Ko sola jaunie laiki Ziemeļīrijā?

Tikmēr DUP, šobrīd lielākā partija, kas pārstāv unionistus, kuri kopš 1999.gada, kad tika atjaunota Ziemeļīrijas pašpārvalde, bez pārtraukuma vadījuši reģionālo valdību, ierindojusies tikai otrajā vietā, britu lojālistu aprindās raisot bažas par turpmākajām Belfāstas saitēm ar Apvienoto Karalisti.

Vairumā valstu un reģionālu politisku veidojumu kādas partijas izvirzīšanās vadībā, citai piedzīvojot norietu, neraisītu pārdomas par iespējamām eksistenciālām sekām. Taču Ziemeļīrija nekad nav bijusi normāls politisks veidojums. 1921.gadā tā tika izveidota tikai ar vienu noteiktu mērķi - ļaut iespējami lielākam protestantu skaitam palikt Apvienotajā Karalistē un norobežoties no tobrīd jaundzimstošās Īrijas valsts. Tās robeža tika novilkta tādējādi, lai protestantiem nodrošinātu pastāvīgu vairākumu, katoļus attiecīgi atstājot pastāvīgā mazākumā.

Sic transit...

Taču jau labu laiku kļuvis acīmredzami, ka likme uz pastāvību, kā to vienmēr apliecinājusi vēsture, arī šoreiz galu galā nesīs zaudējumu. Unionistu nedalāmā politiskā vara faktiski sagruva jau 1972.gadā, kad toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Edvards Hīts atlaida Ziemeļīrijas reģionālo parlamentu, kas nespēja tikt galā ar starpkopienu vardarbības izsaukto haosu, un atjaunoja tiešo Londonas pārvaldi. Kopš tā laika par vispārzināmu patiesību ticis atzīts, ka Ziemeļīriju spēs pārvaldīt vienīgi valdība, kurā būs pārstāvēti gan unionisti, gan īru nacionālisti. Šī ideja tikusi institucionalizēta ar tā dēvēto Lielās piektdienas miera līgumu, ar ko 1998.gadā Ziemeļīrijā tika izbeigta 30 gadus ilgusī starpkopienu vardarbība.

Šajā nozīmē unionisti jau sen ir samierinājušies ar domu, ka viņi nekad vairs nevarēs valdīt pār Ziemeļīriju vienpusējā kārtā. Tomēr viņi joprojām varējuši sevi mierināt ar apziņu, ka, neskatoties uz nepieciešamību pieņemt līdztiesību ar īru nacionālistiem, joprojām ir pirmie starp līdzīgajiem.

Zināmā mērā tā ir tikai žonglēšana ar terminiem. Lielās piektdienas līgumā ir noteikts, ka partija, kas iegūst visvairāk vietu reģionālajā parlamentā, izvirza premjerministru jeb burtiski "pirmo ministru", kamēr partijai, kas ieguvusi visvairāk balsu starp pretējās nometnes partijām, pienākas vicepremjera jeb "pirmā ministra vietnieka" krēsls. Lai gan faktiski abiem amatiem ir vienāds statuss, valodai un simboliem Ziemeļīrijā ir liela nozīme, un līdz šim formulējums "pirmais" ļāva unionistiem sevi mierināt.

Taču tagad šis mierinājums tiem ticis atņemts, jo vēlēšanas atklājušas divas nozīmīgas tendences. Pirmkārt, izredzes, ka O'Nīla ieņems premjera krēslu, mudinājušas daļu katoļu vēlētāju novērsties no Sociāldemokrātiskās darba partijas (SDLP) un pāriet "Sinn Féin" nometnē. Otrkārt, nācies konstatēt, ka breksits joprojām rada šķelšanos unionistu nometnē. Turklāt otrā tendence patiesībā bijusi daudz nozīmīgāka, jo atbalsta pieaugums "Sinn Féin" bijis ļoti mērens, un svaru tam piešķīrusi tikai atbalsta mazināšanās DUP.

Ziemeļīrijas parlamenta vēlēšanās, kas notika 2016.gada maijā, tikai mēnesi pirms breksita referenduma, DUP ieguva 29% balsu, kamēr pagājušajā ceturtdienā par to balsoja tikai 21% vēlētāju. Šis straujais atbalsta kritums noticis, neskatoties uz protestantu un britu lojālistu aprindās valdošajām bailēm, ka gadījumā, ja viņi nebalsos par DUP, vēlēšanās uzvarēs "Sinn Féin", kas pēc tam ķersies pie referenduma organizēšanas par vienoto Īriju. Ironiskā kārtā, kamēr DUP centās uzkurināt sava elektorāta bažas par gaidāmo referendumu, "Sinn Féin", kas savulaik bijis teroristiskā grupējuma "Īru Republikāņu armija" (ĪRA) politiskais spārns, centās pieklusināt Īrijas apvienošanās ideju, savā kampaņā galveno uzsvaru liekot uz ikdienas sadzīves problēmām.

"Sinn Féin" pārtapšana

Ilgu laiku istablišments robežas abās pusēs vairījās no "Sinn Féin" tās sakaru dēļ ar ĪRA, kas trīs desmitgades uzturēja vardarbīgu kampaņu pret Londonas varu pār Ziemeļīriju. Taču pēc 1998.gada Lielās piektdienas miera līguma "Sinn Féin" spējusi pārtapt un Īrijā kļuvusi par populārāko partiju. Savu atbalsta bāzi tā paplašinājusi, pievēršoties tādām pilsoņu ikdienas rūpēm kā dzīves dārdzība un veselības aprūpe.

Tagad arī Ziemeļīrijas vēlēšanās partija sekojusi šim scenārijam, pamatā pievēršoties ekonomiskajiem jautājumiem, nevis Īrijas vienotības idejai, un tādējādi tā spējusi uzrunāt mēreni noskaņotos vēlētājus.

Tomēr balsu skaits, ko kopīgi izcīnījušas unionistu partijas, joprojām nedaudz pārsniedz to balsu skaitu, ko kopīgi ieguvušas īru nacionālistu partijas. Tajā pašā laikā 17 no 90 Stormonta deputātu vietām ieguvusi Alianses partija, kas sevi cenšas pieteikt kā trešo spēku Belfāstas politiskajā ainavā.

Breksita sekas

Ziemeļīrijā ļoti ilgu laiku vēlētāji balsojuši par "mūsējiem", tas ir, attiecīgi vai nu par unionistiem, vai īru nacionālistiem, nevis tāpēc, ka tiem īpaši būtu pa prātam izraudzītā partija, bet gan tāpēc, lai nelaistu pie varas pretējās nometnes pārstāvjus. Taču breksita dēļ šī vēsturiskā tendence tikusi lauzta. Neskaitot UKIP (Apvienotās Karalistes Neatkarības partija), DUP bija vienīgā vērā ņemamā partija visā Lielbritānijā, kas pilnībā un ar lielu entuziasmu atbalstīja "viscietāko" breksitu. Pirms breksita referenduma DUP pat finansēja "Jā" kampaņu Anglijā. Izmantojot savu ietekmi uz spēku līdzsvaru Vestminsterā, Ziemeļīrijas unionisti palīdzēja gāzt Lielbritānijas premjerministri Terēzu Meju un atbalstīja Borisa Džonsona pārcelšanos uz Daunigstrītu, noticot viņa solījumiem, ka robežu Īrijas jūrā izdosies novilkt vienīgi "pār viņa līķi".

Tagad tas DUP nostādījis muļķa lomā ļoti dažādu vēlētāju grupu acīs. No vienas puses tie ir unionistu stingrā kursa piekritēji, kas uzskata, ka partijas darbības rezultāts, kaut negribēts, ir tā dēvētais Ziemeļīrijas protokols, kas faktiski atstājis Ziemeļīriju Eiropas Savienības (ES) kopīgajā tirgū, lai gan Londona atvirzās arvien tālāk no šīs vienošanās iedzīvināšanas. Liels skaits šo ļaužu šajās vēlēšanās balsoja par sīkpartiju "Tradicionālā unionistu balss" (TUV). Otra grupa, kas vīlusies DUP, ir mēreni noskaņotie protestanti, kas nekad nav vēlējušies aiziet no ES. Viņi šoreiz izšķīrušies balsot par proeiropeiski noskaņoto Alianses partiju, kura cenšas apvienot abas līdz šim nošķirtās Ziemeļīrijas kopienas.

Kopumā vēlēšanu rezultāti liek apšaubīt Londonas apgalvojumus, ka provinces vēlētāju vairākums iestājas pret Ziemeļīrijas protokolu, kas ir 2020.gadā noslēgtās breksita vienošanās sastāvdaļa un paredz, ka starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju jāievieš muitas robeža, lai tādējādi izvairītos no robežkontroles atjaunošanas uz robežas ar Īriju, kas varētu apdraudēt Lielās piektdienas miera līgumu. Par partijām, kas pieprasa atteikšanos no protokola, - DUP, "Olsteras unionisti" un TUV - kopumā balsojuši 40% vēlētāju. Savukārt par partijām, kas protokolu atbalsta, - "Sinn Féin", SDLP, Alianses partija un vēl divas sīkpartijas - kopumā balsojuši 55%. Tādējādi no 90 Stormonta deputātiem 54 ir gatavi samierināties ar protokola normu ieviešanu, iespējams, izdarot tajās zināmus grozījumus. Tomēr jāņem vērā, ka breksits nebūt nebija vienīgais vēlēšanu jautājums, un tādējādi balsošanas rezultāti nav tieši ekstrapolējami uz provinces pilsoņu nostāju Ziemeļīrijas protokola jautājumā.

Vienotā Īrija

Kas attiecas uz referendumu par apvienošanos ar Īrijas Republiku, tas nav tuvākās nākotnes jautājums, jo, kā liecina aptaujas, vairākums Ziemeļīrijas pilsoņu to joprojām neatbalsta. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ar ceturtdien notikušajām vēlēšanām sperts solis tā virzienā. Ziemeļīrija ir mainījusies, un tas ir rezultāts gan pakāpeniskajām demogrāfiskajām izmaiņām, kas atspoguļojas balsojuma iznākumā, gan pārliekajam breksita atbalstam no unionistu puses.

O'Nīla jau paziņojusi, ka Ziemeļīrijā sācies "jauns laikmets". Neskatoties uz piezemēto priekšvēlēšanu kampaņu, viņa arī apstiprinājusi, ka vēlas piecu gadu laikā sarīkot referendumu par Īrijas apvienošanos. Taču referendumu var izsludināt vienīgi Londona, un Ziemeļīrijas ministrs Brendons Ljuiss paziņojis, ka kopumā vairums vēlētāju joprojām atbalsta konstitucionālo "status quo". Neskatoties uz to, O'Nīla aicinājusi uzsākt "godīgas debates" par Ziemeļīrijas nākotni.

Zīmīgi, ka viena no pirmajiem, kas apsveica "Sinn Féin" ar gūto uzvaru, bija Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena, kuras vadītā Skotu Nacionālā partija (SNP) arī iestājas par neatkarību no Lielbritānijas. Viņa tviterī norādījusi, ka Ziemeļīrijas vēlēšanās gūti "patiesi vēsturiski rezultāti".

Vai jaunas vēlēšanas jau aiz stūra?

Neskatoties uz "Sinn Féin" šķietamo triumfu, jautājums par to, vai reģionālās valdības vadītāja krēslā sēdīsies O'Nīla, nebūt nav izšķirts. Saskaņā ar Lielās piektdienas miera līgumu valdību iespējams izveidot vienīgi tad, ja DUP piekritīs ieņemt vicepremjera krēslu.

Partijām ir dotas 24 nedēļas, lai atrisinātu savas domstarpības, bet pretējā gadījumā nāksies izsludināt jaunas vēlēšanas. Tikmēr savas funkcijas kā pienākumu izpildītāji Londonas uzraudzībā pildīs iepriekšējās valdības ministri. Belfāstas Karalienes universitātes politiskās socioloģijas profesore Ketija Heivorda uzskata, ka partijas izmantos visas 24 nedēļas. Sarunā ar aģentūru AFP viņa norāda, ka DUP vēlas Ziemeļīrijas protokola atcelšanu, "Sinn Féin" uztur savas ilgstošās prasības par īru valodas aizsardzību, bet Alianses partija pieprasa pārskatīt reģionālā parlamenta uzbūvi, lai atspoguļotu pārkopienu interešu ietekmes pieaugumu. Heivorda atzīst, ka nevienā no šiem jautājumiem panākt vienošanos nebūs viegli.

Turklāt daudzi unionisti, šķiet, priekšroku dod Londonas tiešajai pārvaldei, nevis īru nacionālistu vadītai valdībai.

Avoti: "The Guardian", AFP, "Reuters", "Sky News".