17 dienas okupantu gūstā. Mariupoles aizstāvis pastāsta, kā viņam izdevās atgriezties mājās

Hliba lauzto iegurni nu balsta metāla statnes. Tas ir tikai viens no ievainojumiem, ko karavīrs guva, aizstāvot nu jau okupēto Mariupoli.

“Es pagriezu galvu, un redzēju, ka uz mani tēmē tanks,” atminas karavīrs. “Kad tanks izšauj, nepaiet ne mirklis starp šāviena sākumu un beigām. Tas notiek acumirklī. Es redzēju spožu zibsni.”

Hlibs nokrita trīs stāvus zemāk, kad tanks izšāva. “Es sapratu, ka varu vai nu kliegt un saņemt palīdzību, vai arī nomirt zem šīm drupām,” stāsta vīrietis. “Katrs sauciens pēc palīdzības prasīja ārkārtīgu piepūli.”

Pēc dažiem kliedzieniem viņš sadzirdējis savu kolēģu balsis, kas steidzās viņam palīgā. Strižko biedri izglāba viņa dzīvību un nogādāja lauka slimnīcā. Viņs atminas, ka tur atradās ap duci karavīru no dažādām vienībām.

Tomēr ar to viņi nebija glābti. “Ieradās ārsti un teica, ka, lai glābtu mūsu dzīvības, mēs tiksim nodoti krieviem,” atminas Mariupoles aizstāvis.

Tobrīd okupanti jau bija ieņēmuši daļu pilsētas, un Ukrainas karavīru pēdējās iespējas saņemt medicīnisko palīdzību bija ienaidnieka pusē.

Tikai divas iespējas izkļūt no Mariupoles

Tikmēr Hliba dzimtajā pilsētā Poltavā par viņu aizlūdza draudze, ar kuru viņš bija jau no bērnības. Arhibīskaps Fedirs, kurš Poltavā aizvien notur dievkalpojumus, esot bijis pārliecināts, ka Strižko nepadotos, tomēr nezināja, vai viņš ir dzīvs vai miris. “Es zināju, ka ir tikai divas iespējas izkļūt no Mariupoles: mirstot vai nokļūstot gūstā,” sacīja arhibīskaps.

Tad prokrievisko seperātistu soctīklu ierakstos parādījās sagūstītie ukraiņu karavīri. Viņu starpā bija arī Strižko, kurš bija guvis iegurņa un žokļa lūzumu un zaudējis redzi vienā acī.

“Es zināju, ka dievs ir paveicis brīnumu,” stāstīja arhibīskaps. “Viņš bija smagā stāvoklī, ar daudziem lūzumiem.” Arhibīskaps bija noraizējies, bet atvieglots, zinot, ka Hlibs ir dzīvs. Tomēr daudziem Poltavas karotājiem, kas devās aizstāvēt Mariupoli, liktenis ir palicis nezināms, atklāja arhibīskaps.

“Žēl, ka nedrīkstam nogriezt tavu ausi”

Strižko, atrodoties ienaidnieka gūstā, ievainojumu dēļ pats nespēja ne paēst, ne brīvi kustēties. Mediķi, kas uzraudzīja karagūstekņus, bija Krieviju atbalstošie ukraiņi, kas dzīvoja Donbasa okupētajās teritorijās. Hlibs stāsta, ka netur pret viņiem ļaunu. “Viņi astoņus gadus ir dzīvojuši ar Krievijas propagandu.  Naids, ko es izjutu, bija tā rezultāts.”

“Dažas medmāsas atnesa ēdienu un pabaroja mani, jo es nevarēju sēdēt un man bija lauzts žoklis,” savu gūstā pavadīto laiku atminas Strižko. “Citas man nolika ēdienu un teica: “Pamēģini paēst, tu, pabira!”

“Ēdiens palika neskarts stundām ilgi. Kad medmāsas atgriezās, viņas jautāja, vai esmu paēdis, un aiznesa ēdienu prom. Mēs bijām atstāti bez pretsāpju līdzekļiem. Es ticēju, ka man ir jāizdzīvo. Tas bija viss, ko es varēju darīt.”

Pēc Strižko stāstītā, karagūstekņus apsargāja čečenu un krievu karavīri. Čečeni esot atnākuši nakts laikā un ņirgājušies par viņiem, ar nazi pieskaroties sagūstīto ķermeņiem, kamēr krievi esot noskatījušies. “Žēl, ka nedrīkstam nogriezt tavu ausi,” esot teikuši čečeni.

"Es esmu gatavs turpināt cīņu"

Pēc kāda laika Strižko tika pārvests uz Krieviju, bet pēc tam viņu ar lidmašīnu pārveda uz militāro lidlauku Krimā, ko Krievija anektēja 2014. gadā. Tur Hlibam kāds krievu karavīrs esot paziņojis, ka viņš jau tajā vakarā varēs atgriezties Ukrainā, ja izpildīs viņa pavēles. Karavīrs sacīja, ka nekad tos vārdus neaizmirsīs. 

Hlibs bija gūstā jau septiņpadsmito dienu. Viņam lika iekāpt ātrās palīdzības mašīnā, kas devās ukraiņu kontrolētās teritorijas virzienā. Izrādījās, ka Kličko bija viens no desmit karavīriem, par kuriem bija izdevies panākt gūstekņu apmaiņas vienošanos starp Krieviju un Ukrainu.

Hlibs tika nogādāts slimnīcā Zaporižjas ziemeļos, kas ir ukraiņu kontrolē, un pēc tam uz slimnīcu viņa māju pilsētā Poltavā. Karavīrs atminas, ka pār viņa seju bira asaras, kad viņš saprata, ka ir atgriezies mājās.

“Es biju ļoti laimīgs,” viņš stāstīja. “Es nevarēju noticēt, ka esmu Ukrainā. Vietā, kur varu brīvi elpot.” Lai gan viņu sagaida aptuveni astoņus mēnešus ilgs atveseļošanās process, karavīrs ir pārliecināts, ka turpinās aizstāvēt savu valsti. “Es esmu gatavs turpināt cīņu – vai nu frontes līnijā vai kur citur. Es palīdzēšu armijai nonākt tuvāk Krievijas sakāvei.”