Cik reāla ir Putina tiesāšana par kara noziegumiem?

Noziegumu apmērs ir milzīgs

Šī gada 14. aprīlī Ukrainas parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma paziņojumu “Par Krievijas Federācijas īstenoto genocīdu Ukrainā”. Bez kara noziegumiem, kas izpaužas kā apdzīvotu vietu masveida apšaudes, pārsvarā iznīcinot civilos objektus (slimnīcas, skolas, bērnudārzus un stacijas), kuros bombardēšanas laikā atrodas mierīgie iedzīvotāji, iebrucēji īsteno arī pasākumus, kas arī liek runāt par genocīdu.

Paziņojumā teikts: "Notiek Ukrainas iedzīvotāju, tostarp arī bērnu, masveida pārvietošana no okupētajām teritorijām uz attāliem Krievijas apgabaliem, piemēram, Sibīriju. Īpaši izteikti tas notiek Mariupoles pilsētas apkaimē, kas faktiski plānveidīgi tiek iznīcināta. Ukraiņu bērnu piespiedu pārvietošana uz Krievijas teritoriju un viņu tūlītēja nodošana audzināšanā svešās ģimenēs liecina par plānveida mērķi iznīcināt bērnu ukraiņu izcelsmes pašidentifikāciju. Fiziska vēršanās pret vietējās varas pārstāvjiem, garīdzniekiem un kultūras darbiniekiem uzskatāma par apzinātu Ukrainas elites iznīcināšanu. Līdz ar to Augstākā Rada visas 24. februārī Krievijas uzsāktās darbības uzskata par genocīdu pret Ukrainas tautu."

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau ir publiski paziņojis, ka no valsts okupētajiem rajoniem vardarbīgi ir deportēti vismaz 500 tūkstoši Ukrainas iedzīvotāju, tostarp aptuveni 200 tūkstoši bērnu. Tāpat okupētajās teritorijās notiek varmācīga iedzīvotāju mobilizēšana, piespiežot karot pret Ukrainu.

Vairāku valstu līderi, viņu starpā arī ASV prezidents Džo Baidens, jau ir publiski paziņojuši, ka uzskata Krievijas darbību par genocīdu, taču daudzi arī no šāda vērtējuma pagaidām atturas.

Kara noziegumiem pielīdzināma arī ne ar ko neizsaukta vardarbīga rīcība pret civiliedzīvotājiem – tikai Kijivas piepilsētās, ieskaitot bēdīgi zināmo Buču, ir atrasts teju vai tūkstotis iedzīvotāju līķu – daudzi ir ar sasietām rokām un nošauti no tuvas distances. Tāpat arvien vairāk ir ziņojumu par masveidā veiktām izvarošanām un marodierismu, aplaupot iedzīvotāju pamestās mājas vai arī nošaujot to īpašniekus. Kāpēc tad ukraiņu pusei ir svarīgi šīs darbības vērtēt, kā genocīdu?

Genocīds vai citi kara noziegumi

No Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla laikiem 1945. gadā starptautiskajā praksē izšķir četru veidu noziegumus. Kara noziegumu formulējums gan eksistē jau no 19. gadsimta, un tas ietver armijas noziegumus pret civilajiem iedzīvotājiem – par to, ka Krievija tos sistemātiski pārkāpj, šobrīd nevienam nav šaubu. Tribunālā tika noteikti arī noziegumi pret cilvēci – sistemātiski, plaši mēroga un valsts akceptēti uzbrukumi civiliedzīvotājiem, kas arī Ukrainā nepārprotami notiek.

Vēl tika ieviesti arī tā saucamie noziegumi pret mieru jeb agresijas noziegumi – acīm redzami noziedzīga kara uzsākšana un īstenošana. Tieši šis nozieguma veids Nirnbergā tika kvalificēts kā smagākais kara noziegums un interesanti, ka tā formulējumu piešķīra tieši PSRS delegācijas pārstāvis Ārons Traiņins. Šis formulējums tika integrēts arī PSRS un savienoto republiku konstitūcijās un ir saglabājies arī tagadējos Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pamatlikumos.

Un tad ir genocīds, kura definīcija ir iekļauta 1948. gada "Konvencijā par genocīda noziegumu un sodīšanu par to". Tās ir mērķtiecīgas darbības, kas vērstas uz pilnīgu vai daļēju kādas nacionālas, etniskas, rases vai reliģiskās piederības pārstāvju iznīcināšanu. Zīmīgi, ka šīs konvencijas 8. punktā ir paredzēta ne tikai sodīšana par genocīdu, bet arī par tā pieļaušanu. Katrs šīs konvencijas dalībnieks var vērsties attiecīgajā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) struktūrā, pieprasot atbilstošas darbības, lai pārtrauktu genocīda aktus konkrētajā valstī.

Ukraina šo konvenciju gan nav parakstījusi, taču tas neko nemaina - valsts var vērsties ANO Drošības padomē un lūgt pielietot militāru spēku Krievijas īstenotā genocīda apturēšanā. Tiesa gan, Drošības padomē visi lēmumi ir jāpieņem vienbalsīgi, bet vairākām lielajām valstīm, tostarp Krievijai, ir “veto” tiesības, tādēļ šāds lēmums, visticamāk, būtu neiespējams. Savulaik, 1993. gadā, lietu par genocīdu pret Dienvidslāviju ierosināja Bosnija un Hercogovina, un tad tas beidzās ar militāra spēka pielietošanu.

Traģiskākie genocīda gadījumi

Kaut arī pasaules vēsturē pat no senās Grieķijas laikiem ir zināms visai daudz gadījumu, kad mērķtiecīgi ir mēģināts iznīcināt veselas tautas – ieskaitot armēņu slepkavošanu Turcijas teritorijā, maori tautas iznīcināšanu Jaunzelandē un pigmeju vajāšanu Kongo –, tie par genocīdu oficiāli nav atzīti, jo paša formulējuma vēl nebija. Kā izņēmums ir holokausts pret ebrejiem hitleriskajā Vācijā, kuru par tādu atzina Nirnbergas tribunālā. Arī Staļina režīma īstenotās represijas pret dažādām tautām PSRS teritorijā, ieskaitot Baltijas valstu iedzīvotājus, pēc mūsdienu formulējuma būtu vērtējams kā tīrs genocīds, taču šāda oficiāla vērtējuma šiem notikumiem nav. Tomēr arī pēckara gados ir notikuši vairāki asiņaini genocīda gadījumi.

Laikā no 1975. līdz 1979. gadam Kambodžā komunistu jeb tā saukto “sarkano khmeru” spēki vadoņa Pola Pota vadībā masu slepkavībās iznīcināja 1,5 līdz 2,5 miljonus cilvēku. Pēc khmeru ideoloģijas, viņu interesēm atbilstošai sabiedrībai bija jāsastāv tikai no centīgiem zemniekiem un visi pārējie bija jāiznīcina vai jāpāraudzina. Faktiski visu lielo pilsētu iedzīvotāji vardarbīgi tika izmitināti lauku apvidos un ievietoti speciālās darba nometnēs. Tika aizvērtas skolas, aizliegtas visas reliģijas un vajātas visas mazākumtautības, ieskaitot vjetnamiešus un ķīniešus. Rezultātā, lai savus tautiešus aizstāvētu, 1978. gadā valstī iebruka Vjetnamas armija un 1979. gadā Pota režīms tika gāzts. Pašam viņam ar saujiņu piekritēju izdevās noslēpties džungļos un turpināt partizāņu karu – Polu Potu pēc 15 gadiem sagūstīja viens no viņa grupējuma komandieriem un turēja gūstā, līdz viņš nomira 1998. gadā. Kaut arī bija paredzēts sarīkot starptautisko tiesu, taču nekas reāls tā arī nenotika.

1991. gadā pēc PSRS sabrukšanas sakās arī Dienvidslāvijas sabrukums. Šī valsts arī bija uzskatāma par visai mākslīgu veidojumu, kurā savulaik tika apvienotas dažādas tautas ar dažādām reliģijām. Serbi ir pareizticīgie, horvāti katoļticīgie, bet Bosnijā Hercogovinā bija visai liels musulmaņu īpatsvars. Te gan jāatzīmē, ka arī laikā no 1941. līdz 1944. gadam Horvātijas teritorijā pastāvošais fašistiskais ustašu režīms iznīcināja aptuveni 700 tūkstošus serbu, ebreju un čigānu.

Bruņotais konflikts savu kulmināciju sasniedza 1995. gadā tā saucamā “Srebrenicas slaktiņa” laikā. Šo pilsētu ANO bija izsludinājusi par droša patvēruma vietu, un tur atradās arī 400 Nīderlandes miera uzturētāji. Pilsētā bija sapulcējušies daudzi musulmaņi, taču 1995. gada jūlijā Serbu Republikas armija Ratko Mladiča vadībā pilsētu ieņēma un uzsāka slaktiņu, kura laikā tika iznīcināti 8 tūkstoši bosniešu musulmaņu vīriešu un zēnu, bet sievietes un meitenes tika masveidā izvarotas. Miera uzturētāji notikušajā neiejaucās un Nīderlande pēc tam tika atzīta par līdzvainīgu traģēdijā.

Bruņotie konflikti turpinājās visai ilgi un rezultējās ar NATO uzsāktās Serbijas galvaspilsētas Belgradas bombardēšanu 1999. gadā, kas bija vērsta uz prezidenta Slobodana Miloševiča režīma uzsākto Kosovas albāņu apspiešanas pārtraukšanu. Pēc notikumiem Dienvidslāvijas teritorijā notika vairāki visai gari tiesas procesi – daži apsūdzētie, ieskaitot Miloševiču, pat paspēja nomirt. Kopumā tika notiesātas vairāk nekā 160 personas. Interesanti, ka Srebrenicas “miesnieku” Mladiču izdevās aizturēt vien 2011. gadā un viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Savukārt vēl 2017. gadā apelācijas tiesas laikā uz 20 gadiem notiesātais horvātu ģenerālis Slobodans Praljaks pēc sprieduma atstāšanas spēkā, izkliedza frāzi “Praljaks nav vainīgs” publiski iedzēra indi un mira slimnīcā.

1994. gada 7. aprīlī Āfrikas valstī Ruandā bruņotie spēki kopā ar hutu cilts pārstāvjiem uzsāka masveida tutsi cilts pārstāvju slepkavošanu. Ruandā vēsturiski koloniālisma laikos ilgus gadus pie varas bija tieši tutsi cilts pārstāvji, kaut arī skaitliski viņi bija mazākumā. Pēc tam kad 1962. gadā Ruanda ieguva neatkarību, pie varas nonāca hutu, taču līdz pat 1994. gadam valstī  militāri konflikti turpinājās. Situācija saasinājās, kad  1994. gada 6. aprīlī tika notriekta lidmašīna, kurā atradās hutu pārstāvis, valsts prezidents Habjarimana. Pēc oficiālajiem Ruandas valdības datiem, nepilnu četru mēnešu laikā tika nogalināts teju vai viens miljons tutsi pārstāvju un netika žēlots neviens – ne sievietes, ne bērni.

Pēc divus gadus ilgušā tiesas procesa bijušais Ruandas premjers atzina sevi par vainīgu genocīda īstenošanā un saņēma mūža ieslodzījumu, bet kopumā šīs lietas ietvaros notiesāja vairākus desmitus personu. Savukārt politiskā organizācija – Ruandas atbrīvošanas demokrātiskie spēki – genocīda īstenošanu atzina vien 2005. gadā un tad arī oficiāli paziņoja par turpmākas cīņas izbeigšanu. Tiesa gan, arī šodien Ruandā bruņoti konflikti turpinās.

Kas var sagaidīt Putinu un Krieviju

Šobrīd jau ir spēkā esošs Starptautiskās tiesas spriedums, ka Krievijai ir jāpārtrauc karš un jāizved armija no Ukrainas, taču tas tiek ignorēts. Ir arī karu nosodoša ANO kopējā rezolūcija, taču to Krievija tāpat neņem vērā.

Tāpat arī Starptautiskās krimināltiesas prokurors Karims Hans ir paziņojis, ka jau 2. martā pēc 41 valsts pieprasījumā ir uzsākta lieta par situāciju Ukrainā.

Kaut arī daudzi notikumi atbilst ukraiņu tautas genocīda pazīmēm, tomēr vairāki starptautiskie eksperti uzskata, ka vienkāršāk vainīgie pie atbildības būtu saucami par kara vai agresijas noziegumiem – tie ir ātrāk un vieglāk pierādāmi, bet sodi ir tikpat smagi kā par genocīdu. Lai dokumentētu paveiktos noziegumus, jau tagad Ukrainas teritorijā strādā ārvalstu ekspertu grupas. Arī jau pieminētais Hans ir bijis notikumu vietās.

Te gan jāatzīmē, ka vēl 2008. gadā arī Gruzija Starptautiskajā tiesā mēģināja ierosināt lietu pret Krieviju, taču tas toreiz tika noraidīts. Starptautiskās tiesu instances neko neizdarīja arī attiecībā uz Abhāzijas un Čečenijas konfliktiem, jo tie tika uztverti kā Krievijas iekšējā lieta. Arī Ukrainas un Krievijas konflikts ir Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijā kopš 2014. gada, taču arī tur līdz šim nekāda aktivitāte nebija vērojama. Kaut kāda kustība sākās vien pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas MH -17 notriekšanas 2014. gada 17. jūlijā. Vairāku gadu izmeklēšanas rezultātā ir noskaidroti četru konkrēto izpildītāju vārdi, lietas izskatīšana tiesā notiek,  taču ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija viņus tiesāšanai neizdos. Tāpat tiesāšanai nav izdoti ne Skripaļu ģimenes indēšanā aizdomās turamie, ne ar polonija noindētā Aleksandra Ļitviņenko slepkavas, no kuriem viens pat kļuvis par Krievijas Domes deputātu.

Šajā lietā viss atkarīgs no tā, kā beigsies karš Ukrainā un vai un kā Krievijā notiks varas maiņa. Ja Putina režīmu likvidēs vardarbīgā veidā un viņš tiks apcitināts, tad ieraudzīt viņu uz apsūdzēto sola Hāgā cerības ir. Ja varas nodošana notiks mierīgā ceļā viņa paša izvēlētam pēctecim, tad par to var aizmirst. Līdzīgi kā Putins savulaik, saņemot varu no Borisa Jeļcina, garantēja, ka viņam un viņa ģimenes locekļiem būs absolūta imunitāte, tādas pašas garantijas viņš pieprasīs arī savam pēctecim. Pastāv gan iespēja, ka, starptautisku sankciju piespiesta, Krievija var izdot sodīšanai kādus izpildītāju līmeņa noziedzniekus. Arī Miloševiču uz Hāgu savulaik izdevās atvest tikai tāpēc, ka viņš zaudēja vēlēšanās, bet Krievijas pašreizējā režīma ietvaros šāda varbūtība nav iespējama. Tas, ka Krievija savus pilsoņus tiesāšanai ārvalstīs neizdod, ir ierakstīts arī šīs valsts likumdošanā.

Starp citu, Latvija nevar panākt arī mūsu valsts bijušā iedzīvotāja, nacionālboļševika Aijo Benesa izdošanu, kurš notiesāts par karošanu citas valsts armijā – vai viņš ir ieguvis Krievijas pilsonību, vai tiek sargāts citā veidā, nav zināms.