Krievijai no Kaļiņingradas bija jāizvācas jau 1995. gadā. FOTO

Pie tam Potstdamas konferencē šo apgabalu tikai nodeva Padomju Savienības pārvaldīšanā un nevienā dokumentā nebija teikts, ka šo apgabalu būtu jāiekļauj PSRS. Pēc būtības iznāk, ka PSRS Kaļiņingradu savā impērijā iekļāva patvaļīgi.

1995. gadā Krievijai (ka PSRS pārmantotājai), ASV un Lielbritānijai ar Vācijas piedalīšanos vajadzēja lemt par kādreizējās Austrumprūsijas turpmāko valstisko piederību. Taču tas līdz pat šim brīdim nav izdarīts un varētu teikt ka Kaļiņingradas apgabala jautājums joprojām “karājas gaisā”.

Pagājušajā gadsimtā uz to varēja pretendēt gan Vācija, gan Lietuva, uz to pretenzijas izteica arī Polija. Bet viss tas bija diezgan vārgi un neviens līdz pat šim laikam senās prūšu zemes nav pieprasījis un neviens mīļā miera labad tagad nevēlas šim jautājumam pievērsties, ko, protams, savā labā izmanto Krievijas impēriskās ambīcijas.

Lietuva atsakās no Kaļiņingradas

Otrajā pasaules karā uzvarējušās lielvalstis – ASV, Lielbritānija un PSRS 1945. gada vasarā netālu no Berlīnes Potsdamā notiekošajā konferencē lēma par pasaules kārtību pēc Vācijas kapitulācijas, par trešā Reiha zemju sadalīšanu, tosatarp arī par Austrumprūsijas galvaspilsētas Kēnigsbergas (tagad Kaļiņingradas) pilsētas un apgabala likteni. Komunikē tika nolemts, ka Kēnigsberga uz 50 gadiem tiek nodota PSRS pārvaldībā. Te būtiski uzsvērt – pārvaldībā, nevis iekļaušana Padomju Savienības sastāvā.

Tomēr drīz vien – jau 1946. gadā to iekļāva Krievijas PFSR sastāvā. Te jāteic, ka tā savulaik varētu tikt pievienota arī Lietuvas padomju republikai (kā nekā šo apgabalu taču sauc par “Mazo Lietuvu”). Kādreizējais PSRS līderis Ņikita Hruščovs to piedāvāja no Krievijas pārcelt uz Lietuvas PSR. Tomēr Lietuvas nacionālkomunisti ar Lietuvas kompartijas līderi Antanu Sņečkus priekšgalā no tā atteicās, negribēdami mainīt Lietuvas etnisko sastāvu, republikā iepludinot ap miljons krievu.

Staļina laikā no Kēnigsbergas apgabala tika deportēti visi vietējie iedzīvotāji: vācieši uz Vāciju, bet lietuvieši un latvieši uz savām etniskajām zemēm. Jāatgādina, ka šajā apgabalā bija arī ja ne liela, tad spēcīga latviešu kopiena. Jau no seniem laikiem apgabals ieņēma nozīmīgu vietu latviešu kultūrā, sākot ar to, ka tur tika drukātas pirmās grāmatas latviešu valodā, un beidzot ar to, ka pēc Vācijas iebrukuma PSRS 1941. gadā pirmās latviešu “vācu radiopārraides” skanēja tieši no Kēnigsbergas. No tā var spriest, ka šajā pilsētā bija spēcīga latviešu kultūras diaspora.

Lietuva nepakam savā republikā negribēja redzēt simtiem tūkstošu krievu, kuri Staļina laikā bija ieceļojuši prūšu apgabalā. Pēc Staļina rīkojuma tur tika nometināti kolonisti no Iekškrievijas Tambovas, Rjazaņas, Penzas un Orlas apgabaliem. Teju 400 tūkstoši. Bet tas izrādījās par maz, un tad krievu skaitu apgabalā palielināja mākslīgi iepludinot kolonistus - augstskolu beidzējus, kurus “brīvprātīgi piespiedu kārtā” norīkoja darbā Kaļiņingradas apgabalā. Tā nu pamazām Kaļiņingrada pārvērtās par savdabīgu Iekškrievijas guberņu, vien ar to atšķirību, ka arhitektūrā vēl varēja manīt senās Prūsijas godību. To visu gan pamazām nomāca neskaitāmie ļeņinekļi, padomju daudzstāvenes un cita komunistiskā atribūtika, kurai bija jāliecina par to, ka pilsētai jau ne tāpat vien 1946. piešķīra jaunu nosaukumu par godu mirušajam PSRS valdības vadītājam Mihailam Kaļiņinam.

Arī vācieši atsakās no Kēnigsbergas

Padomju Savienības sabrukuma gados atkal parādījās vēsmas, ka Kaļiņingradas apgabals varētu mainīt savu valstisko statusu. Bet izrādījās, ka šis Krievijas eksklāvs nevienam nav vajadzīgs.

1990. gadā, kad notika abu Vāciju apvienošanās – vācu politiķi teju vai eiforijā, ka viņu valsts atkal kļūs vienota, oficiāli attiecās no pretenzijām uz visām kādreizējām Vācijas zemēm uz austrumiem no Oderas, bijušā Trešā reiha iekarojumiem. Tā kā nu atkrita viens no četrinieka, kuram 1995. gadā būtu jāizlemj Kaļiņingradas liktenis.

Senā/jaunā Kēnigsberga:

Mēļo, ka 1990. gada pēdējais un arī vienīgais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs esot piedāvājis Kaļiņingradu pārvērst par īpašo vācu ekonomisko zonu, bet kādu piecgadi vēlāk to vāciešiem gribējis ieskapēt arī pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcinas apmaiņā pret vairāku desmitu miljardu dolāru parādu norakstīšanu, ko PSRS, bet vēlāk Krievija bija parādā Vācijai. Tomēr šis darījums nenotika, pie tam abas puses pēcāk apgalvoja, ka sarunas par to neesot bijušas.

Viss mainījās, kad par Krievijas prezidentu kļuva Vladimirs Putins, kurš vairs neko negribēja dzirdēt par to, ka Kaļiņingrada pienāktos vāciešiem un prūšu zemi pasludināja par vēsturiskās “krievu pasaules” teritoriju. Tā nu kļuva viss skaidrs ar otro no četrinieku, kam nāktos lemt par Kaļiņingradas nākotni. Krievija to pasludināja par neatņemamu Krievijas sastāvdaļu!

Putins likvidē prūšu separātismu

Kaļiņingradas jautājums atkārtoti tika aktualizēts 2002. gadā, notiekot sarunām par Baltijas valstu uzņemšanu NATO, kas gadījumā, ja Lietuva tiktu uzņemta NATO, nozīmētu, ka visas valstis, ar ko Kaļiņingradas apgabalam ir sauszemes robeža, būtu NATO dalībvalstis. Reālākais, bet teorētiskais, iespējams variants atkal bija Austrumprūsiju piedāvāt Vācijai. Un atkal kārtējo reizi šī iespēja neīstenojās. Līdz ar to arī ASV un Lielbritānijai pazuda vēlme turpmāk nodarboties ar šīs teritorijas turpmākā likteņa šķetināšanu.

Bija jau viena otra vārga vēlme kaut ko darīt. Piemēram, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados radās pāris vācu organizācijas, kas vēlējās Austrumprūsijā nodibināt vācu apmetnes. Sākās pat kaut kāda darbība. Daži desmiti vāciešu pārcēlās uz savu tēvutēvuzemi, uzbūvēja sev tur mājas. Bet līdzko pie varas nāca Putins, viņš šīs organizācijas likvidēja, jo tās “pārkāpa” Krievijas Federācijas likumdošanu. Tagad Kaļiņingradas apgabalā dzīvo mazāk par vienu procentu etnisko vāciešu.

Jeļcina laikā pat tika dibināta Baltijas republikāniskā partija, kuras mērķis bija uz Kaļiņingradas apgabala bāzes nodibināt ceturto Baltijas valsti. Bet šī gadsimta sākumā Kremļa režīms šo partiju aizliedza, jo arī tā formāli neatbilda Krievijas likumdošanai (Krievijā organizācija partijas vārdu var nest tikai tad, ja tā darbojas visā valsts teritorijā, bet Baltijas republikāniskā partija bija reģionāla organizācija). Tā nu Putins Kaļiņingradā likvidēja jebkuras separātisma izpausmes.

Ir jau vēl daži radikāli spēki Lietuvā un Polijā, kas uzskata, ka Austrumprūsijai pēc tiesas un taisnības būtu jāatrodas šo valstu sastāvā, bet to balsis nav skaļas, vēl jo vairāk tādēļ, ka gan Lietuva, gan Polijas valsts starptautiski atzinušas, ka Kaļiņingrada ir Krievijas sastāvdaļa.