Māris Riekstiņš: vispārējā trauksme pieaugusi ne tikai Eiropas Savienības valstīs, bet arī Krievijā

Drīz būs pagājis gads kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā. Ja skatās gada griezumā, kā ir mainījušās Latvijas attiecības ar Krieviju?

Neapšaubāmi, ka Krievijas agresija un uzbrukums Ukrainai ir ietekmējis attiecības starp visām Rietumvalstīm un Krieviju. Latvija nav izņēmums. Šajā laikā esam pārkārtojuši savas darba prioritātes, jo uzdevumi ir citādāki.

Lai tos formulētu, kopš agresijas sākuma mēs esam pārtraukuši vairākus projektus, piemēram, kultūras jomā. Starp Latviju un Krieviju pastāvēja sadarbības līgums. Ik pēc trijiem gadiem tika parakstīta programma, iekļaujot konkrētus projektus, ko abas valstis īstenoja. Tas attiecās gan uz teātra mākslu, gan izstāžu apmaiņu. Tāpat abām pusēm bija interese par sadarbības iespējām starp bibliotēkām. Tas viss ir apstādināts.

Tāpat apstādināti ir pārrobežas sadarbības projekti. Latvijai ar Krieviju ir apmēram 260 kilometru gara kopīga robeža. Pierobežas reģionos ir cilvēki, kuriem bieži vien radinieki vēsturisku apstākļu dēļ dzīvo otrā pusē. Iepriekš cilvēku satiksme no vienas valsts uz otru bija aktīva. Arī pašvaldības sadarbojās, īstenoja projektus, piemēram, ar ES finansējumu iekārtotas tūrisma takas. Arī šie projekti ir apstādināti.

Mēs arīdzan vairs nenodarbojamies ar atbalstu Latvijas uzņēmējiem, meklējot jaunas iespējas attīstīt uzņēmējdarbību Krievijā. Katru gadu centos kopā ar Latvijas uzņēmējiem apmeklēt aptuveni trīs Krievijas reģionus. Starp uzņēmējiem bija dažādāko nozaru pārstāvji. Ar tādām vizītēm esam bijuši Tatarstānā, Kazaņā, Pēterburgā, Jekaterinburgā un citviet. Uzņēmēji no Latvijas vairāk nepiedalās lielajās izstādēs.

Neskatoties uz iepriekš minēto, palika virkne jautājumu, ar kuriem vēstniecība turpināja darbu. Starp tiem ir diplomātiskā komunikācijas kanāla uzturēšana ar Krievijas institūcijām. Šajā laikā mums bija pietiekami daudz jautājumu, par kuriem mēs komunicējām, - paudām Latvijas nostāju par Krievijas politiku Ukrainas kara uzsākšanā. Savukārt Krievija izteica pretenzijas par vienu otru Latvijas lēmumu, piemēram, par pieminekļa demontāžu Uzvaras parkā.

Ierobežotā apmērā turpinājās arī uzņēmējdarbība, jo pilnīgs tirdzniecības embargo starp Krieviju un ES nepastāv. Pamatā tie bija mazie un vidējie uzņēmumi, kas vēlējās turpināt savu darbību Krievijā. Mēs nekādus šķēršļus tam nelikām, jo arī likumdošana to neparedz. Bet mēs arī īpaši neaģitējam, ka šis ir labs brīdis, lai attīstītu uzņēmējdarbību Krievijā.

Jāmin arī diaspora. Krievijā dzīvo cilvēki, kuri varbūt nav Latvijas pilsoņi, bet ir ar latviešu saknēm. Piemēram, pagājušā gada oktobrī es viesojos pie latviešiem Omskas apgabala Augšbebros. Tas ir neliels ciems, kur dzīvo piektās paaudzes pēcnācēji tiem Kurzemes latviešiem, kuri izceļoja no Latvijas teritorijas 1897.gadā. Tas ir Krievijas Impērijas laiks, kad parādījās iespējas uzsākt saimniecību Sibīrijā. Cilvēki toreiz, iespējams, cerēja, ka tur viņus sagaidīs saulaina nākotne.

Augšbebros dzīvojošajiem ar neatkarīgo Latvijas Republiku juridiskā izpratnē un vēsturiski nav nekādas saistības, bet cilvēki tur turpina kopt latviešu tradīcijas. No 90 cilvēkiem, kas ciematā dzīvo, vairāk nekā puse spēj sarunāties latviešu valodā.

Kopumā 11 Krievijas pilsētās ir latviešu biedrības. Tās nav daudzskaitlīgas, tomēr tie ir mūsu cilvēki, kuriem mēs iespēju robežās palīdzam, piemēram, ar jaunām grāmatām. Es uz Omsku aizvedu un uzdāvināju kokli, jo tur ir neliela folkloras grupa, kas regulāri piedalījusies Dziesmu un deju svētkos. Arī šogad viņiem ir interese piedalīties Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadu jubilejā.

Mēs turpinājām sniegt konsulāros pakalpojumus un palīdzību. Līdz ar kara uzsākšanu Rīgā pieņēma lēmumu ierobežot vīzu izsniegšanu. Tūrisma vīzas mēs vairs neizsniedzam, bet atsevišķām cilvēku kategorijām vīzu izsniegšana turpinājās. Patlaban spēkā esošā likumdošana, kas stājās spēkā no pagājušā gada 19.septembra, precīzi nosaka personu kategorijas, kuras var pretendēt uz Latvijas vīzas saņemšanu.

Pamatā tie ir Latvijas pilsoņu tuvi radinieki vai arī ES pilsoņu tuvi radinieki. Jāņem vērā arī humānie apsvērumi, piemēram, ja cilvēka tuvinieks ir nonācis slimnīcā vai arī aizgājis mūžībā. Tie ir apstākļi, kad konsulārās amatpersonas ir tiesīgas šādu vīzas pieteikumu izskatīt un vīzu izsniegt, katru reizi konsultējoties ar kolēģiem Rīgā.

Pastāv priekšstats, ka vēstniecība vai vēstnieks personīgi ir izsniedzis tūkstošiem un tūkstošiem vīzu. Jāpiemin, ka vēstnieki nekad neizsniedz vīzas, to dara konsulārās amatpersonas, vadoties no likumā noteiktā. Ja kādam šķiet, ka likums nav labs, nevajag vainot konsulāro amatpersonu, bet gan aicināt mainīt likumu.

Apgalvojumiem, ka Latvijas vēstniecība vai konsulāti līdz ar kara sākumu "atrāvuši vaļā slūžas" un daudziem Krievijas pilsoņiem izsnieguši vīzas, neatbilst patiesībai. Pirms Covid-19 pandēmijas, kad pastāvēja politika, ka Krievijas tūristi ir viens no mūsu mērķa tirgiem, 2019.gadā Latvijas konsulārās iestādes Krievijā izsniedza gandrīz 90 000 vīzu. Savukārt no pagājušā gada septembra, kad tika pārapstiprināta kārtība, kādos gadījumos izsniedzamas vīzas, konsulārās iestādes bija izsniegušas apmēram 900 vīzas. Tas ir 100 reizes mazāk nekā 2019.gadā.

Latvijas ārlietu ministrs un Ārlietu ministrija ir vairākkārt aicinājusi Latvijas valstspiederīgos nedoties nedz uz Krieviju, nedz uz Baltkrieviju. Vai ir Latvijas pilsoņi, kas riskē un dodas uz Krieviju? Ar ko viņiem vajadzētu rēķināties?

Latvijas pilsoņiem nav pienākums reģistrēt savu vizīti Krievijā konsulārajā departamentā Rīgā vai vēstniecībā. Tomēr mēs aicinātu cilvēkus, kuri izlēmuši doties uz Krieviju un nevar savu braucienu atcelt, reģistrēties konsulārajā reģistrā, lai gadījumā, ja būs nepieciešama palīdzība, mēs varētu ātrāk noorientēties.

Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki Krievijā nokļūst slimnīcā vai cieš avārijā, vai arī tiek aizturēti par kādu administratīvu pārkāpumu. Krievijai ir pienākums mūs informēt par notikušo tad, kad viņi identificē, ka tas ir Latvijas pilsonis. Nepieciešamības gadījumā mēs sazināmies ar Latvijas institūcijām, informējam radiniekus.

Latviju, līdzīgi kā citas ES un NATO dalībvalstis, Krievijas varas iestādes ir klasificējušas kā nedraudzīgu valsti. Lai cilvēkam radītu apdraudējuma sajūtu, pietiek ar vienu nelīdzsvarotu cilvēku, kas saklausījies propagandas kanālos kārtējos apgalvojumus par nelietīgajiem Rietumiem, kas par to vien sapņo, kā iznīcināt Krieviju. Pēkšņi cilvēkam uz ielas stūra var patrāpīties cilvēks, kurš ir no nedraudzīgās valsts. Viss var notikt.

Jāsaka, ka vispārējā trauksme ir pieaugusi ne tikai ES valstīs, bet arī Krievijā. To parāda socioloģiskās aptaujas, kas autoritārā sistēmā ir jāvērtē ar zināmu piesardzību. Trauksme ir pieaugusi līdz ar pērn septembrī uzsākto mobilizāciju.

Līdz mobilizācijai karš Krievijas pilsoņiem bija diezgan abstrakta lieta, kas personīgi neskāra. No televizora ekrāna stāsta, ka "viss iet pēc plāna", ka ar to nodarbojas "profesionāla armija" un cilvēki var iet un turpināt savas ikdienas gaitas.

Brīdī, kad izsludināja mobilizāciju, karš faktiski atnāca līdz cilvēku dzīvokļa slieksnim. Dzīve mainījās, īpaši, ja kāds no ģimenes locekļiem ir tajā vecuma grupā, ko var mobilizēt un nosūtīt uz karu, nevis uz mācībām.

Kā ir mainījusies Latvijas uzņēmēju interese par Krievijas tirgu? Vai uzņēmēji cenšas pārorientēties uz citiem tirgiem?

Uz tradicionālajiem pasākumiem, kas bija vērsti uz uzņēmējdarbības paplašināšanu, piemēram, dalība izstādēs, kurās demonstrē nozares sasniegumus, Latvijas uzņēmēji nepiedalās, lai gan šīs izstādes notiek.

Jāskatās uz statistikas rādītājiem par ārējo tirdzniecību. Pagājušā gada 10 mēneši parāda, ka kopējais tirdzniecības apjoms starp Latviju un Krieviju ir palicis aptuveni 2021.gada līmenī.

Salīdzinoši ir samazinājies Latvijas eksports Krievijas virzienā, bet ir pieaudzis Krievijas eksports mūsu virzienā. Nesen notika tikšanās ar Latvijas ekonomikas ministri, kas uzsvēra, ka nav runa par preču apjomu, bet gan par preču vērtību naudas izteiksmē. Statistikā kā faktors parādās arī inflācija, kas skārusi gan Latviju, gan Krieviju.

Jāsaka, ka nekādas akcijas, kas stimulētu mūsu uzņēmējus domāt par iespējām attīstīties Krievijas tirgū, mēs neapšaubāmi neveicam. Ja kāds vēlas to darīt un ražo produktus, kas nav pakļauti sankcijām, tā ir katra uzņēmēja izvēle un arī zināms morāles jautājums.

Šis gads pavadīts, arīdzan diskutējot par to, vai Krievijas iedzīvotāji varētu sacelties un nostāties pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīmu. Vai, jūsuprāt, Krievijas sabiedrība samierināsies ar nākamo mobilizācijas vilni, ja tāds būs?

Man uzreiz jāsaka, ka nav beigusies pirmā mobilizācija. Tā formāli nav pārtraukta. Mobilizācija tika izsludināta pagājušā gada 21.septembrī. Savukārt 1.novembrī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu informēja prezidentu, ka nepieciešamais daudzums ir sasniegts. Runa bija par vairāk nekā 300 000 cilvēku, lai gan mobilizācijas pavēlē sadaļa, kas attiecas uz mobilizācijas skaitlisko apjomu, ir klasificēta. Šoigu sacīja, ka 300 000 tika mobilizēti, bet 18 000 - pieteikušies brīvprātīgi.

Tas sakrīt ar laiku, kad Krievijā sāk sezonālo iesaukuma procedūru. Krievijā divas reizes gadā - pavasarī un rudenī - pilsoņi tiek iesaukti uz "sročniju službu". Infrastruktūra, kas nodarbojas gan ar mobilizāciju, gan ar iesaukumu, ir tā pati.

Praktisku apsvērumu dēļ turpināt mobilizāciju un vienlaicīgi iesaukt cilvēkus dienestā nebija iespējams. Esmu lasījis, ka infrastruktūra ir rēķināta uz apmēram 130 000 jauniesaucamo gan pavasarī, gan rudenī. Tas nozīmē, ka, mēģinot iesaukt 300 000 cilvēku, ar visu nevar tikt galā. Tāpēc pašā sākumā parādījās ziņas, kas ļāva spriest, ka sistēma tam visam nebija īsti gatava.

Šoigu ziņoja, ka plāns ir sasniegts, tomēr tad, kad žurnālisti sāka jautāt Kremlim, vai prezidents parakstīs jaunu dekrētu, ka mobilizācija ir noslēgusies, atbilde bija dīvaina - juristi esot teikuši, ka tas neesot nepieciešams. Juridiski tas nozīmē, ka mobilizācija nav pabeigta un tā var turpināties. To var saukt arī par "otro vilni". Tiesiskais pamats turpināt mobilizāciju pastāv.

Aktuāls ir jautājums, vai mobilizācija būs kampaņveidīga, kāda tā bija rudenī, vai tā būs mazāk vizuāli redzama. Vai sabiedrība varēs paust savu viedokli par to, mēs redzēsim, bet pieņēmums ir, ka mobilizācija turpināsies.

Ja runājam par sabiedrības reakciju, Krievijas sabiedrību var nosaukt par likumpaklausīgu. Protams, ir jāskatās, vai sabiedrība ir likumpaklausīga apzinīguma dēļ vai arī baiļu dēļ. Visiem ir redzams, ka pagājušā gada laikā likumdošana ir sakārtota tā, ka jebkura Krievijas bruņoto spēku kritika tiek bargi sodīta. It kā nevainīga protesta akcija uz ielas stūra, stāvot ar baltu papīra lapu, uz kuras uzrakstīts "Nē karam!", var beigties ar reālu cietumsodu.

Piemēram, Krievijas opozīcijas politiķis Iļja Jašins, kas aktīvi iestājās pret karu, ir notiesāts. Viņš saņēma astoņu gadu cietumsodu. Savukārt viens no Maskavas rajona deputātiem, kurš diskusijas laikā par budžeta izdevumiem pateica, ka kara laikā vajadzētu samazināt līdzekļus izklaides pasākumiem, saņēma septiņus gadus cietumā.

Domāju, cilvēkiem ir skaidrs, ka vairs nav runa par aizrādījuma izteikšanu un arestu uz divām diennaktīm. Runa ir par to, ka pastāv reāla iespēja nākamos trīs līdz desmit gadus pavadīt cietumā. Tāpēc cilvēki droši vien apdomā, kāpēc iet un protestēt, ja var samierināties vai mēģināt aizbraukt. Protams, oficiāli skaitļi no valsts varas puses nav publicēti, bet ir pieņēmums, ka Krieviju pametuši 700 000 cilvēku, izvairoties no mobilizācijas.

Redziet, ja cilvēki masveidā izvairītos no mobilizācijas un ietu ielās, tā būtu revolucionāra situācija. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka Krievijā ir cilvēki, kuri uzskata, ka Krievija darbojas ar tādiem samta cimdiem, ka ir jāiet tālāk un Ukraina ir tikai sākums. Aptuveni 15% sabiedrības uzskata, ka vajag rīkoties daudz spēcīgāk.

Ņemot vērā Krievijas režīma noziedzīgo rīcību Ukrainā un mēģinājumus pārskatīt pasaules kārtību, cik liels fizisks drauds Krievija ir Latvijai?

NATO stratēģiskajā koncepcijā Krievija ir skaidri definēta kā apdraudējums visām alianses dalībvalstīm. Domāju, ka par to nevienam nav ilūziju nedz Baltijas reģionā, nedz arī tālākos Eiropas reģionos.

Manuprāt, krievi drošības garantiju izpratnē saprot, ka ir atšķirība starp, piemēram, ne-NATO un kādu no NATO dalībvalstīm. Pastāv alianses solidaritāte un gatavība aizstāvēt jebkuru NATO dalībvalsti pret potenciālu apdraudējumu.

Visā NATO pastāvēšanas vēsturē neviens nav uzdrošinājies tiešā veidā izbrukt kādai no alianses dalībvalstīm. Izņēmums bija teroristu uzbrukums ASV 2001.gada 11.septembrī, kad NATO pirmo reizi iedarbināja savstarpējās palīdzības, drošības garantiju pantu.

No tā mums ir arī jāvadās, bet tas nenozīmē, ka varam vieglprātīgi izturēties pret pieaugošajiem riskiem, protams, nē. Katrai NATO dalībvalstij ir pienākums rūpēties par savu aizsardzību. Pirms pāris gadiem diezgan bieži tika runāts par vajadzību aizsardzībai atvēlēt 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Iespējams, cilvēkiem tas līdz galam nebija saprotams, kāpēc tā ir jārīkojas.

Tas pēc būtības parādīja to, ka, ja dalībvalsts nav gatava savas valsts aizsardzībai no budžeta tērēt pietiekami nopietnu naudas summu, tad nav nekādu morālu tiesību arī sagaidīt, ka pārējie, kuri investēs savās spējās, vajadzības gadījumā nāks palīgā.

Arī citām dalībvalstīm ir nepieciešams uzlabot izglītības sistēmu, vajadzīgi papildu līdzekļi veselības aprūpei, jāuzlabo infrastruktūra un tā tālāk. 2% no IKP atvēlēšana aizsardzībai parāda valsts nopietnību ieguldīt savas aizsardzības vajadzībām, un tikai tad var sagaidīt, ka citi palīdzēs.

Domāju, ka NATO ļoti rūpīgi darbojas, lai skatītos, kā situācija attīstās kopumā, vai riski ir pieaugoši vai nav, kā uz tiem atbildēt un tā tālāk, taču ir skaidrs, ka mēs šai Krievijas agresijai Ukrainā esam ģeogrāfiski tuvu.

Pirms laika jūs sacījāt, ka Krievija dzīvo ar cerību, ka Rietumu solidaritāte ar Ukrainu sabruks, tomēr tas nav noticis, piemēram, ASV paziņoja par jaunas militārās palīdzības paketi Ukrainai 2,5 miljardu dolāru vērtībā. Kā tas ietekmē Krieviju, vai valsts nav iedzīta stūrī?

Krievija pati par to ir atbildīga un pati ir sevi iedzinusi zināmā stūrī. Visticamāk, ka Krievijas sākotnējie aprēķini bija kļūdaini. Uz to, protams, var atbildēt tikai valsts vadītājs, kurš pieņēma lēmumu uzbrukt.

Manuprāt, lēmums pieņemts, balstoties uz ačgārnu pieņēmumu, ka Ukraina nespēs noturēties pretī, ka Krievijai izdosies dažās dienās "visu nokārtot" un pasaule tikai nomirkšķinās sašutumā acis un noplātīs rokas. Tas nenotika! Ukraina noturējās.

Ukraiņiem bija pietiekami daudz informācijas par to, kas varēja valstij draudēt, kuros virzienos varētu būt uzbrukums, ko sniedza NATO sabiedrotie. Ukrainai bija iespēja nedaudz sagatavoties.

Tāpat nenostrādāja aprēķins, ka Rietumi nebūs vienoti, ka pasaule nebūs vienota, jo balsojumi ANO Ģenerālajā asamblejā, nosodot agresiju, sporta terminoloģijā izsakoties, ir vienos vārtos. Krieviju atbalsta piecas valstis, pašu Krieviju ieskaitot.

Rietumu solidaritāte nostrādāja, redzot ukraiņu gatavību un vēlmi cīnīties un aizstāvēt savu zemi, ģimenes un tuviniekus. Der prātā paturēt arī Nobela miera prēmijas laureāta Dmitrija Muratova sacīto, ar ko šis konflikts atšķiras no citiem.

Iepriekšējie konflikti nav bijuši mazāk nežēlīgi, karavīru nāves nebija mazāk sāpīgas vai traģiskas. Patlaban pieejamie modernie komunikācijas līdzekļi ļauj cilvēkiem šo nežēlību redzēt katru dienu ar savām acīm un uz to nevar nereaģēt.

Rietumvalstīm cilvēka cieņas un fundamentālās vērtības jautājums nav tukša skaņa vai bungu rībināšana. Protams, ļaudis var teikt, ka varbūt varēja palīdzēt ātrāk un vairāk, bet demokrātiskās valstīs ir sava lēmumu pieņemšanas procedūra, iekšējā dinamika. Visvienkāršāk lēmumus var pieņemt autoritārā valstī, kur lēmumu pieņem viens cilvēks, bet tam vienam cilvēkam arī ir visvieglāk kļūdīties. Demokrātiskās valstīs lēmumu pieņemšana varbūt reizēm ir smagnējāka, grūtāka un ilgstošāka, bet kļūdas iespēja ir mazāka.

Ja Ukrainu atbalsta virkne valstu, tad arī Krievija nav palikusi bez atbalsta - Irāna piegādā Krievijai bezpilota lidaparātus, savukārt ASV ir nodevušas ANO pierādījumus par to, ka Ziemeļkoreja palīdz Krievijai ar ieročiem. Ko darīt ar šīm valstīm, kuras sniedz palīdzību Krievijai?

Manuprāt, Ziemeļkoreja ir centusies vairāk norobežoties. Redziet, ar abām pieminētajām valstīm ir vēl atsevišķi stāsti. Viena no valstīm - Ziemeļkoreja - ir jau attīstījusi savas kodolspējas, Irāna ir ceļā uz to. Pret abām valstīm ir noteiktas sankcijas, kas iedarbinātas jau iepriekš. Dažkārt šķiet, ka, ja ir noteiktas sankcijas, tas automātiski nozīmē, ka viss mainīsies vienā mirklī. Protams, tā nenotiek. Būs mēģinājumi sankcijas apiet.

Ja runājam par sankcijām pret Krieviju, pamatmērķis ir apgrūtināt Krievijai gūt finanšu ieņēmumus kara finansēšanai. Cena par karu aizvien pieaug. Ilūzijas, ka ar ES pieņemto devīto sankciju paketi karš beigsies rīt, domāju, nav. Mērķis ir padarīt karu Krievijai aizvien apgrūtinošāku. Līdzīgi kā ar Irānu un Ziemeļkoreju. Padarīt dzīvi sarežģītāku, lai nebūtu iespējams atbalstīt agresīvu rīcību.