Ko par Vladimiru Putinu pastāsta viņa rokraksts

Cita starpā Putins apgalvoja, ka interesējies par Stepana Banderas slepkavības vēsturi un atbalsta “brālīgās ukraiņu tautas centienus būvēt pašiem savu demokrātisku valsti”. Vēstule bija rakstīta ar roku, un pērn tās kopiju nodeva Izraēlas grafoloģei, rokrakstu ekspertei Inesei Goldbergai. Salīdzinot ar tagadējiem Putina rakstudarbiem, viņa atzina, ka autors ir viens un tas pats, taču viņa personībā notikušas ievērojamas izmaiņas.

Ņemcovs un Putins kā pilnīgi pretmeti

Goldberga ir tiesu eksperte, pasniedzēja, Izraēlas Zinātniskās grafoloģijas biedrības valdes locekle. Intervijā portālam Newsru.co.il viņa dalījusies ar savām atziņām, gūtām, analizējot Krievijas diktatora rokrakstu.

Eksperte skaidro, ka rokraksts savā ziņā ir personības DNS, tās ir ķermeņa kustības mikromērogā, sīka motorika, ko nosaka sarežģīti procesi mūsu psihē.

Viņa ir analizējusi vairāku Krievijas varas un opozīcijas līderu rokrakstus – Ļeņina, Staļina, Gorbačova, Navaļnija, Ņemcova, Hodorkovska un citu. Atklājies interesants pretstats – cik 2015. gadā nogalinātā Borisa Ņemcova parakstā bija vērojama atklātība, spontanitāte, dabiskums, tik Putina gadījumā noslēgtība un aprēķins. “Vizuāli tie izskatās gandrīz kā spogulī,” saka Goldberga.

Atziņas pēc eksperimenta

Minētā Putina vēstule ir viņa vecākais rokraksts, kāds ir ekspertes rīcībā. Tā ir gara, sīkā rokrakstā, ar daudziem dīvainiem labojumiem. Laika gaitā dažas Putina rakstura īpašības sākušas izpausties īpaši spilgti.

Šā gadsimta sākumā Goldberga piedalījās Krievijas izdevuma "Sobesedņik" eksperimentā, analizējot vairāk nekā desmit pazīstamu cilvēku rokrakstus, autorus nezinot. Tos viņa uzzināja tikai pēc savu atbilžu nosūtīšanas.

Par Putinu eksperte rakstīja: “Šim cilvēkam nācies uzņemt neiedomājami daudz negatīvas un smagas dzīves pieredzes. Viņš ir ļoti saspringts – gan muskuļos, gan psiholoģiski. Tiecas kļūt vēl augstāks un nozīmīgāks, lai kompensētu pārliecības trūkumu un pazeminātu pašvērtību, panākt cieņu un pirmām kārtām – pašcieņu. Šim cilvēkam ir augstu attīstīts, virs vidējā, intelekts. Spilgts individuālists, kuram noteikti par visu ir savs, atšķirīgs viedoklis. Viņš ir neuzticīgs, pārspīlēti piesardzīgs attieksmē pret cilvēkiem. Var būt visai durstīgs un skeptisks saskarsmē – tāda veida personības aizsargmehānisms.”

Upura sindroms

Goldberga Putina rokrakstā saskatījusi spilgtu upura sindromu, kad cilvēks visu laiku jūtas aizvainots, diskriminēts. Tādi cilvēki bieži spēj pavilkt līdzi citus līdzīgos, kas jūtas apdalīti.

“Spilgta šīs personības īpatnība – auksts saprāts apvienojumā ar impulsīviem uzliesmojumiem. Nepiemīt pacietība un iecietīga, vispār cilvēku, īpaši sieviešu, psiholoģiska sapratne. Viss kopā izpaužas kā empātijas trūkums un ciniska pieeja. Visai spītīgs, nepiekāpīgs, ļoti kritisks – pret visu pasauli, cilvēkiem, tajā skaitā arī pret sevi pašu,” secinājusi grafoloģe.

Viņa principi var pašu iedzīt strupceļā, nepiemīt diplomāta spējas. Lēmumu pieņemšanā lielā mērā balstās uz intuīciju, ar ko kompensē praktiskuma un realitātes izjūtas trūkumu.

Tikai balts un melns

Goldberga skaidro, ka te saskatāmas autoritāras personības iezīmes. Turklāt tādi var būt ne tikai cilvēki pie varas grožiem, bet arī viņiem pakļautie – uz pēdējiem ļoti stipri iedarbojas propaganda, viņi ir pateicīgi tās patērētāji, jo paši ir ļoti kategoriski.

Autoritāra personība veidojas šāda veida audzināšanas ietekmē, ne vienmēr bijusi klaji cietsirdīga attieksme pret bērnu, taču vienmēr bijis psiholoģisks spiediens, ne tikai ģimenē, bet, piemēram, skolā vai pat ielas vidē. Kad bērns izaug, viņš uzkrāto agresiju jau vērš pret citiem un pats tiecas pēc varas.

Tādi cilvēki redz visu tikai baltu un melnu, nepieņem citādo, ir neiecietīgi. “Viņiem vienmēr ir savējie un vienmēr ir ienaidnieki, pustoņus viņi neredz,” norāda Goldberga. “Viņiem ir raksturīga morālista liekulība: kas notiek ar viņiem pašiem, uz citiem neattiecas, bet citus tiesā, negatīvi izturas pret jebkurām nestandarta izpausmēm.”

Ienaidnieku ielenkumā

Pētot Putina rokraksta izmaiņas daudzu gadu gaitā, eksperte secinājusi, ka pieaudzis neirotiskums, kas robežojas ar paranoju, aizdomīgums, totāla neuzticība, aizspriedumi – apkārt ir ienaidnieki, bet draudzība, patiesa uzticība, nemaz nerunājot par mīlestību, vispār nepastāv.

Tāda veida cilvēki cenšas padarīt par līdzvainīgiem visus apkārtējos. Goldberga norāda, ka trīs dienas pirms kara sasauktā Krievijas Drošības padomes sēde ir tam spilgts piemērs.

Turklāt pieejamos pēdējos Putina rokrakstos esot redzams, ka viņš sevi kontrolē ar grūtībām. Tas gan nenozīmē, ka viņš neapzinās, ko dara. Pēc ekspertes domām, situācija aizgājusi tik tālu uz slikto pusi, jo Putins juties pilnīgi nesodāms un negāžams. Vairs nav darbojusies neatkarīga tiesu sistēma, godīgas vēlēšanas, pilsoniskās brīvības, un viņam nav nekādu bažu, ka varētu zaudēt amatu. Putina visatļautība un neierobežota vara novedusi Krieviju karā un lielā mērā izolācijā.

Atgādinot teicienu “vara bojā”, Goldberga uzsver, ka tas nenotiek, ja likums liedz ieņemt amatu neierobežoti ilgi, ja vēlēšanās var arī neuzvarēt.

Dabā vientuļais vilks beidz slikti

Par Putina mačo tēlu – drosminieks, kurš gatavs viens iet pret visiem – eksperte norāda, ka tas nepavisam nav uzslavu vērts. “Patiesībā speciālisti zina: sociālajiem dzīvniekiem – suņiem, vilkiem un citiem – vientuļais vilks ir pretpols pārliecinātajam, drosmīgajam, stiprajam, uzticamajam alfam. Jo izdzīvošanai nepieciešams saprast sev līdzīgo sabiedrības sociālos kodus, pieņemt uzvedības noteikumus, integrēties,” skaidro Goldberga. “Tas, kuru izdzen no bara, ir tas pats vientuļais vilks – pēc būtības atstumtais, viņš ir nolemts.”

Dabā tāds zvērs nespēj viens pats medīt un izdzīvot, jūtas nedrošs bez bara atbalsta, pat nespēj mierīgi gulēt, aiz katra krūma tam rēgojas briesmas. “Un Putina rokrakstā ir daudz pazīmju, ka viņš neierakstās sabiedrībā,” saka grafoloģe.

Pēc Goldbergas domām, viņš ir spējīgs nospiest sarkano pogu, taču pašnāvnieks nav – to var izdarīt, ja jutīsies nesodāms. Diemžēl ne ar sarunām, ne sankcijām šādu cilvēku apturēt neesot iespējams, un pie šāda secinājuma nonākts diskusijā Zinātniskās grafoloģijas biedrībā.

“Viņš nepārdzīvo par cilvēku dzīves kvalitāti, tās līmeni, attīstību un uzplaukumu. Tā ir destruktīva pieeja, ko neatsvērs tas, ka valstī nebūs ne tehnoloģiju, ne attīstības potenciāla visdažādākajās nozarēs, ka valsti iegrūdīs akmens laikmetā un izolācijā,” piebilst Goldberga.