"Manu acu priekšā noslepkavoja meitu." Ukrainiete atklāj, kādā traģēdijā izvērties ģimenes mēģinājums pamest Černihivu
Deviņas dienas pēc kara sākuma Ukrainā Viktorija un Pjotrs Kovaļenko nolēma doties prom no Černihivas, lai pasargātu savus bērnus - 12 gadus veco Veroniku un gadu veco Varvaru.
Viņi paņēma nepieciešamākās mantas un devās ceļā. Izbraucot no pilsētas, ceļu viņiem aizšķērsoja akmeņi. Pjotrs apstājies, izkāpis un sācis tos kustināt, taču pēc dažām sekundēm viņu auto apšaudīts, izcēlies ugunsgrēks, atsaucoties uz BBC, raksta aģentūra UNIAN. "Atlūza man sagrieza galvu, es asiņoju. Mana vecākā meita nobijās," atceras Viktorija.
"Veronika sāka kliegt, viņai drebēja rokas, tāpēc mēģināju viņu nomierināt. Viņa izkāpa no mašīnas, un es viņai sekoju. Tad viņa nokrita. Kad pienāca tuvāk, viņai vairs nebija galvas," stāstīja sieviete.
"Es centos saglabāt mieru, turēju rokās mazāko meitu. Bija jāatrod droša vieta," viņa sacīja. Pjotru viņa vairs neredzēja, bet viņa klusēšana lika Viktorijai saprast, ka arī viņš ir miris.
Viktorija un viņas mazā Varvara paslēpās novietotā automašīnā, bet tad atkal sākās šaušana. Viņa aizskrēja līdz kādai ēkai, paslēpusies tur, un domāja, kā pasargāt sevi un meitu. Nākamajā dienā viņus atrada Krievijas patruļas un aizveda uz tuvējo ciemu.
Nākamās 24 dienas māte un bērns pavadīja vietējās skolas pagrabā.
Viktorijas acu priekšā mira cilvēki, kuriem nebija pieejas nepieciešamajai medicīniskajai palīdzībai. Pēc Viktorijas teiktā, telpā bijuši 40 cilvēki.
Gaismas nebija, tāpēc izmantoja sveces un šķiltavas. Trūka gaisa, bija grūti elpot. Iziet uz tualeti tikpat kā neļāva, tāpēc cilvēki bija spiesti izmantot spaiņus.
"No kustību trūkuma cilvēkiem bija slikti, viņi sēdēja uz krēsliem, gulēja uz krēsliem. Mēs redzējām viņu vēnas, viņi sāka asiņot, tāpēc taisījām pārsējus," atceras Viktorija.
Šādos apstākļos Viktorijai nācās domās pārdzīvot vīra un vecākās meitas zaudējumu. Viņa saka, ka turējusies - cik nu spējusi, koncentrējoties uz jaunākā bērna dzīvības glābšanu.
Viktorija lūgusi Krievijas iedzīvotājiem Pētera un Veronikas mirstīgās atliekas atnest uz skolu, lai viņa tās varētu apglabāt.
No izdegušās mašīnas gandrīz nekas nebija palicis pāri: Veronikas sadegušā apģērba gabali, neliela aproce ar sirds formas piekariņu, divas automašīnas numura zīmes, kas bija izbalējušas no uguns.
Viktorija atceras dienu, kad atvestas viņas vīra un meitas mirstīgās atliekas.
"Bija 12. marts. Man piezvanīja un teica: nāc, redzēsi, kur viņi gulēs. Viņus apglabāja mežā, divos kapos. Un divi krusti ar plāksnītēm," stāstīja sieviete.
"Palikām un sākām kastes apbērt ar zemi, taču sākās apšaude, tāpēc aizbēgām, nepaspējām tās norakt. Tas bija ļoti biedējoši, atcerējās Viktorija. "Ja man dotu iespēju nošaut Putinu, es to darītu," viņa teica. "Roka nedrebētu."
Šobrīd Viktorija un Varvara atrodas Ļvovā, relatīvā drošībā.
Pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no Krievijas karaspēka uz ielām atklājas okupantu kara noziegumi [Brīdinām - nepatīkami skati!]
No Krievijas spēkiem atbrīvotās Kijivas apgabala Bučas pilsētas ielās visur guļ līķi, cilvēki nogalināti ar šāvienu pakausī, lai gan daudzi ...
Skaudri skati: aplenktā Ukrainas pilsēta Mariupole 2022. gada martā
Daudzstāvu dzīvojamā ēka Ukrainas galvaspilsētā Kijivā, kuru 2022. gada martā iznīcināja Krievijas raķetes
