Vīns ar asiņu piegaršu: "Putina maka" nerentablais uzņēmums turpina izplatīt produkciju Eiropā un ASV

Aizdomīgi zaudējumi

Par to, ka noteikta vīna darītava saistīta ar Krievijas ierēdņiem vai oligarhiem, var liecināt dīvaini finanšu rādītāji. Ja uzņēmums daudzu gadu garumā ir zaudējumus nesošs un turpina darbu, pateicoties finansējumam no malas, tas var liecināt par to, ka tas nav dibināts peļņas gūšanai, bet gan īpašnieka izklaidei. Redzamākais piemērs ir Putina pils vīna darītavas AS “Divnomorje” saņemtais 7,5 miljardu rubļu bezprocentu kredīts.

Pieticīgāks gadījums - Aleksandra Tkačeva vīna darītava “Chateau de Talju”. Pompozā “Chateau” celtniecība provansiešu stilā bijušajam lauksaimniecības ministram bija par 69% nodrošināta ar 1,6 miljardu rubļu lielu Krievijas Lauksaimniecības bankas (100% valstij piederoša banka) kredītu.

Kā lauksaimniecības ministrs Tkačevs ietekmējis investīciju objektu izvēli, bet kā Krievijas Lauksaimniecības bankas aizbildņu padomes loceklis - kredītu apstiprināšanu.

Krasnodaras vīna darītavas “Birnje” finanšu pārskati rada līdzīgus jautājumus. Tās oficiālais stāsts aprakstīts visai romantiskos toņos. 90. gados Šveices vīndaris septītajā paaudzē Renē Birnje iemīlējās vispirms krievu studentē Marinā, bet pēc tam Tamaņas pussalas vīna dārzos. Taču romantiskais stāsts slikti sasaucas ar viņa uzņēmuma reālo stāvokli.

Vīnkopība ir ilgtermiņa bizness: vīnogulājs īstās kvalitātes vīnogas sāk dot tikai trešo gadu pēc stādīšanas, bet augstas klases vīniem ir nepieciešama ilgāka noturēšana. Taču pat šie faktori nespēj izskaidrot, kā strādājošā vīna darītava nes zaudējumus visus divdesmit savas pastāvēšanas gadus un pie tam netiek slēgta.

“Domen Birnje” dibināta 2001. gadā, par vienu no tās investoriem kļuva Krievijas komercbanka Cīrihē, kas piešķīra divus aizdevumus 6 miljonu franku vērtībā. Ja arī šis aizņēmums tika dzēsts, tad tam tika izmantoti trešās puses avoti.

Saskaņā ar divu juristu ziņojumiem, SIA “Grand Vino” un SIA “Vinnij dom Birnje” beidza ar negatīvu bilanci 10 pēdējos gadus no 11, bet kopējā zaudējumu summa bija 1,134 miljardi rubļu. Iespējams, tas arī bija galvenais iemesls daļējai biznesa pārdošanai.

Timčenko cilvēki

Divas iepriekš minētās juridiskās personas, SIA “Grand Vino” un SIA “Vinnij dom Birnje”, pieder kompānijai SIA “JugProdukt Holding”, kam savukārt piederēja Kipras ofšors “Dinerco Ventures Limited” (tā īpašnieki — Renē un Marina Birnje). 2018. gadā “Dinerco” 51% “JugProdukt holding” pārdeva kompānijai SIA “DB Holding”, kas pieder AS “JugaAgroProm”. Šīs akciju sabiedrības labuma guvējs šobrīd ir Deniss Norenko, bet iepriekš — Sergejs Maļavins. Kas tad tie ir par cilvēkiem?

Bez Norenko un Maļavina uzmanību izpelnās SIA “Grand Vino” jaunais direktors Aleksandrs Muravickis. Čaklais Aleksandrs apvieno vīna darītavas menedžmentu ar vēl desmit uzņēmumu pārvaldību. Piemēram, līdz 2020. gada martam viņš ieņēma naftas un gāzes uzņēmuma direktora amatu Jamalas Ņencu autonomajā apgabalā.

Gan Maļavins, gan Muravickis, gan Norenko ir saistīti ar kompānijām, kas nebūt neasociējas ar Šveices vīniem. Maļavins un Norenko ir dibinātāji, bet Muravickis ir ar “Volga Group” saistītās kompānijas “Dablju Eks Kapitals Venchurs” direktors, aktīvu pārvaldniece Genādija Timčenko.

“Dablju Eks Kapital Venchurs” ir kompānijas “F.B.S.” dibinātāja, kuras ģenerāldirektore Olga Kirjanova bija “Biznestreid” “Volga Group” ģenerāldirektore. Tāpat Maļavins bija Timčenko piederošās SIA “Belona” ģenerāldirektors.

Toskānas pēdas un Timčenko znots

Vēl viena ar Timčenko tuvu stāvošiem cilvēkiem saistīta vīna darītava “Riecine” atrodas nevis Krasnodaras apgabalā, bet Krievijas elitei tīkamajā Itālijā. Informācija par to “Runet” (krievu valodas kopiena internetā un vietnēs) krasi atšķiras no citās valodās atrodamā. Krievijā izplatītāja mājaslapā kā īpašnieks norādīts anglis Džons Danklijs, kurš nopircis vīna darītavu tālajā 1971. gadā.

Vienlaikus pašas vīna darītavas mājaslapā norādīts, ka kopš 2011. gada tā pieder Lanai Frankai. To apliecina arī dokumenti, tikai, lūk, Lanas pilnais vārds ir Svetlana Franka, un viņa ir Sergeja Franka, bijušā transporta ministra, tagad akciju sabiedrības “Sovkomflot” direktoru padomes vadītāja, dzīvesbiedre.

Franku dēls Gļebs nekad nav bijis nabadzīgs, taču pēc precībām 2010. gadā ar oligarha meitu Kseniju Timčenko likteņa dāvanas bira viņam virsū kā no pārpilnības raga. Gadu pēc kāzām Gļebs kļuva par “Krievu zivrūpniecības kompānijas” līdzīpašnieku un direktoru padomes locekli.

Sākoties karam ar Ukrainu, Timčenko znots kļuva par kompānijas vienīgo īpašnieku un padarīja to par lielāko ikru ieguvēju Krievijā. Viņam piederēja arī uzņēmums “Krievu krabis” — lielākais krabja ieguvējs valstī. Pēc sankciju ieviešanas Franks juniors strauji atbrīvojās no šiem aktīviem, formāli pārrakstot tos uz savu pašu kompāniju menedžeriem.

Divus gadus pēc Gļeba un Ksenijas kāzām un gadu pēc “Riecine” iegādes Toskānas augsnē noplūda dāsnas investīcijas. 2012. gadā uzbūvēta jauna vīna darītavas ēka, vīna dārzu platība palielinājusies līdz 21 hektāram.

“Riecine” pastāvīgi papildina jauni fermentatori, piemēram, ultramodernas īpaša betona cisternas no franču kompānijas “Nomblot”. Vīna darītavas konsultants ir Karlo Ferīni. Viņš ir starp top pasaules profesionāļiem, izpelnījies gada labākā vīndara titulu pēc izdevuma “Wine Advocate” versijas un strādā ar top itāļu saimniecībām kā “Brancaia”, “Fonterutoli” un “Tenuta San Leonardo”.

Atšķirībā no dēla, Svetlana Franka nav nonākusi sankciju varā un var brīvi rīkoties ar saviem Eiropas īpašumiem. Ģimene, kas Timčenko ir parādā savu labklājību, pārdod vīnus ASV ar Arizonā reģistrēta izplatītāja “Societa agricola Riecine S.S. LLP” starpniecību.

Arī daļu Krievijas vīna darītavā Timčenko struktūrām pārdevējs Renē Burnje var ievest Eiropā vīnus caur paša izplatītāju “Artvino Sarl” un attīstīt “Domaine Renaud Burnier “ pateicīgākā Šveices augsnē.