Ukraiņu ciešanas Putina draugus pārāk nemulsina

Latvijā tā ir Krievu savienība ar Tatjanu Ždanoku priekšgalā un vēl dažas sīkpartijas bez jūtamas ietekmes, taču citur pasaulē Putina atbalstītāji spēj ietekmēt valdību lēmumus un cīnīties par ietekmīgu valstu prezidenta amatu.

Putina draudzene Marija Lepēna

Galēji labējās Francijas Nacionālās frontes līdere Marija Lepēna ir visietekmīgākā Putinu atklāti atbalstošā politiķe Eiropā. Laimīgā kārtā pēdējā vēlēšanu kārtā viņa nesen zaudēja Emanuelam Makronam cīņā par valsts prezidenta amatu, tomēr 42% balsu ir vērā ņemams rezultāts.

Pēc Krievijas armijas zvērībām Ukrainā Lepēnas retorika gan kļuvusi nedaudz piezemētāka, bet iepriekš viņa bija krietni atklātāka. Piemēram, 2017. gadā, viesojoties Maskavā, viņa paziņoja, ka “Putins iemieso jaunu pasaules redzējumu un ir radusies jauna pasaule – Putina pasaule”.

Lepēna ir viesojusies arī okupētajā Krimā un vēl nesen publiski solīja cīnīties, lai sankcijas pret Krieviju tiktu atceltas, ir nepārprotami izteikusies par Francijas izstāšanos gan no NATO, gan Eiropas Savienības. Nacionālā fronte saņēmusi deviņus miljonus eiro lielu kredītu no Kremlim tuvas Krievijas bankas.

Ungārija liedz Ukrainai ieročus

Aprīļa sākumā Ungārijas premjera, no 2010. gada pie varas esošā Viktora Orbāna partija Fidesz guva uzvaru parlamenta vēlēšanās. Kaut arī vārdos Budapešta it kā atbalsta ES kopējo politiku pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, darbos tā īsti neizskatās. Ungārija ne tikai atteikusies sūtīt Ukrainai jebkādu militāro palīdzību, bet arī liegusi šiem sūtījumiem šķērsot savu teritoriju. Orbāns iebilst pret stingrākām sankcijām pret Krieviju un ir pirmais ES valsts vadītājs, kas piekritis par krievu gāzi norēķināties rubļos.

Ukrainā pat izteiktas bažas, ka Krievijas uzvaras gadījumā Ungārija Orbāna vadībā varētu izvirzīt pretenzijas uz daļu no Karpatiem, kur mīt vairāk nekā 150 000 liela ungāru minoritāte.

Kremlim derīgie idioti Vācijā

Putinu kritizēt izvairās partija Alternatīva Vācijai (AfD), kas pērn Bundestāga vēlēšanās ieguva 10,3% balsu. AfD ir galēji labēja partija, kura gan ar atklāti neonacistiskiem lozungiem nemētājas, tomēr tās sastāvā ir arī ļoti radikālas personas, un šobrīd norisinās iekšējā cīņa starp austrumu un rietumu blokiem.

Pašreizējais partijas līderis Tīno Hrupalls savā runā Bundestāgā pauda, ka “Ukrainas konfliktā jāmeklē vaina abās pusēs un Vācija nedrīkst aizmirst par Krievijas lomu Eiropā”. Viņš arī izteicies pret Vācijas aizsardzības budžeta palielināšanu, kaut arī partijas programma tieši paredz Bundesvēra stiprināšanu. Šī partija ir īpaši populāra Austrumvācijā.

23. aprīlī Vācijas mediji publicēja 18 bijušo politiķu un citu intelektuāļu atklāto vēstuli, kuras galvenā doma – Ukrainai nav nekādu izredžu uzvarēt karā, tāpēc pilnībā jāaptur jebkādu ieroču piegāde, lai pretošanās beigtos iespējami ātrāk un būtu mazāk upuru. Vismaz pieci no šiem parakstītājiem jau agrāk manīti Krievijas atbalstītāju rindās. Vācijas kanclers, sociāldemokrāts Olafs Šolcs ir ilgstoši iestājies pret smagā bruņojuma piegādi Ukrainai, un politikas kuluāros klīst baumas par iespējamu uzticības balsojumu viņa valdībai.

Nīderlandes Brīvības partijas līderis Gerts Vilderss apgalvo: “Nodrošinot daudzmiljardu palīdzību Ukrainai, Brisele pakļauj Eiropas nodokļu maksātāju intereses saviem mērķiem, mēģinot paplašināt interešu sfēru tālāk uz austrumiem.”

Neonacistu sīkpartijas

Tāpat Krievijai noderīga ir Grieķijas neonacistu partija Zelta rītausma, kas, piemēram, 2014. gadā paziņoja, ka ukraiņu protesti Maidanā ir cionistu valsts apvērsums, un atbalstīja Krimas aneksiju. Šo partiju 2020. gadā oficiāli aizliedza, vairākus līderus notiesāja, taču daudzi tās bijušie biedri ir atraduši patvērumu citās līdzīgās organizācijās.

Līdzīgas partijas atrodamas vai katrā valstī – Itālijas Jaunais spēks, Britānijas nacionālā partija, Zviedrijas Ziemeļeiropas pretošanās kustība, Dāņu partija. Beļģijā kāda flāmu nacionālistu grupa pat dēvējas par Eiro Rusj.

Minētā zviedru kustība pozicionē sevi kā “labēji ekstrēmistisku militarizētu nacistu organizāciju, kuras galvenais mērķis ir izveidot Ziemeļeiropā nacionālsociālistisku republiku, kuras sastāvā būtu Zviedrija, Somija, Norvēģija, Dānija, Islande un arī Baltijas valstis”.

Visām minētajām organizācijām ir kas kopīgs. To pārstāvji vienoti sauc ASV un NATO par “ļaunuma impēriju” un atbalstīja Krimas okupāciju. Šo partiju pārstāvji kā “neatkarīgie novērotāji” piedalījās tur sarīkotajā referendumā un vēlēšanās Ukrainas austrumos izveidotajās teroristu republikās, kopkorī apgalvojot, ka viss bijis ļoti demokrātiski. Šajā novērotāju kompānijā atrodams arī Ždanokas vārds, kura uz turieni aizveda vairākus labējos eirodeputātus.

2015. gadā Pēterburgā šīs partijas kopā ar krievu neonacistiem un impērisko organizāciju pārstāvjiem pulcējās Starptautiskajā krievu konservatīvo forumā, kurā piedalījās arī Doneckas un Luhanskas republiku pārstāvji. Kaut arī šīs partijas savās valstīs nav pārāk ietekmīgas, tomēr Krievijas mediji to pārstāvjus regulāri izmanto kā sev vajadzīgu viedokļu paudējus.

Kreisajiem līdzjūtība nav raksturīga

Nav nekāds noslēpums, ka PSRS uzturēja pie dzīvības teju vai visas pasaules komunistiskās partijas ārpus Varšavas bloka un arī citus kreisos spēkus.

Slovākijā ekspremjera Roberta Fico vadītā kreisi populistiskā partija Smer–SD (Virziens – slovāku sociāldemokrātija) kritizē valdību, īpaši nosodot pretgaisa aizsardzības sistēmu S-300 piegādi, kamēr Krievija nolīdzina ar zemi Mariupoli un citas pilsētas, bombardē slimnīcas, bērnudārzus, bēgļus.

Bratislavā sarīkots mītiņš, kurā opozīcija pieprasīja Slovākijas valdībai pārtraukt ieroču piegādi Ukrainai. Šis iznāciens notika jau pēc tam, kad atklājās Krievijas šausminošie noziegumi Bučā un citviet Ukrainā – simtiem noslepkavoto civiliedzīvotāju, izvarotas sievietes un pat bērni.

“Palīdzēsim humāni, bet ne šādi!” mītiņotājus uzrunāja partijas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Takačs. Partijas vadība klāsta, ka Slovākijas valdība atbalsta kara turpināšanu. Līdztekus Slovākijas karogiem un miera saukļiem pūlī plīvoja Krievijas un PSRS karogi.

Bulgāru sociālisti šūpo valdību

Valdībā esošā Bulgārijas Sociālistu partija piedraudējusi – ja parlaments nolems sūtīt ieročus Ukrainai, tā pametīs valdošo koalīciju, bet tas valdībai nozīmētu vairākuma zaudēšanu un iespējamu krišanu. Sociālisti gan klāsta, ka atbalsta jebkādu citu palīdzību, izņemot nāvējošu ieroču un munīcijas piegādi, un tās deputāts, bijušais ārlietu ministrs Kristians Vigenins izteicies: “Tā ir sarkanā līnija, un mēs esam pateicīgi saviem partneriem par tās ievērošanu. Mēs uzskatām, ka Bulgārijas interesēs ir būt piesardzīgai un mērenai.”

Tikmēr Sofija ar Kijivu risina sarunas par pašgājēju haubiču Zuzana pārdošanu un izskata iespējas bojātos Ukrainas militāros transportlīdzekļus, piemēram, tankus T-72, remontēt kaimiņvalstī.

Aptaujas liecina, ka gandrīz 70% bulgāru nevēlas, lai valdība palīdz ukraiņiem ar ieročiem. Bulgārija un Ungārija ir vienīgās NATO valstis, kas atsaka militāro palīdzību Ukrainai. Pašā Bulgārijā gan baumo, ka valsts pa kluso caur Poliju piegādā Ukrainai militāru palīdzību, taču valdība to kategoriski noliedz.

Noskaņojums tomēr mainās

Tomēr jāatzīmē, ka pēc Krievijas uzsāktā kara vairumā kreiso partiju vidū vērojama noskaņojuma maiņa un pat partijas, kuras jūsmīgi sveica Krimas aneksiju, šobrīd izvēlas paklusēt vai pat izsaka nosodījumu.

Pat Čehijas prezidents Milošs Zemans, kurš uzskatīts par vienu no lielākajiem Krievijas draugiem, pēc uzbrukuma bija pirmais, kurš ierosināja atslēgt tās bankas no SWIFT.

Pēc Krimas aneksijas Vācijas partijas Linke (Kreisie) frakcijas līderis Bundestāgā Gregors Gizi no tribīnes teica: “Rietumiem ir jāatzīst Krievijas likumīgās intereses Krimā un jādod garantijas, ka Ukraina nekļūs par NATO locekli.” Tagadējais frakcijas vadītājs Ditmārs Barčs, kurš vienmēr izteicās kritiski par sankcijām pret Krieviju, spiests atzīt, ka partija nosoda Krieviju.

Nav izslēgts, ka karu Ukrainā centīsies izmantot arī islāmistu teroristi. Islāma valsts jaunais runasvīrs Abu Omārs al Mudžahirs mudinājis visus džihādistus atsākt uzbrukumus Eiropā, lai atriebtu savu līderu nāvi. Afganistānas talibi, kurus pēc amerikāņu aiziešanas Maskavā laipni uzņēma Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, gatavojoties uzsākt iebrukumu Tadžikistānā.