"GLOBSEC" viceprezidente: jo vairāk cilvēki sūdzēsies, jo nervozāks kļūs Lukašenko

Cik bieza šobrīd ir Krievijas ēna pār Baltkrieviju? Dzirdamas pilnīgi pretējas prognozes - gan par apvienoto Krievijas un Baltkrievijas valsti jau tuvākajā nākotnē, gan par drīzu prezidenta Aleksandra Lukašenko krišanu un neizbēgamo Baltkrievijas pagriešanos Ukrainas virzienā.

Patiesībā stāsts par apvienoto Krievijas un Baltkrievijas valsti ir sens. Pamatā to radīja pats Lukašenko deviņdesmito gadu beigās, jo viņš vēlējās pats būt šādas valsts vadībā. Tolaik viņš vēl nezināja, ka pie varas nāks [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins un kā viss izvērsīsies. Lielos vilcienos, šajos 20 gados Lukašenko vienmēr ir centies spēlēt abos virzienos - izspēlēt gan Rietumu kārtis, gan Krievijas, cenšoties panākt sev labāko iespējamo pozīciju no abām pusēm. Protams, pēc 2020. gada protestiem viņa iespējas manevrēt kļuva ļoti ierobežotas.

Baltkrievijas iedzīvotājiem Lukašenko nepavisam nepatīk, un pēc šiem notikumiem tas kļuva skaidrs ikvienam gan valsts iekšienē, gan ārpus tās, kā arī viņam pašam. Pret protestētājiem vērsto represiju dēļ Lukašenko nav izredžu uz labām attiecībām ar Rietumu valstīm, tāpēc Putins viņam ir kļuvis par vienīgo atbalstu politiskajā, finansiālajā un drošības ziņā. Tādējādi Lukašenko liktenis kļuva tik ļoti atkarīgs no Putina, ka viņu attiecības kļuva tuvākas un tuvākas. Bet viņš vēlas palikt pie varas, viņš nebūt nevēlas būt kaut kāda Putina marionete. Tāpēc Lukašenko cīnās visiem spēkiem, lai aizvien būtu svarīgs un pats kontrolētu notiekošo Baltkrievijas teritorijā. Tas paliek aizvien sarežģītāk, it īpaši kopš sākās karš. Krievijas karaspēks pastāvīgi atrodas Baltkrievijas teritorijā, turklāt bez viennozīmīgi skaidra mērķa - nav zināms, ko tieši viņi darīs, cik ilgi valstī paliks, turklāt ir lielas šaubas, vai Lukašenko spētu viņiem likt valsti atstāt, ja viņš to vēlētos. Līdz ar to šis jautājums ir kļuvis par lielāku problēmu arī valstīm, kas robežojas ar Baltkrieviju.

Ja nemaldos, 78% Baltkrievijas eksporta ir saistīts ar Krieviju, un tā ir milzu atkarība. Arī kredītus Lukašenko gatava piešķirt ir vairs tikai Krievija, līdz ar to viņa atkarība ir patiešām ļoti liela. Tādējādi Putina un Lukašenko režīmi atrodas ciešā aliansē. Baltkrievijas prezidents arī apzinās, ka bez Krievijas atbalsta viņš diez vai spētu saglabāt kontroli pār savu valsti.

Šobrīd Krievijai diez vai ir pietiekami daudz naudas, ko sūtīt Baltkrievijai.

Ir dažādi veidi, kā atbalstīt ekonomiku. Piemēram, Krievijas uzņēmumi izdara pasūtījumus rūpnīcām, kas ražo militārās iekārtas. Nav tā, ka Lukašenko saņem naudu, tomēr ir Krievijas bizness, pie kura griezties. Tāpat naudas sūtīšanas vietā Krievija var ļaut izmantot savas ostas vai palīdzēt ar lētu gāzi, lētu naftu vai sniegt tamlīdzīgas atlaides, tādējādi stutējot Baltkrievijas ekonomiku.

Kā redzat baltkrievu tautas attieksmi pret Krievijas armijas aktivitātēm valstī? Esam daudz dzirdējuši par sabotāžām un cita veida pretestību.

Daži cilvēki tika ļoti brutāli sodīti par sabotāžu veikšanu. Protams, tiesas Baltkrievijā strādā ārkārtīgi necaurskatāmā veidā, bet varas iestādes ļoti agresīvi vēršas pret visiem, kurus tur aizdomās par šādām lietām.

Ja runājam par bruņotajiem spēkiem, tad, protams, vietējie nav diez ko priecīgi, tomēr tagad krievu klātbūtne Baltkrievijas pilsētās ir daudz mazāk manāma, nekā tas bija februārī. Patlaban krievi ir tā kā mazliet paslēpti - nav tā, ka iesiet pa ielu un uzskriesiet krievu karavīriem, kā tas notika februārī, īpaši valsts dienvidos. Bet viņi turpina valstī ierasties, redzēsim, kā viņi rīkosies, kādi uzdevumi karavīriem tiks doti Baltkrievijā. Ja viņi uzvedīsies labi, nesāks laupīt vai izvarot cilvēkus, kas diez vai ir sagaidāms, kas līdz ar to var izraisīt situāciju, ka cilvēki sūdzēsies, kāds veiks arī kādu sabotāžas aktu, pati krievu karaspēka klātbūtne valstī diez vai izraisīs kādus nopietnus protestus. Arī tāpēc, ka par protestiem draud skarbi sodi.

Vai Lukašenko vispār ir svarīgi, vai kāds par kaut ko sūdzas?

Es domāju, ka ir svarīgi. Jo vairāk cilvēki sūdzēsies, jo nervozāks Lukašenko kļūs attiecībā uz iespēju, ka var atkārtoties 2020. gada protesti, kuri var novest arī pie citādāka iznākuma.

Par spīti viņa bravūrai, Lukašenko apzinās, ka tauta viņu neatbalsta. Viņam ir sava piekritēju bāze, bet tā noteikti nepārstāv vairākumu. Turklāt daudzi no šiem cilvēkiem atbalsta Lukašenko tikai tāpēc, ka viņš ir iestāstījis, ka Baltkrievijā ir miers, tikai pateicoties tās prezidentam. Ja pēkšņi tas tā vairs nebūtu un Baltkrievijā sāktos militāra aktivitāte, tad Lukašenko patiktu krietni mazāk pat viņa pašreizējiem atbalstītājiem.

Joprojām atrodoties Krievijas propagandas TV ēnā, cik liela baltkrievu daļa atrodas tās ietekmē?

To ir ļoti grūti noskaidrot, jo aptaujas ir ne tikai ļoti neuzticamas, tās turklāt tagad ir nelegālas. Domāju, ka prokrieviski noskaņoto Baltkrievijas iedzīvotāju skaits varētu daudzmaz saskanēt ar Lukašenko atbalstītāju skaitu, tātad apmēram 30% varētu ticēt tam, ko rāda Krievijas TV.

Tradicionāli baltkrievi netic nevienam. Arī tad, ja viņi netic Krievijas TV, tas nenozīmē, ka viņi pilnībā tic Rietumu naratīvam par notiekošo Krievijā vai Ukrainā. Un tad, protams, ir tie cilvēki, kas piedalījās masu protestos, es teiktu, ka apmēram puse valsts, kam tas, ko Krievija dara Ukrainā, ir nepieņemami.

Prāva daļa baltkrievu tomēr arī teiktu, ka viņiem ir zināmas simpātijas pret Krieviju, jo Baltkrievija ir tradicionāli bijusi draudzīga ar Krieviju. Jā, viņi teiktu, ka Krievijas rīcība nav pieņemama, ka Krievija ir gājusi par tālu, tomēr viņi meklētu arī kādus veidus, kā Krieviju vismaz kaut cik attaisnot. Varbūt tomēr arī NATO ir vainīga? Jā, Krievija dara šausmīgas lietas, bet citi jau arī nav nekādi eņģeļi u.tml. Tomēr esmu droša, ka vairākums baltkrievu karu Ukrainā neatbalsta un absolūts vairākums, pat kādi 90%, noteikti nevēlētos būt šī konflikta daļa.

Vai jauni nemieri būtu iespējami, ja Baltkrievijas armija tiktu nosūtīta uz Ukrainu?

Jāņem vērā, ka ir daudzi veidi, kā kaut kur nosūtīt armiju. Var nosūtīt nelielu armijas daļu ar kādu konkrētu uzdevumu, kas neprasītu upurus un līdz ar to nepievērstu nekādu uzmanību. Ja karā tiktu sūtīti jauniesauktie, kuri nebūtu ne sagatavoti, ne citādi piemēroti karam, tad būtu daudz kritušo. Kad tas nāktu gaismā, tad arī būtu sabiedrības sašutums.

Ir ļoti būtiski, ka Lukašenko ir ļoti izkopis savu represiju mašīnu. Tajā pat laikā ir skaidrs, ka viņam būtu ļoti grūti saglabāt kontroli pār notiekošo valstī, kaut arī ir pavisam grūti pateikt, cik masveidīgas varētu būt sabiedrības sašutuma izpausmes. Nedomāju, ka 2020. gada apjoma protesti sāktos, tiklīdz Lukašenko izsludinātu mobilizāciju, tomēr situācija kļūtu grūti vadāma - protesti notiku tad te, tad tur. Lukašenko atkal pienāktu grūti laiki un viņš pieļautu kļūdu pēc kļūdas, kas viņam būtu ļoti bīstami.

Iedomāsimies, ka kaut kādu iemeslu dēļ Lukašenko pēkšņi atkāpjas - vai ir radies kāds cilvēks viņa paša apkārtnē, kas varētu stāties prezidenta amatā? Vismaz nesen vēl tāda it kā nebija.

Visupirms, pats Lukašenko ir ļoti centies radīt iespaidu, ka viņam nav acīmredzama pēcteča. Viņš apzināti rotē cilvēkus amatos, ļoti cenšas, lai neviens viņa līdzgaitnieks nebūtu pārāk svarīgs vai pārāk atmiņā paliekošs, lai sabiedrība sāktu viņu uzskatīt par potenciālo Lukašenko pēcteci. Ja viņš noietu no skatuves, tad situācija būtu aktuāla. Jautājums ir par to, kas tajā laikā notiktu ar Krieviju, tās armiju, kas notiktu ar Putinu - vai viņš vēl būtu pie varas un ar pietiekamu militāro kapacitāti, lai kontrolētu Baltkrieviju. Ļoti būtiski ir tas, ka bez Lukašenko pie varas politiskie ieslodzītie varētu izkļūt no cietumiem un valstī atgrieztos daudzi cilvēki, kas bija spiesti to atstāt.

Interesanti, ka viens no prezidenta amata kandidātiem - Viktars Babarika -, kurš tika arestēts pat vēl pirms vēlēšanām, joprojām ir populārākais politiķis Baltkrievijā, kuru atbalsta vairāk nekā 40% iedzīvotāju. Par to liecina pat tās aptaujas, kas ir bijušas iespējamas pašreizējos apstākļos. Tas ir daudz vairāk par Lukašenko vai jebkuru citu. Ja tiku atbrīvoti politieslodzītie un notiktu normālas vēlēšanas, tad kandidātu tajās netrūktu, ieskaitot politiķus, kas jau piedalījās iepriekšējās vēlēšanās un līdz ar to ir plaši pazīstami sabiedrībā.

Vai bēgļu drāmas uzvedumu uz mūsu robežas varam vērtēt arī kā Lukašenko centienus Baltijas valstis un Poliju noskaņot pret Baltkrieviju kā tādu, atstumt mūs tālāk prom?

Ir pavisam skaidrs, ka to organizēja Lukašenko un ka cilvēkiem, kas piedalījās protestos, ar to nav nekāda sakara. Turklāt arī viņi ir par šādu rīcību sašutuši un uzskata, ka Lukašenko nodarbojas ar cilvēku kontrabandu. Viņš pats sevi uzskata par spīdošu stratēģi, kurš zina, kā Rietumi reaģēs (smejas). Viņš domāja, ka Baltijas valstis būs tik nobijušās no šāda bēgļu pieplūduma, ka lūgsies to visu pārtraukt un būs gatavas atcelt sankcijas un atkal ar Minsku draudzēties. Viņš uzskata, ka ir iespējams šādi šantažēt Baltijas valstis un Poliju.

Ko vēl mēs varētu darīt, lai palīdzētu baltkrieviem?

Pirmais, ir atbalsts medijiem, jo nav tā, ka baltkrievi dzīvo aiz kāda ķīniešu ugunsmūra - viņi tāpat meklē neatkarīgus avotus un atrod tos. Atbalsts medijiem, kas koncentrējas uz Baltkrieviju, joprojām ir ļoti svarīgs, un vēl svarīgāk ir meklēt jaunus radošus veidus, kā viņi var izplatīt informāciju un uzturēt saikni ar valsts iedzīvotājiem.

Otra lieta: kaut arī daudzas civilās sabiedrības organizācijas ir valsti pametušas, dažas no tām var atgriezties Baltkrievijā - ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai tās izdzīvotu jebkurā vietā, kur tās šobrīd atrodas, bet tikpat svarīgi, lai tām izdotos Baltkrievijā īstenot vismaz dažus projektus.

Un trešais, iespējams, šobrīd ir vispretrunīgākais jautājums - vīzas. Izsniegt vīzas ierindas baltkrieviem ir svarīgi. Tā ir pati labākā propaganda - kad kāds, piemēram, kravas auto šoferis redz, ka Latvija, Polija vai Vācija nav pat ne līdzīga tam, kā tās raksturo Lukašenko. Cilvēkiem ir jāredz ar savām acīm, ka Baltkrievija nav paradīze zemes virsū, kamēr Rietumi jūk un brūk, kā to apgalvo Lukašenko.

Vīzu jautājums šobrīd rada problēmas arī daudzām baltkrievu ģimenēm, jo daudzi cilvēki ir valsti atstājuši, kamēr daudzi citi to nav dažādu iemeslu dēļ varējuši izdarīt. Līdz ar to daudzas ģimenes ir sašķeltas un daudziem cilvēkiem ir vajadzīgas vīzas, lai, piemēram, apciemotu vecākus. Un es arī pārāk nesatrauktos, ja Rietumu valstīs iekļūst arī kādi cilvēki, kas ar politiku it nemaz nav saistīti, jo šī redzēšana ar savām acīm ir ļoti svarīga, lai iznīcinātu to, kā pasauli attēlo Lukašenko.

No mūsu skatupunkta arī Baltkrievija ir viena no karā iesaistītajām pusēm.

Attiecībā uz Baltkrieviju situācija ir piņķerīga, jo daudzi baltkrievi saka, ka ir pret karu, bet "ko tad es tur varu darīt". Došanās protestēt ielās nozīmē nonākšanu ieslodzījumā, turklāt ir labi zināms, cik ārkārtīgi brutāli pret cilvēkiem izturas Baltkrievijas cietumos. Cilvēki riskētu ar smagām sekām savai veselībai, pakļautu sevi spīdzināšanas riskam u.tml. Daudzi cilvēki Baltkrievijā izjūt bezspēcību, jo viņi apzinās, ka nekam tādam nebūtu jānotiek, bet neredz, kā viņi varētu kaut ko mainīt.

Kā vērtējat to, ka nelaižam Latvijā Krievijas pilsoņus, kas bēg no mobilizācijas?

Skaidrs, ka Latvijai uzņemt krievus būtu sarežģīti, jo šeit jau ir liela krieviski runājoša minoritāte. Turklāt nav teikts, ka bēgošie krievi ir demokrātiski noskaņoti, viņi tikai bēg no mobilizācijas - tur ir pavisam dažādi cilvēki. Protams, ka Latviju nevar izstiept, cik vien vēlaties, ir limiti tam, cik cilvēku varat uzņemt. Arī skaidrs, ka šie cilvēki rūpīgi jāpārbauda un jāuztur deportāciju sistēma gadījumos, kad ar viņiem rodas problēmas. Tomēr ir valstis, kuras daudz labprātāk viņus uzņemtu, tāpēc varētu būt pareizi dot viņiem iespēju caur Latviju sasniegt šīs valstis.

Vai tā saucamais Rietumu naivums attiecībā uz Krieviju beidzot ir aizgājis nebūtībā?

Nu tagad gan acīmredzot visiem viss ir skaidrs. Tas, ka Putinu nekas neuztrauc, ka viņš vienkārši tiecas sasniegt to, ko pats uzskata par nepieciešamu, kaut kādas viņa vēsturiskās misijas vai nez kādu vēl viņa iztēles augļu vadīts. Nedomāju, ka ir palikušas vēl kādas ilūzijas attiecībā uz Putina personību vai gatavību pieturēties pie kādām starptautiskajām normām. Vai Baltijas un Centrāleiropas valstīm bija taisnība? Jā, tagad visi atzīst, ka bija, jo to tagad ir grūti noliegt.

Cits jautājums ir par to, ko tagad darīt. Visi ir vienisprātis, ka Putins ir jāaptur, bet tajā pašā laikā ir jārisina arī problēmas Eiropas Savienības (ES) iekšienē, piemēram, jānodrošina, ka pietiek enerģijas resursu, jāpanāk kontrole pār inflāciju un jānodrošina šādai rīcībai sabiedrības atbalsts. Tādējādi esam situācijā, kad visi piekrīt, ka tas ir jādara, bet neviens nevar pateikt, tieši kā to darīt. Jūsu reģiona valstīm ir ļoti labas idejas atsevišķos jautājumos, taču ne visa ES līmeņa problēmu neitralizēšanai. Šīs idejas atrod dzirdīgas ausis, bet ES ir jārod visu savu problēmu saskanīgs risinājums. Protams, ka ir atsevišķas valstis, kuras domā, ka ar laiku atkal varēs risināt sarunas ar Putinu, piemēram, Ungārija. Ticu, ka par normu gluži tas nekļūs.

Daudz runājam par Vācijas un Francijas attieksmi, bet bažas rada arī citas valstis, piemēram, arī Slovākija, kurā prokremlisks noskaņojums ir ļoti augsts.

Protams, daudz ir atkarīgs no tā, kā jūs aptaujās uzdodat jautājumu, bet jā - kādi 20-30% slovāku uzskata, ka Krievija ir pelnījusi kādu piekāpšanos, tikai jāatrod veids, kā to īstenot, un viss atkal būs labi.

Ja runājam par Franciju un Vāciju, tad šobrīd neredzam tādu naivumu, ka viņi domātu par kādu darījumu ar Putinu. Vācijas problēma ir tajā, ka viņi līdz pēdējam brīdim nesaprata, ka viņu enerģijas tirgus un visa ekonomika ir jāveido citādāk, tāpēc šobrīd valsts atrodas pamatīgā pārmaiņu perioda krīzē, jo viņiem ir jāmaina ļoti daudzas lietas, kas izraisa arī pamatīgas neskaidrības par nākotni. Tomēr nedomāju, ka tur kāds sapņo par darījumu ar Putinu un ka kāds būtu gatavs pamest Ukrainu zem autobusa. Kaut arī Vācija nedara visu, ko tai lūdz Ukraina, tā tomēr sniedz ļoti nozīmīgu palīdzību, ieskaitot smagā bruņojuma piegādes. Vācija noteikti nav jāuzskata par problēmu, bet gan par daļu no risinājuma. Arī Francijā neredzu vairs pārāk daudz naivuma, un tur neviens neuzskata, ka sarunu vai divpusēju vienošanos laiks ar Putinu ir tuvu.

Vai daudzus šokējušie izteikumi, ka Ukrainai vajadzētu atdot Krievijai kādas teritorijas apmaiņā pret mieru, bija vairāk prezidenta Emanuela Makrona vai franču stilā?

Patiesībā domāju, ka drīzāk franču stilā. Jo lielai daļai iedzīvotāju ir pavisam vienalga - viņiem tas liekas ļoti tālu un mazsvarīgi. Maroka un Alžīrija viņiem ir tuvāk, un viņi nesaprot un pārāk arī nevēlas saprast, kas tajā Ukrainā notiek. Viņus interesē, kas notiek Francijā. Tāpēc domāju, ka tas drīzāk ir prāvas sabiedrības daļas noskaņojums. Bet nepavisam neuzskatu, ka tā ir politiski pieņemta nostāja. To noteikti neatbalstītu vairākums Francijas iedzīvotāju.

Bet kopumā par Eiropas vienotību mums jāuztraucas nav?

Nē, tā tiešām ir neticami augsta. Viss tiek darīts, situācija tiek risināta - esmu pozitīvi iespaidota, un tas neapšaubāmi dod labas cerības nākotnei. Protams, paliks grūtāk un grūtāk, jo priekšā stāsies dažādas problēmas, tomēr pat enerģētikas situācija šobrīd ir labāka, nekā cerējām pirms mēneša. Ja turpināsim doties šajā pašā virzienā, tad esmu diezgan mierīga. Protams, daudz kas var mainīties.

Cik īsti tuvu Ukraina ir ES? Pēc kara Ukraina nebūt nebūs tik šķietami vienprātīga kā tagad.

Tas nekādā gadījumā nebūs vienkāršs process un tas noteikti prasīs daudz laika. Bet varbūt tieši tas, ka tā ir tik daudzšķautnaina valsts ar tik neparastu vēsturi, šo procesu padarīs nevis grūtāku, bet tieši kaut kādā ziņā to atvieglos. Protams, daudz būs atkarīgs no tā, kad karš beigsies, kas būs palicis pāri no Ukrainas infrastruktūras un cik daudz būs jāatjauno, bet vēl svarīgāk - kādā stāvoklī būs valsts pārvalde. Ukrainas valdība ir apbrīnojama arī tāpēc, ka tā ir spējusi funkcionēt kara apstākļos, un tas nebūt nav pats par sevi saprotams. Viņiem izdodas pieņemt likumus, īstenot dažas reformas. Daudz būs atkarīgs tieši no ukraiņu progresa tuvāko gadu laikā, reformējot savu valsti.

Ukrainas tuvošanās ES ir svarīga tēma ne tikai Ukrainai, bet arī ES. Pirmām kārtām, tas būs iespaidīgs izaicinājums ekonomikai. Tomēr ir skaidrs, ka neatkarīgi ne no kā pastāv vienprātība, ka Eiropa piedalīsies Ukrainas atjaunošanā. Jā, tas izmaksās daudz, bet tāda ir mūsu apņemšanās. Ne tikai Ukrainas, bet arī ES interesēs ir tas, lai Ukrainas ekonomika būtu atjaunota un spētu patstāvīgi funkcionēt. Protams, būtisks būs arī jautājums par to, cik un kuras valstis reāli iesaistīsies Ukrainas atjaunošanā, un tas, kā būsim tikuši galā ar citām ES problēmām. Piemēram, ar to, kā risināsim Ungārijas jautājumu, kā veidosim lēmumu pieņemšanas procesu u.tml. Esmu pārliecināta, ka notiks zināma iekšējo noteikumu pārskatīšana pirms Ukrainas potenciālās pievienošanās. Turklāt solījumi ir doti arī Rietumbalkānu valstīm, tātad bez iekšējām izmaiņām neiztiksim.

Kā mums ietekmēt ierindas krievus, lai viņi nepriecātos par kaimiņu tautas slepkavošanu?

Ātri panākams tas noteikti nav. Krievijā valdošie noskaņojumi nav izveidojušies vakar, tie veidojās vismaz vairākas desmitgades, varbūt pat gadsimtus. Kopš Putins nāca pie varas, tika veidots apzināts kurss konkrētā virzienā. Tāpēc nelolosim ilūzijas - lai arī ko un cik labi mēs darītu, būs nepieciešams ļoti daudz laika, lai mainītu cilvēku domas.

Šobrīd ir ļoti daudz Krievijas salīdzinājumu ar Vāciju pēc Otrā pasaules kara, runājot par to, kam Krievijai potenciāli varētu nākties iet cauri, ja tā vēlētos kļūt par normālu valsti - tad Krievijai būtu jāmaina veids, kā tā redz pasauli. Vācijas piemērs māca, ka tam ir vajadzīgs daudz laika, pat ņemot vērā to, ka toreiz viss tika izdarīts - tika izveidotas visas nepieciešamās institūcijas, visi mediji darbojās, bija pieejama visa veida analīze un pašizvērtējumi. Kaut arī ātru un vieglu risinājumu šeit nav, ir vien jācenšas un galvenais ir jānodrošina, lai nepaliktu vēl sliktāk.

Tātad: jo vairāk mediju, jo labāk, un acīmredzot arī svarīgi būtu vērsties pie tiem sabiedrības segmentiem, kas šobrīd tiek nospiesti malā. Jāņem vērā, ka Maskava ļoti atšķiras no kāda ciemata Sibīrijā, turklāt, lai aizsniegtu cilvēku prātus, ir jāspēj uzrunāt arī tos, kuri par politiku neinteresējas. Tāpēc ir svarīgi atrast veidus, kā uzrunāt arī tos, kam interesē tikai viņu paša labklājība.

Kādu redzat Krieviju, ja Putins pēkšņi rīt ņemtu un izgaistu? Dzirdam tikai samērā sliktus scenārijus.

Ir arī daži labāki scenāriji, piemēram, ja salīdzinām ar vēsturē jau pieredzēto, piemēram, laiku, kad nomira [Josifs] Staļins vai kad izzuda Padomju Savienība. Kļuva labāk. Vai vismaz radās iespēja, lai kļūtu labāk. Cits jautājums, cik labi šie iespēju logi ir tikuši izmantoti. Protams, ka deviņdesmitajos gados viss varēja izvērsties arī labāk un tad arī šodienas situācija būtu pavisam atšķirīga. Bet es neteiktu, ka pēc Putina noteikti kļūs vēl sliktāk. Krievijā daudz kas notiek arī reģionālā līmenī. Es gan nedomāju, ka Krievija izjuks, tomēr ir pazīmes, kas liek domāt, ka tā varētu kļūt mazāk centralizēta, bez tik stingras vertikāles, kas tos savieno ar Maskavu. Manuprāt, arī tas var būt apstāklis, kas izmaina Krieviju.

Bet, jā, pastāv arī iespēja, ka pēc Putina pie varas nāk kāds vēl vājprātīgāks un vēl radikālāks par viņu. Tikpat labi iespējams, ka viņa pēctecis var būt vairāk tāds kā [pēdējā PSRS līdera Mihaila[ Gorbačova stila politiķis, kurš pārmaiņas pēc censtos reformēt valsti un visās nedienās vainotu Putinu, kurš aizvedis valsti neceļos. Es saredzu daudzas dažādas iespējas, un svarīgi ir būt gataviem jebkurai no tām.

Nemieri Krievijas reģionos ir reālistisks scenārijs?

Runājot par it kā briestošajiem nemieriem Krievijas reģionos, jāņem vērā, ka ir veikti dažādi preventīvi pasākumi, jo Putins saprot, ka šādas lietas ir vieglāk risināt, pirms krīze vispār ir sākusies. Kaut arī Krievijas drošības struktūras konkurē savā starpā, tomēr iekšzemē tās strādā visai labi. Šo iemeslu dēļ es domāju, ka nopietnas problēmas iekšzemē Putinam diez vai radīsies. Bet, protams, jo ilgāk karš turpināsies, jo neapmierinātāki būs cilvēki. Turklāt vairums jauniesaukto nebūt nenāk no Maskavas, un no dažiem reģioniem iesaukto īpatsvars ir jūtami lielāks, kas tur noskaņojumu neuzlabo, turklāt nodara kaitējumu arī šo reģionu ekonomikai. Bet diemžēl domāju, ka pagaidām Putins prot ar to tikt galā. Kaut arī tas tomēr paliks grūtāks un grūtāks uzdevums.