Sīrijas miesnieks".

10. oktobrī Kijiva un citas Ukrainas pilsētas tiek pakļautas smagākajai raķešu apšaudei kopš atkārtotā kara sākuma. Vairums triecienu vērsti pret energoapgādes un citiem civilās infrastruktūras objektiem, acīmredzami cenšoties iedragāt ukraiņu pretestības garu. Turpmākajos mēnešos šādas apšaudes kļūst regulāras.

2022. gada novembris

9. novembrī Krievija pavēl savam karaspēkam atstāt Hersonu, vienīgo reģionālo centru, ko krieviem bija izdevis sagrābt kopš atkārtotā iebrukuma sākuma. Divas dienas vēlāk atbrīvotajā pilsētā ienāk Ukrainas armija, kuru sagaida sajūsminātie iedzīvotāji.

14. novembrī Baidens un Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins pirms G20 līderu sanāksmes vienojas par sadarbības atsākšanu klimata pārmaiņu apturēšanai un pārtikas drošības nodrošināšanai. Abi līderi kopīgi arī nosoda Kremļa aizplīvurotos draudus par iespējamo kodolieroču pielietošanu.

15. novembrī Polijas teritorijā nokritusi raķete nogalina divus cilvēkus. Incidents rada konflikta eskalācijas draudus starp NATO un Krieviju, taču alianses un Polijas līderi situāciju atslogo, paziņojot, ka nekas neliecina par apzinātu uzbrukumu. Oficiāli tiek paziņots, ka tās bijušas ukraiņu zenītraķetes atlūzas.

24. novembrī kārtējā masīvā Ukrainas infrastruktūras objektu apšaude ar raķetēm atstāj bez elektrības, ūdens un apkures miljoniem cilvēku.

2022. gada decembris

5. decembrī Maskava atzīst, ka ukraiņiem, izmantojot lidrobotus, izdevies dot triecienu divām krievu aviācijas bāzēm dziļi Krievijas iekšienē, kurās izvietoti stratēģiskie bumbvedēji, ko izmanto Ukrainas apšaudīšanā ar spārnotajām raķetēm. Oktobra gaitā notiek līdzīgi uzlidojumi, atklājot Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas mazspēju.

16. decembrī ES vienojas par devīto sankciju kārtu, kas vērsta pret aizsardzības nozares uzņēmumiem, bankām, propagandas medijiem un valdības amatpersonām, kuras vainojamas ukraiņu bērnu nolaupīšanā. Noteikti arī papildu ierobežojumi eksportam, kuru mērķis, pirmkārt, ir liegt Krievijai piekļuvi lidrobotiem un to ražošanai nepieciešamajiem komponentiem.

19. decembrī ES dalībvalstis panāk vienošanos par cenu griestu noteikšanu dabasgāzei - 180 eiro par megavatstundu (MWh).

21. decembrī Zelenskis dodas uz Vašingtonu savā pirmajā ārvalstu vizītē kopš atkārtotā Krievijas iebrukuma sākuma, un dienu vēlāk uzrunā ASV Kongresam pieprasa piegādāt Ukrainai smagos tankus, kara lidmašīnas un zenītartilērijas iekārtas, kā arī papildu finansējumu, lai palīdzētu atvairīt Krievijas agresiju. Vašingtona paziņo pat jaunu militārās palīdzības paketi 185 miljardu dolāru vērtībā, kas cita starpā ietver vienu zenītraķešu "Patriot" bateriju.

2023. gada janvāris

1. janvārī, tikai dažas stundas pēc Jaungada iestāšanās, Ukrainas raķešu triecienā iznīcināta kādas krievu vienības novietne okupētajā Makijivkā. Saskaņā ar ukraiņu datiem likvidēti vairāki simti iebrucēju, pamatā mobilizēto jeb tā dēvēto mobiku, kamēr Maskava atzīst tikai 89 karavīru bojāeju.

5. janvārī ASV paziņo, ka piegādās Ukrainai lielāku skaitu kaujas mašīnu "Bradley", kamēr Vācija sola piegādāt kājnieku kaujas mašīnas "Marder" un vēl vienu zenītraķešu "Patriot" bateriju.

11. janvārī Kremlis kārtējo reizi maina Ukrainā karojošā kontingenta komandieri, šajā amatā ieceļot ģenerālštāba priekšnieku ģenerāli Valēriju Gerasimovu.

13. janvārī Krievija paziņo, ka ieņēmusi Soledaru, lai gan ukraiņi pilsētas atstāšanu, atkāpjoties uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, atzīst tikai 25.janvārī.

14. janvārī Lielbritānija paziņo, ka nodos Ukrainai smagos tankus "Challenger 2", kļūstot par pirmo NATO dalībvalsti, kas piekrīt piegādāt Kijivai vismodernāko bruņutehniku.

14. janvārī krievu raķete sagrauj daudzstāvu dzīvojamo ēku Dņipro, nogalinot vismaz 45 un ievainojot 75 civiliedzīvotājus.

24. janvārī, reaģējot uz sašutumu par iespējamo korupciju un izšķērdību kara laikā, Zelenskis atceļ no amatiem vismaz 10 augsta ranga amatpersonas. Tikmēr pēc Korāna sadedzināšanas protesta akcijas laikā pie Turcijas vēstniecības Stokholmā Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans noraida iespēju ratificēt Zviedrijas uzņemšanu NATO.

25. janvārī ASV paziņo, ka piegādās Ukrainai 31 smago tanku "M1 Abrams", kamēr Vācija, piekāpjoties augošajam politiskajam spiedienam, beidzot apņemas piešķirt ukraiņiem zināmu skaitu savu modernāko tanku "Leopard 2 A6", kas Ukrainas armijai ārkārtīgi nepieciešami jauna pretuzbrukuma uzsākšanai.

27. janvārī ASV pasludina krievu algotņu bandu "Vagner" par starptautisku noziedzīgu organizāciju.

2023. gada februāris

8. februārī, Zelenskim ierodoties negaidītā vizītē Lielbritānijā, premjerministrs Riši Sunaks paziņo, ka Londona apsver Ukrainas apgādāšanu ar tāla darbības rādiusa raķetēm un iznīcinātājiem un ka pavasarī sāks ukraiņu pilotu apmācību.

20. februārī Baidens ierodas negaidītā Vizītē Kijivā, kur tiekas ar Zelenski, Krievijas atkārtotā iebrukuma gadskārtas priekšvakarā demonstrējot nelokāmu solidaritāti ar Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Dienu vēlāk, uzstājoties ar runu Varšavā, ASV prezidents atkārtoti uzsver, ka Krievija karā neuzvarēs, jo nespēs salauzt ukraiņu tautas tieksmi uz brīvību. Eksperti atzīst, ka Baltā nama saimnieks ar šo vizīti savu turpmāko politisko nākotni nepārprotami saistījis ar Ukrainas uzvaru.

21. februārī ar ziņojumu par stāvokli valstī uzstājas arī Putins. Diktatora runas saturs izrādās pārsteidzoši tukšs, lai gan Kremļa saimnieka uzrunas nekad nav izcēlušās ar īpašu saturīgumu. Vienīgais vēstījums, kas nolasāms Putina bezgala garlaikojošās runas laikā, pauž diktatora apņēmību karu turpināt, Krievijas pilsoņiem ļaujot noprast, ka tiem jāgatavojas ilgstošai karadarbībai.

Putina runas nabadzība, domājams, skaidrojama arī ar apstākli, ka ar bažām gaidītais Krievijas jaunais vispārējais uzbrukums, šķiet, sācies, tā arī īsti nesākoties. Jau iepriekš eksperti norādīja, ka krieviem varētu nepietikt resursu, lai izvērstu plašas mehanizētas operācijas, un ka tiem tuvākajā laikā nāksies aprobežoties ar frontāliem kājnieku uzbrukumiem atsevišķos frontes sektoros.

Kara cena

Nedz Krievija, nedz Ukraina neziņo par saviem zaudējumiem kaujas laukā, tāpēc precīzs kritušo skaits nav zināms, un priekšstatu par to iespējams gūt vienīgi no dažādām ekspertu aplēsēm. Saskaņā ar Ukrainas armijas ģenerālštāba datiem krievu dzīvā spēka zaudējumi gada laikā pārsnieguši 145 000 vīru. Savukārt britu izlūkdienesti lēš, ka krievi varētu būt zaudējuši 175 000 līdz 200 000, no kuriem 40 000 līdz 60 000 ir kritušie. Tikmēr Baltais nams lēš, ka tikai bijušā kriminālnoziedznieka un Putina rokaspuiša Jevgēņija Prigožina izveidotā algotņu banda "Vagner" Ukrainā zaudējusi 30 000 kaujinieku, no kuriem 9000 ir kritušie. Arī Ukraina kaujās cieš smagus zaudējumus, un saskaņā ar Norvēģijas armijas ekspertu atzinumu frontē varētu būt krituši un ievainoti aptuveni 100 000 ukraiņu karavīru.

Saskaņā ar ANO ļoti konservatīvajiem datiem kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma sākuma Ukrainā nogalināti vismaz 8006 civiledzīvotāji, tostarp 487 bērni, bet 13 287 cilvēki guvuši ievainojumus. Apvienoto Nāciju amatpersonas atzīst, ka patiesais bojāgājušo skaits varētu būt daudz lielāks, iespējams, pat divtik liels. Tajā pašā laikā ukraiņu amatpersonas norāda, ka tikai Mariupolē varētu būt nogalināti 25 000 civilistu, kurus okupanti slepus aprakuši masu kapos aiz pilsētas robežām.

Tajā pašā laikā no aptuveni 41 miljona lielā iedzīvotāju kopskaita vairāk nekā pieci miljoni ukraiņu, glābjoties no kara, bijuši spiesti bēgt uz ārvalstīm, kamēr iekšzemē pārvietoto personu skaits varētu būt divtik liels.

Ukraina cietusi arī milzu ekonomiskos zaudējumus, un saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm tās IKP pērn sarucis par 35%.

Avoti: "Bloomberg", "Reuters", AP, "Euronews", AFP, ABC, BBC, VOA, "American Chronicles", "Ukrainska Pravda".