Ukraina beidzot atbrīvojas no PSRS paliekām

Kā skaidro vietējās amatpersonas, laikā, kad viena valsts iebrūk otras teritorijā un to bombardē, ar draudzību ir cauri. Pirms 40 gadiem uzlietā skulptūru grupa, kas ataino ukraiņu un krievu strādnieku, kuri paceltajās rokās tur PSRS Tautu draudzības ordeni, tika demontēts saskaņā ar Kijivas pašvaldības rīkojumu.

Tas bija tikai viens no pirmajiem ar kādreizējo padomju režīmu vai Krievijas impēriju saistītajiem aptuveni 60 pieminekļiem, kam pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma, kas sākās 24.februārī, lemts pazust no Ukrainas galvaspilsētas laukumiem un skvēriem. Arī desmitiem ielu, kam savulaik doti ar koloniālās metropoles vēsturi vai kultūru saistīti nosaukumi, tagad beidzot no tiem būs jāatvadās.

Pat tēvs neskumst par savu "bandu bērnu"

Starp ļaudīm, kas aizgrābtībā vēroja, kā pieminekļa demontētāju neveiklas kustības rezultātā atdalās krievu strādnieka galva, bija arī 86 gadus vecais Kijevā dzīvojošais arhitekts Serhijs Mirhorodskis. Lai gan viņš ir viens no autoriem piemineklim, kas 1982.gadā tika uzsliets kā PSRS komunistiskā režīma "dāvana" Ukrainai, tā nelaimīgais gals arhitektu, šķiet, nepavisam nesatrauc. "Tāda rīcība ir pareiza," sarunā ar britu laikrakstu "The Guardian" apliecina Mirhorodskis. "Nav nekādas draudzības ar Krieviju, un ilgu laiku, kamēr [Krievijas diktators Vladimirs] Putins un viņa banda atrodas šai saulē, nebūs nekādas draudzības. Pēc tam, kad viņi nosprāgs, iespējams, pēc gadiem 30 kaut kas mainīsies."

"Tāda pieminekļa klātbūtne, kas reprezentē draudzību ar Krieviju, ir grēks. Tā aizvākšana ir vienīgais pareizais lēmums, un mēs varam izmantot bronzu, no kā darināts piemineklis. Mēs to varam pārkausēt un atliet jaunu, tēvzemei Ukrainai veltītu pieminekli, kas simbolizētu visu ukraiņu zemju vienotību," saka arhitekts. "Kas attiecas uz emocijām, esmu vienkārši laimīgs, redzot, kā ļaudis priecājas, ka viss šis tiek aizvākts."

Kijivas mērs Vitālijs Kličko, kas personīgi uzraudzīja pieminekļa nojaukšanu, "The Guardian" norāda, ka uzsākta Krievijas simbolu aizvākšana no galvaspilsētas. "Jūs nenogalināt savu brāli, jūs neizvarojat savu māsu, jūs neizpostāt sava drauga zemi. Tāpēc mēs šodien nojaucām šo pieminekli, kas savulaik tika veltīts Ukrainas un Krievijas draudzībai," skaidroja Kličko, kamēr monumenta krišanu vērojošie ļaudis to sveica ar izsaucieniem: "Slava Ukrainai, varoņiem slava! Slava ukraiņu nācijai!"

Pieminekļkritis pār Ukrainu

Arī citās Ukrainas pilsētās pēdējo nedēļu laikā izvērtusies ar padomiski-krievisko impēriju saistīto ielu nosaukumu nomaiņa un krievu vai komunistu slavenībām veltīto pieminekļu aizvākšana. Pazūd piemiņas plāksnes padomju "varoņpilsētām", un tās aizstāj šobrīd krievu iebrucēju okupēto, bombardēto un ielenkto pilsētu vārdi. Ternopiļā Ukrainas rietumos pārdēvēta iela, kas līdz šim nesa PSRS kosmonauta Jurija Gagarina vārdu, un savus postamentus bijuši spiesti atstāt padomju memoriālajā kultūrā tik iecienītais tanks un kara lidmašīna. Jau zināms, ka "notriekto" lidaparātu aizstās piemineklis "Ukrainas varoņiem".

Savukārt netālu no Odesas esošā pilsētiņa Fontanka nolēmusi pārdēvēt krievu dzejnieka Vladimira Majakovska vārdā nosaukto ielu, kas turpmāk nesīs Lielbritānijas premjerministra Borisa Džonsona vārdu, tādējādi paužot pateicību par britu ieroču piegādēm Ukrainai. Tikmēr Dnipro mērs Boriss Filatovs paziņojis, ka ielas, kas nes ar Krieviju saistītus vārdus, saņems ukraiņu pilsētu un simbolu vārdus. Piemēram, Abhāzijas iela turpmāk nesīs Irpiņas vārdu, godinot krievu nopostīto Kijivas priekšpilsētu, bet līdzšinējā 30.Irkutskas divīzijas iela turpmāk būs Ukraiņu karavīru iela.

"Derusifikācija" un atgriešanās pie savas identitātes

Dienu pēc "tautu draudzības" pieminekļa demontāžas Kijivas dome paziņoja, ka sagatavots saraksts, kurā iekļautas 467 pilsētas ielas un objekti, kas varētu tikt pārdēvēti. Tas attiecas ne tikai uz ielām un laukumiem, kas nes, piemēram, krievu rakstnieku vārdus, bet arī uz ielām, kas nosauktas to ukraiņu rakstnieku vārdos, kuri rakstījuši krieviski vai pat pieņēmuši krievu identitāti.

Jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā Ukrainā sākās pirmais "ļeņinkritis", kad no pilsētu ainavas pamazām pazuda daudzas padomju režīma vadoņu statujas, bet pašas pilsētas atgriezās pie saviem kādreizējiem nosaukumiem, atbrīvojoties no nīsto komunistu amatpersonu vārdiem. Šis pirmais "dekomunizācijas" vilnis, kas ilga visus deviņdesmitos gadus un pirmo 21.gadsimta desmitgadi, tomēr bija sporādisks, intervijā "Euronews" atzīst Kijivas Sikorska politehniskā institūta socioloģijas nodaļas vadītājs Pavlo Fedorčenko-Kutevs.

Otrais "ļeņinkritis" sākās pēc Maskavas agresijas 2014.gadā, kad tika okupēta Krimas pussala un krievi iebruka Luhanskas un Doneckas apgabalos. 2015.gadā tika pieņemti tā dēvētie dekomunizācijas likumi, ar kuriem tika aizliegti padomju simboli. "Likums padarīja šo procesu par valsts vadītu un valsts kontrolētu," norāda Fedorčenko-Kutevs. 2017.gadā Ukrainas Nacionālās piemiņas institūts ziņoja, ka, pamatojoties uz likumiem par "dekomunizāciju", nosaukumi mainīti vairāk nekā 50 000 ielu un objektu. Tomēr arī tad ukraiņi pamatā turpināja atbrīvoties no daudzviet vēl palikušajiem PSRS simboliem un komunistiskā režīma vadoņu pieminekļiem. Tagad šī kustība izvēršas daudz plašāka un pārvērtēts tiek arī Krievijas impērijas mantojums. "Karš mainīja visu, un laiki paātrina notikumus," feisbukā norāda Alina Mihailova, viena no Kijivas domes deputātēm, kas gatavo lēmumprojektu par ielu pārdēvēšanu. "Beidzot ir izpratne, ka jāiznīcina koloniālais mantojums."

Nojaukt "tautu draudzības" pieminekli bija plānots jau 2015.gadā, kad, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Krimā un Donbasā, tika pieņemti jau minētie likumi par "dekomunizāciju", taču tolaik monumenta demontāžai pretojās citi Kijivas domes deputāti, raksta Mihailova, kas kopā ar savu kolēģi Kseniju Semenovu aktīvi iestājās par atbrīvošanos no padomju "dāvanas".

Ukraiņu valoda un nacionālā identitāte tika apspiesta gan Krievijas impērijas, gan PSRS laikā, kad krievu valoda tika uzskatīta par augstās kultūras un oficiālo darījumu valodu un daudzi ukraiņi, īpaši zemnieki, kas pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz lielajām pilsētām, arī mājās pārgāja uz krievu valodu, tādējādi cenšoties distancēties no savas laucinieciskās izcelsmes.

Taču Maskavas agresija pret Ukrainu un krievu karavīru pastrādātās zvērības vairumā ukraiņu kliedējušas pēdējās rusofilijas paliekas. Dmitro Fedorčaks no Ternopiļas pirmo mēnesi, kas bija pagājis kopš krievu iebrukuma sākuma, atzīmējis, aplejot ar sarkanu krāsu savas dzimtās pilsētas centrā savulaik uzslieto pieminekli krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam. Viņš uz monumenta arī uzrakstījis, ka tas nojaucams un ka Krievijas uzsāktais karš ir jāpārtrauc. "Es nekādi nevaru paskaidrot, kāpēc mums šeit ir Puškina statuja. Viņš pat nav no Ukrainas," televīzijas kanālam "Euronews" stāsta 28 gadus vecais IT speciālists. "Puškinam nav nekāda sakara ar to, ko mums šeit jāveido, mūsu pašu kultūru. Mums jānojauc visas šis postkoloniālās lietas, kas šeit neiederas, un jāizrāda vietējie dzejnieki un mākslinieki."

Jau nākamajā mēnesī Ternopiļas varasiestādes monumentu aizvāca, un šim piemēram sākušas sekot arī citas pilsētas. Ternopiļas mērs Serhijs Nadals norādījis, ka lēmums aizvākt Puškina pieminekli un citus krieviski-padomiskos monumentus ir kara sekas. "Mēs nerunājam par Krievijas vēstures aizvākšanu, bet par Ukrainas vēstures atgriešanos," uzsvēris mērs. Tajā pašā laikā, runājot par padomju militārisma pieminekļu aizvākšanu, Nadals norādījis, ka krievu tankus un lidmašīnas nevajadzētu aizstāt ar līdzīgiem ukraiņu artefaktiem. "Nevēlos, ka mēs kļūstam par militāru nāciju, līdzīgi Krievijai. Mums jābūt zinātnieku, mākslinieku, dzejnieku un tamlīdzīgu ļaužu nācijai," piebildis pilsētas galva.

Iespējams, vispretrunīgāk sabiedrībā tiek vērtēta tādu ukraiņu izcelsmes rakstnieku iekļaušana "derusifikācijas" sarakstos kā Mihails (Mikola) Bulgakovs, kurš, lai gan dzimis Ukrainā un daudz rakstījis par Kijivu, ļoti nicīgi izturējās gan pret ukraiņu valodu, gan pret ukraiņu nacionālo identitāti. Rakstnieka piemineklis uzstādīts pie viņa kādreizējās mājas, kas atrodas vienā no vispazīstamākajām Kijivas ielām un kurā tagad iekārtots Bulgakova muzejs, ko labprāt apmeklē tūristi.

Tomēr ne visi atbalsta tik radikālu "derusifikāciju". "Vienīgi idioti tā var rīkoties, jo Ļevs Tolstojs ir pasaulslavens rakstnieks, nevis tikai krievs vai ukrainis," "The Guardian" saka Tolstoja laukuma metro stacijā sastaptais kijivietis Ihors Serhijivičs. "Ir daudz [etnisko] krievu, kas dzīvo Kijivā, un viņi, iespējams, šobrīd dara vairāk Ukrainas aizstāvēšanai nekā tie rietumukraiņi, kas sevi uzskata par eliti," piebilst Serhijivičs. Viņš atzīst, ka joprojām pastāv milzu plaisa starp tiem ukraiņiem, kas ilgstoši dzīvojuši cariskās Krievijas un Padomju Savienības jūgā, un rietumukraiņiem, kas PSRS okupācijas apstākļos dzīvojuši ievērojami īsāku laiku. "Ja tā būtu Putina statuja, es saprastu, taču jānošķir ienaidnieki no pasaulslavenas literatūras."

Savukārt Ivans Andrijevs, kas strādā netālu no Bulgakova muzeja un sarunā ar "The Guardian" atzīst, ka atbalstījis "tautu draudzības" pieminekļa demontāžu, jo starp ienaidniekiem nevar pastāvēt draudzība, uzskata, ka runas par Bulgakova pieminekļa nojaukšanu ir viltus ziņas. "Kurš krievs vai ukrainis varētu balsot par šādu lietu. Tā vienkārši ir vēsture," izsakās Andrijivs. Arī Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko brīdinājis no pārsteidzīgas atbrīvošanās no visa, kas saistīts ar Krieviju. Kā piemēru piesaucot ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieku Nikolaju Gogoli (Mikolu Hohoļu), Tkačenko norādījis, ka dažas personas pieder pasaules kultūras mantojumam.

Tajā pašā laikā krievu iebrucēju nepārtraukti bombardētās Harkivas mērs Ihors Terehovs izteicies, ka tiklīdz, kad karš ar Krieviju būs beidzies, viņš parūpēsies par visu krievisko nosaukumu nomaiņu. "Pat bez šiem nosaukumiem būs pārāk daudz brūču, kas mums ilgu laiku atgādinās, kādi mums ir kaimiņi aiz mūsu austrumu robežas," savā vietnes "Telegram" kanālā raksta Tkačenko, kura vadītā pilsēta savulaik tika uzskatīta par viskrieviskāko Ukrainas pilsētu.

"Restauratori"

Kamēr Ukrainas varasiestādes turpina atbrīvoties no komunistiskās un impēriskās pagātnes, krievu okupanti ieņemtajās Ukrainas teritorijās dara gluži pretējo, atjaunojot totalitārā komunistiskā režīma pieminekļus un simbolus.

Piemēram, Heņičeskā Hersonas apgabalā uz kādreizējā postamenta atgriezies lielinieku pirmais vadonis un masu slepkava Vladimirs Uļjanos, kas plašāk pazīstams ar savu pagrīdes palamu "Ļeņins". Tas noticis ar gādīgajām krievu uniformās tērpto "monumentālās mākslas cienītāju" rokām. Šī "jaunrade" spilgti demonstrē, ka iebrucēju galvās mierīgi sadzīvo šķietami nesavienojamās krievu imperiālistu, visradikālāko melnsimtnieku un lielinieku idejas. Tajā pašā laikā Ukrainā pastrādāto kara noziegumu kontekstā šādas aktivitātes demonstrē, cik bīstami šie simboli kļuvuši Krievijas totalitārā režīma propagandistu rokās un uz kādām zvērībām ir gatavi to apmātie ļaudis.

Poļi negrasās palikt malā

Arī kaimiņos esošajā Polijā, kas visumā nekad nav īpaši cietusi no kompleksiem, kuri mākuši dažu labu citu Austrumeiropas valsti, kas atbrīvojusies no komunistu jūga, tomēr vēl atlikuši padomju okupantiem veltīti pieminekļi, un Polijas Nacionālais piemiņas institūts (IPN) Krievijas agresijā pret Ukrainu saskatījis labu iemeslu publiskās telpas galīgai "dekomunizācijai".

"Vēsture mūsu acu priekšā pārtop dzīvā pieredzē," sarunā ar tīmekļa izdevumu NFP norādījis IPN vadītājs Karols Navrockis. "Tērpti Krievijas Federācijas uniformās, ar Ļeņinu un Staļinu galvās, krievu karavīri "atbrīvo" Ukrainu, slepkavojot sievietes un bērnus." Tāpat toreizējā PSRS Otrā pasaules kara noslēgumā "atbrīvoja" Austrumeiropu, tostarp arī Poliju, no nacistiem, vienu totalitāro režīmu nomainot ar otru. Tagad iebrukumu Ukrainā "pavada krievu imperiālisma tradīciju slavināšana un padomju komunisma noziegumu relativizācija," uzsver Navrockis. "Tas liek mums vēl vairāk apzināties, cik svarīgi ir aizvākt no Polijas publiskās telpas vārdus un simbolus, kas slavina komunismu."

Ceremonijā, kas pavadīja PSRS armijai veltītā pieminekļa nojaukšanu Hrovices pilsētiņā, Narovickis komunistu lietoto sarkano zvaigzni pielīdzināja nacistu izmantotajam kāškrustam. "Šajā simbolā mēs saskatām Katiņas un Polijas paverdzināšanas un kolonizēšanas noziedzniekus," uzsvēra IPN prezidents. "Ar sarkano zvaigzni iezīmētiem memoriāliem un simboliem nav vietas neatkarīgas un demokrātiskas Polijas, nedz arī brīvas Eiropas publiskajā telpā."

Pretestība "dekomunizācijai"

Lai gan vairums poļu, kā arī pašreizējā nacionālkonservatīvā valdība stingri iestājas par atbrīvošanos no padomju okupantus slavinošajiem pieminekļiem, līdz ar Maskavas pastāvīgajiem protestiem reizēm pret to iebilst arī vietējās pašvaldības. Parasti pretestību izrāda bijušie komunisti, kas tūlīt pēc komunistiskā marionešu režīma krišanas veikli pārkrāsojās par sociāldemokrātiem, taču nav spējuši pārgriezt savu nabas saiti ar pagātnes kolaboracionismu un savu netīro sirdsapziņu mēģina slēpt aiz vāvuļošanas par "pilsoņkaru", kas it kā esot sekojis pēc nacistu padzīšanas.

2016.gadā pieņemtais "dekomunizācijas" likums uzdeva pašvaldībām aizvākt visus pieminekļus un nosaukumus, kas "propagandē komunismu vai totalitāras sistēmas". Lai gan tas noveda pie ielu pārdēvēšanas un daudzu pieminekļu aizvākšanas, daži no tiem joprojām palikuši. "Ir piemērots laiks šajā jomā saņemties," norāda Navrockis, kurš aprīļa sākumā pavēstīja, ka IPN sastādītajā sarakstā ir 60 municipalitātes, kuras vēl nav aizvākušas to teritorijā esošos padomju simbolus. Ja šīs pašvaldības nesadarbosies, tās "var sagaidīt vizīti", brīdina IPN vadītājs.

Aprīļa sākumā viņš rakstiski vērsās pie Žešovas mēra, aicinot pakļauties 2016.gada likumam un aizvākt pilsētas centrā joprojām esošo palielo pateicības pieminekli Sarkanajai armijai. Aprīļa vidū arī Olštinas varasiestādes beidzot sākušas telefonaptauju, lai noskaidrotu pilsētnieku viedokli par līdzīgu pieminekli, jo pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā atkal spēkā pieņēmušās balsis, kas pieprasa tā aizvākšanu. Arī vairākās citās vietā Polijā sākušas līdzīgas debates.

Aprīļa sākumā Dombrovas Gurņičas mērs paziņoja, ka "Krievijas noziedzīgā agresija pret Ukrainu" likusi beidzot pieņemt lēmumu par PSRS okupantiem veltīto pieminekļu aizvākšanu. Tomēr sarunā ar aģentūru PAP viņš vienlaikus pārmetis valdībai, ka padomju pieminekļu radītās problēmas risināšana pilnībā uzkrauta vietējām pašvaldībām, "neņemot vērā zināmus draudus, kas izriet no Krievijas puses agresīvās attieksmes".

Maskava pastāvīgi pārmetusi Polijai PSRS okupācijas karaspēkam veltīto pieminekļu demontāžu, apgalvojot, ka tas ne tikai apgānot "atbrīvotāju" piemiņu, bet esot arī pretrunā ar divpusējiem starpvalstu līgumiem. Savukārt Polija norāda, ka šie līgumi attiecas tikai uz apbedījumiem, nevis uz pieminekļiem un simboliem.

Tikmēr daļa poļu vairs nav gatavi paciest sovjetu pieminekļus pat kapsētās. Naktī uz 9.martu kāds, ar ekskavatoru apbruņojies, nezināms pilsonis nogāza piecdesmitajos gados uzslieto pieminekli Košalinas kapsētā.

Lietuva seko piemēram

Arī Lietuvā, tuvojoties 9.maijam, jeb tā dēvētajai uzvaras dienai, ko Krievija aktīvi izmanto savā propagandā un situācijas destabilizēšanai kaimiņvalstīs, pieņemas spēkā balsis, kas aicina, ņemot vērā Maskavas agresiju pret Ukrainu, beidzot atbrīvoties no komunistiskās okupācijas laikā uzslietajiem pieminekļiem un okupantu simboliem.

Klaipēdas mērs Vītauts Grubļausks aprīļa sākumā paziņoja, ka pilsēta plāno nojaukt centrālajā pakā esošo pieminekli padomju okupantiem, pie kura ik gadus 9.maijā pulcējas prokrieviski noskaņotie tā dēvētās uzvaras dienas svinētāji. "Ļeņins pameta Klaipēdu, un ne viens vien. Varbūt pienācis laiks citiem padomju simboliem atstāt Klaipēdu un arī Lietuvu," izteicies Grubļausks. Tomēr piemineklis iezīmē vietu, kur apbedīti aptuveni 700 kritušie karavīri, un šobrīd tas ir valsts aizsargāts objekts.

Mērs atzinis, ka pieminekļa aizvākšana var prasīt laiku, taču viņš rosināšot procedūras uzsākšanu, lai tam atņemtu pašreizējo statusu. Tajā pašā laikā viņš atzinis, ka pastāvot "emocionāli aspekti" un ka "visi šie jautājumi jārisina ļoti atbildīgi, taču bez kavēšanās un ar pietiekamu apņēmību".

Tikmēr pilsoņi, negaidot varasiestāžu lēmumus un rīcību, ņem iniciatīvu savās rokās, un arvien biežāk pienāk ziņas par okupantu pieminekļu patvaļīgu iezīmēšanu, piemēram, Ukrainas karoga krāsās. Vēl aprīļa sākumā policija LRT atzina, ka kopš 24.februāra, kad sākās Krievijas atkārtotais iebrukums Ukrainā, Lietuvā cietuši vismaz četri pieminekļi padomju karavīriem. Uz viena no tiem ticis uzkrāsots kāškrusts un sauklis: "Putler Kaput!"

Kā norāda Viļņas Universitātes vēstures pasniedzējs Salvijus Kulevičs, apbedījuma vietas parasti ir starptautisko konvenciju priekšmets. Taču, atšķirībā no Latvijas, kura noslēgusi ar Krieviju līgumu par padomju memoriālu uzturēšanu, Lietuvai šāda līguma neesot. Pašreizējais karš pret Ukrainu liek šaubīties par otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru apbedījuma vietu neitralitāti un raisa bažas par to iespējamo izmantošanu ideoloģiskām diversijām, atzīst Kulevičs. Tomēr, viņaprāt, kara apstākļi nav piemērots laiks tik delikātu lēmumu pieņemšanai.

Prom no acīm, no sirds laukā

Tikmēr, gaidot uz valdības lēmumu par Sarkanās armijas pieminekļu likteni, Raseiņu pašvaldība izlēmusi tos pagaidām noslēpt. "Tīkams skats acīm un sirdij. Raseiņi pamazām atbrīvojas no sava padomju mantojuma. Šodien pirmais piemineklis mūsu reģionā, kas slavina padomju imperiālismu, ir aizklāts," 12.aprīlī feisbukā paziņoja Raseiņu rajona galva Andrjus Bautronis.

Viļņas ielā esošā padomju karavīra statuja Raseiņos iepakota melnā kastē, un tas pats gaida arī piecus pārējos rajonā esošos padomju monumentus, pavēstījusi municipalitātes Kultūras un tūrisma departamenta pārstāve Živile Brazauskaite, piebilstot, ka pašvaldība lūgusi Kultūras mantojuma departamentam svītrot šos monumentus no valsts aizsargājamo pieminekļu saraksta. Sarunā ar aģentūru BNS Brazauskaite izteikusies, ka šādā veidā "to aizvākšanas process būs vieglāks."

Avoti: "The Guardian", "Reuters", "Notes from Poland" (NFP), LRT, "Euronews", RFE/RL.