Baidens ir 10 gadus vecāks, bet par "vectēvu" vienalga sauc Putinu. Kāpēc tā?

Putinu tā sauc Ukrainas un Krievijas publicisti, Ukrainas un Krievijas komiķi un ne mazums parasto cilvēku. Ar to nemainīgi tiek domāts kaut kāds neadekvātums un neracionalitāte.

4. martā, nedēļu pēc Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā sākuma, autoritatīvajā žurnālā "Foreign Affairs" iznāca raksts 'Putins zaudēja saikni ar realitāti?".

Par vecumu tur nebija runas, bet citādi materiāls atklāja to pašu tēmu: Putins Krieviju vada ļoti sen, bet pēdējā laikā pieņem īpaši daudz neadekvātu un neracionālu lēmumu.

Kad Putins kļuva par "vectēvu"?

Īsajā versijā, tas noticis pateicoties mīmam "Vectēv, dzer tabletes, citādi dabūsi pa pakaļu". Tas parādījās kā sauklis akcijās Navaļnija atbalstam pēc viņa aresta 2021. gada janvārī.

Drīz klajā nāca Navaļnija komandas izmeklēšana par "Putina pili" zem Gelendžikas. Tur tika pieminēts gigantisks bunkurs zem šīs pils. Izmeklēšana parādījās uz sarunu fona par Putina stingro pašizolāciju kovida dēļ.

Tā "vectēvs" (kas slēpās no bīstamas slimības) kļuva arī par "bunkuru". Bet pēc 24. februāra parādījās daudz baumu par "Putina bunkuriem" Urālos vai Altajā, no kurienes prezidents it kā vada "specoperāciju", kas "bunkura vectēvu" padarīja vēl populārāku.

Putinam šobrīd ir 69 gadi (7. oktobrī apritēs 70), un viņš jau četrus gadus ir pakļauts vecāka gadagājuma cilvēka definīcijai, ko izmanto Pasaules Veselības organizācija. Turklāt viņš ir vecāks, nekā bija Boriss Jeļcins, kad pierakstīja atvadu uzrunu, lai gan, protams, joprojām izskatās mundrāks par priekšgājēju.

Arī Jeļcinu savulaik dēvēja par "vectēvu", un, kad 48 gadus vecais Putins kļuva par pēcteci, jaunība bija viens no galvenajiem trumpjiem, ko izspēlēja Kremļa polittehnologi, lai "pārdotu" pilsoņiem jaunu līderi.

Sociologi Tatjana un Oļegs Rjabovi uzskata, ka savas prezidentūras sākumā Putins veidojis jaunu pievilcīgu "Krievijas vīrišķības" tēlu. Tas darīts tīšām vai arī tā sanāca dabiskā veidā, nav zināms.

Tieši 1998. vai 1999. gadā scenārists un režisors Aleksejs Sidorovs piedāvāja producentiem seriāla "Brigada" pieteikumu. Tā sākās ar frāzi "Krievija ir mačo zeme". Toreiz, pēc pašu producentu atmiņām, tas šķita "nekaunīgs paziņojums", lai gan ar atpakaļejošu datumu viss ir skaidrs: valsts labi atcerējās Afganistānu, piedzīvoja pirmo Čečenijas karu un tuvojās otrajam. "Pacanu" subkultūra ir kļuvusi par meinstrīmu, bet "mačisms" — par tās pievilcīgo iemiesojumu.

Putina kā jaunā mačo tēlu virzīja tik ilgi un tik neatlaidīgi, ka tas nevarēja neizraisīt blakusefektu — paaugstinātu sabiedrības interesi par Putina veselību. Kā arī par viņa izskatu. Par to, ka Krievijas prezidents it kā lieto botoksu, lai izskatītos jaunāks, žurnālisti raksta jau vairāk nekā desmit gadus.

Putinu par "vectēvu" gan nesauc fizioloģiskā vecuma vai veselības stāvokļa dēļ, kā savulaik bija ar Jeļcinu. Un ne tikai aiz vēlmes apvainot (lai gan arī tāpēc).

Tas manāms pat visvienkāršākajā sadzīves līmenī. Piemēram, Putins principiāli nelieto internetu. Kodollielvalsts vadītājam tā ir bīstama neatbilstība savam laikam, norāda "Meduza".

Bet varbūt Krievijai arī vajag prezidentu "vectēvu"?

Apšaubāmi

Savulaik žurnāla "Vara" redakcija izdomāja asprātīgu veidu, kā noskaidrot, kādu līderi cilvēki vēlas: jāpiedāvā izvēle nevis no esošajiem politiķiem, bet kinovaroņiem. 1999. gadā žurnāls pasūtīja šādu aptauju un finālā iekļuva četri personāži: Žeglovs no seriāla "Satikšanās vietu mainīt nevar", Štirlics no "Septiņpadsmit pavasara mirkļiem", maršals Žukovs no "Atbrīvošanas" un Pēteris I no tāda paša nosaukuma 1930. gadu filmas.

Pirms pašām 2000. gada vēlēšanām, kad jau bija skaidrs, ka tajās uzvarēs Putins, "Vara" iznāca ar Štirlicu uz vāka. "Kad runa ir par valsts vadītāju," komentēja sociologi, "Krievijas iedzīvotāji vairumā ir gatavi būt ar agresīvu, nevis gādīgu vadītāju. Cilvēki dod priekšroku spēkam un nežēlībai, gaidot, ka viņi palīdzēs Krievijā ieviest kārtību."

Pēc 20 gadiem, 2019. gadā, sociologi no Sergeja Belanovska neatkarīgās grupas veica metodoloģiski citu, bet būtībā analoģisku pētījumu. Šoreiz pirmo vietu ieguva Katrīna Tihomirova, filmas "Maskava asarām netic" galvenā varone, kura pārvarēja nopietnas dzīves grūtības un guva panākumus, arī finansiālus, bet palika vispirms mīloša un gādīga stereotipiska sieviete.

Protams, Katrīna ir tēls, ko izdomājuši vīrieši (scenārists Valentīns Černajs un režisors Vladimirs Meņšovs), turklāt pat ne "bumeri", bet paaudze daudz vecāka — "sešdesmitnieki" (filma iznāca 1979. gadā un 1981. gadā ieguva "Oskaru"). 

Pieprasījums pēc "stingrās rokas" mūsdienu Krievijā pirmām kārtām piemīt tieši "bumeriem", 1950. gadu cilvēkiem. Proti, "vectēviem". Vispār sociologi un politologi ir vairāk vai mazāk vienisprātis: paaudžu konflikts mūsdienu Krievijā nav ierastais "tēvu" un "bērnu" konflikts, bet gan "vectēvu" konflikts gan ar "tēviem", gan "bērniem". Vecākā paaudze (55+ vai 60+) no pārējiem krasi atšķiras ar savām vērtībām.

Putins un gandrīz visi Krievijas Drošības padomes locekļi pieder tieši pie šīs paaudzes. Viņi gan piedzima, gan mācījās, apprecējās un kļuva par nobriedušiem cilvēkiem padomju varas laikā, turklāt viņu dzīvē nebija tādu satricinājumu kā Lielais Tēvijas karš.

Salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, viņiem stipri atšķiras vērtības un priekšstati par to, kas ir "pareizi". Putina un daudzu viņa apkārtnes cilvēku gadījumā tam piejaucas vēl arī specifiska darba biogrāfija: slēpenība, aizdomīgums un nosliece uz konspiroloģiju.

Bet kā ar Baidenu? Viņš taču ir vecāks...

Tagadējie Krievijas ierēdņi ir vidēji pat jaunāki par saviem amerikāņu kolēģiem. Bet pēdējā desmitgadē vidējais vecums cilvēkiem, kas ieņem augstākos amatus Krievijas varas institūcijās, palielinājies vidēji par sešiem līdz septiņiem gadiem.

Kopš 2000. gadu beigām nemitīgi tiek paaugstināts robežvecums, lai noturētos augstākajos amatos.

Tas acīmredzot tiek darīts nevis tāpēc, lai galvenajos amatos ieceltu vecāka gadagājuma cilvēkus, bet gan tādēļ, lai nesūtītu pensijā jau ieceltus, īpaši vistuvāk stāvošus cilvēkus. Teiksim, gubernatora korpuss tiek atjaunots diezgan dinamiski, un tā ir viena no jaunākajām augstāko ierēdņu grupām: vidējais vecums ir 50 gadi.

Īsi sakot, gerontokrātiskās tendences Krievijā, protams, ir novērojamas. Taču arī pārspīlēt to nozīmīgumu nav vērts.

Reti kur augstākā vara sastāv no jauniešiem. Eiropā valstu vadītāju vidējais vecums pēdējā pārdesmit gadu garumā ir 52-53 gadi. Somijas premjere Sanna Marina un Čīles prezidents Gabriels Boričs, kuriem ir 36 gadi, pasaules praksē veido spilgtus izņēmumus.

Baidenu, kuram drīz būs 80, amerikāņi sauc par Grandpa-in-Chief jeb "dižvectēvs". Ronalds Reigans 1980. gados vispār bija prezidents ar Alcheimera slimību un termiņa beigās viņam bija viens no augstākajiem reitingiem starp visiem aizejošajiem prezidentiem jaunākajā ASV vēsturē.

Turklāt vecāka gadagājuma vadītāji nebūt nav autoritārisma pazīme. Demokrātiskās valstīs par politiku visbiežāk interesējas pieaugušāki vēlētāji, kuri izvēlas balsot par savas paaudzes pārstāvjiem. Nereti elektorātam ir pieprasījums pēc pieredzējuša līdera, it īpaši tad, kad tiek pieņemts, ka valstij jāatrod kādi kompromisi iekšpolitikā.

Tomēr pastāv vairākas nepatīkamas likumsakarības. Jo vecāki līderi, jo sliktāka ekonomiskā izaugsme. Līdz ar vecumu politiķi augstākajos amatos labprātāk iesaistās karos un iniciē starpvalstu konfliktus. Un tas atkal neattiecas tikai uz autokrātijām. Sakritība vai cēloņsakarība starp līderu vecumu un ekonomisko dinamismu vai kareivīgumu nav līdz galam saprotama.

Bet Krievijas gadījumā galvenā problēma nav tā, ka valsts vadītāji ir veci cilvēki, bet gan tā, ka viņi, šķiet, nezina un negrib zināt, kā ir iekārtota mūsdienu pasaule, un vienkārši grib "atgūt visu, kā bija".

Pēc "Proekt" datiem, 2021. gadā sociologi noskaidroja, ka jaunieši vairs nevēlas balsot par Putinu. Slēgto socioloģisko aptauju dalībnieki Putina ilgtermiņa valdīšanu un Navaļnija apcietināšanu nodēvējuši par sliktākajiem notikumiem pēdējo gadu laikā.