"Mēs neticam šādai pasaules kārtībai." Jeb kas apturēs karu Ukrainā?

NATO kādreiz ir centusies sadalīt un pārvaldīt Krieviju? Daļa cilvēku ir pārliecināti, ka jebkurā laikā jebkura militāra savienība izvirza tieši šādus mērķus.

Nē, NATO ir aizsardzības alianse. Mums ir tikai viena apņemšanās: aizstāvēt mūsu dalībniekus. Tādu plānu, par kuriem jūs runājat, nekad nav bijis. Mēs tiešām esam ieinteresēti draudzēties ar Krieviju. Krievija ir mūsu kaimiņš, un daudzu gadu garumā esam centušies uzlabot mūsu attiecības ar to. Taču Krievijas pēdējā rīcība to padarījusi neiespējamu.

1990. gados, pirmajos gados pēc Aukstā kara beigām, patiešām bija nopietnas cerības uz tuvināšanos. Nav šaubu, ka tieši tad vairākus gadus mums izdevās vienoties par partnerību ar Krieviju un kopīgi strādāt vairākos praktiskās sadarbības virzienos.

Ieņemot alianses ģenerālsekretāra amatu, es šajā darbā ienesu savu norvēģu pieredzi. Kā Norvēģijas premjerministrs (Stoltenbergs šo amatu ieņēma no 2005. līdz 2013. gadam) es cieši sadarbojos ar Krieviju plašā jautājumu lokā: energopatēriņa efektivitāte, vides aizsardzība un pat jauna valsts robežu demarkācija. Norvēģijas toreizējā pieredze rādīja: ar Krieviju itin labi varēja tikt galā.

Krievijas valsts propaganda bieži apgalvo, ka NATO kaut kādā veidā izmanto Ukrainu cīņā pret Krieviju…

Nekādā ziņā. Ukraina ir neatkarīga valsts, kas pieņem patstāvīgus lēmumus, un mums pret šiem lēmumiem jāizturas ar cieņu. Vairākus gadus Ukraina gribēja iestāties NATO, un, protams, mēs neiebildām. Mēs bijām gatavi atbalstīt tās lēmumu, bet vēlāk Ukraina atteicās no ieceres iestāties aliansē — pret šo jauno lēmumu mēs arī izturējāmies ar sapratni.

Pēc tam viņi atkal pārdomāja un atkal vēlējās kļūt par NATO dalībvalstīm. Mēs ar cieņu izturējāmies pret Ukrainu un tās lēmumiem gan tad, kad tā tiecās uz iestāšanos aliansē, gan tad, kad tā uz to netiecās, jo NATO paplašināšanās vienmēr ir bijusi demokrātisku valstu brīvas, neatkarīgas demokrātiskas izvēles rezultāts.

Bet NATO nekad, nevienu reizi visā savā vēsturē nav piespiedusi kādu valsti tajā iestāties. Baltijas valstis, Polija, citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kas tagad kļuvušas par NATO loceklēm, ir izdarījušas patstāvīgo lēmumu suverēnu valstu rezultātā. 

Tas pats attiecas uz Ukrainu: mēs esam strādājuši ar to kā ar suverēnu valsti, kā ar partneri, bet nekad un nekam to neesam "izmantojuši".

Mēs neticam šādai pasaules kārtībai. Mēs ticam suverēnu neatkarīgu valstu pasaulei, kuru lēmumus mēs respektējam. Tas, par ko jūs runājat, ir mēģinājums atritināt pulksteņa rādītājus atpakaļ un atkal nonākt pagātnē, kad patiešām pastāvēja lielvalstu ietekmes sfēras, kas izlēma, ko drīkst un ko nedrīkst to kaimiņiem.

Tā nav pasaule, ko mēs šodien redzam. Mēs ticam pasaulei, kur cieņas vērtas ir visas suverēnās valstis — neatkarīgi no to lieluma un bagātības.

NATO šī stratēģija izrādījās ļoti veiksmīga: reizi pa reizei demonstrējot savu uzticību demokrātijai, tiesībām, brīvībai, mēs tādējādi mudinājām arvien vairāk valstu iestāties aliansē.

Fakts, ka kopš Aukstā kara beigām NATO dalībvalstu skaits ir dubultojies, parāda šīs pieejas sekmīgumu: valstis pieņēma lēmumu iestāties aliansē, cenšoties kļūt par mūsu lielās ģimenes daļu. Viņi vēlas būt daļa no alianses, jo tas nozīmē iegūt cieņu, atbalstu un aizsardzību. Kamēr Krievija cenšas ar varu piespiest savus kaimiņus darīt to, kam tie pretojas.

Karš ir jāaptur tam, kurš to ir uzsācis, proti, prezidentam Putinam. Pašreizējais karš sākās pēc viņa gribas, un tas jau ir nesis neticamas, šausminošas ciešanas Ukrainas tautai. Bet karš nes bēdas arī Krievijas tautai, tām Krievijas ģimenēm, kuras zaudējušas vai vēl zaudēs savus dēlus Ukrainā, tiem tūkstošiem cilvēku, kuri guvuši ievainojumus karadarbības gaitā.

Prezidents Putins ir atbildīgs arī par smagajām ekonomiskajām sekām, ko izjutīs visi Krievijas iedzīvotāji, jo tieši viņa rīcība novedusi pie ekonomisko sankciju ieviešanas. Tā ka tieši prezidentam Putinam ir jāaptur karš, un viņš to var izdarīt kaut rīt, ja viņa mērķis patiesībā ir glābt cilvēku dzīvības. Gan ukraiņu, gan Krievijas iedzīvotāju dzīvības.

Krievijas sociālajos tīklos ļoti populārs ir video, kurā Aleksejs Arestovičs, prezidenta Volodimira Zelenska padomnieks, paredz karu. Vēl 2019. gadā viņš teica, ka karš ir neizbēgams un ka Krievija to pilnīgi noteikti uzsāks. Vai, jūsuprāt, šis karš tiešām bija neizbēgams?

Karu neuzsākt vai pārtraukt iespējams vienmēr – šajā jautājumā nav nekāda "par vēlu:. Protams, Krievijas prezidentam vienmēr ir bijusi iespēja atteikties no iebrukuma Ukrainā, un Ukraina nekad nav bijusi drauds Krievijai. Krievija ir lielākā valsts Eiropā.

Tai ir visvairāk kodolgalviņu pasaulē. Ilgu laiku mēs vērojām militārās varas pieaugumu ap Ukrainu, mēs brīdinājām par kara iespējamību. Bet, protams, prezidents Putins varēja nesākt iebrukumu. Viņš var neturpināt karu. Un mēs joprojām aicinām viņu tieši uz to — pārtraukt karadarbību pēc iespējas ātrāk.

Ja mēs runājam par NATO dalībvalstīm, tad tās aizsargā mūsu kolektīvās drošības noteikumi. Mēs esam aizsardzības alianse, un mēs esam gatavi aizstāvēt savus locekļus: visiem jābūt galēji skaidram, ka mēs aizstāvēsim katru NATO dalībvalstu teritorijas centimetru.

Tā ir mūsu atturēšanas stratēģija, un tieši to mēs garantējam visiem mūsu biedriem. Uzbrukums vienam no viņiem automātiski nozīmēs uzbrukumu visai aliansei, visiem tās dalībniekiem. Tas ir NATO kā aizsardzības savienības pamatprincips: viens par visiem un visi par vienu.

NATO 70 gadu pastāvēšanas laikā šis princips ir veiksmīgi īstenojies. Mūsu atturēšanas stratēģija nav uzkurināt karus, bet gan tos novērst, saglabājot mieru.

Gruzija NATO ir ļoti svarīgs partneris, bet tā neatrodas mūsu kolektīvās drošības līguma aizsardzībā.

NATO ir spēcīgākā aizsardzības alianse pasaules vēsturē, un mēs aizstāvēsim visus tās locekļus pret jebkādiem draudiem. Protams, mēs esam pārkārtojušies, ņemot vērā faktu, ka bez papildu militāriem draudiem mēs saskaramies ar kiberdraudiem un hibrīdspiedienu. Mēs esam paveikuši milzīgu darbu, paaugstinot savu gatavību aizsardzībai pret šāda tipa apdraudējumiem.

Ko un kādā veidā mēs darīsim, ir atkarīgs no veiktā uzbrukuma veida. Taču mēs esam lieliski informēti, ka hibrīduzbrukumi un kiberuzbrukumi var būt tikpat bīstami un postoši kā tradicionālo militāro līdzekļu īstenotie uzbrukumi.

Kopumā jau tagad ir skaidrs, ka šim karam būs ilgtermiņa sekas. Turklāt tā jau ir izveidojusi jaunu realitāti Eiropā, jo Krievija arvien atklātāk apstrīd mūsu drošības pamatprincipus, kas cita starpā paredz katras valsts tiesības uz pašnoteikšanos un NATO tiesības aizstāvēt visus savus locekļus.

Šo apstākļu dēļ NATO jau ir sākusi pielāgoties jaunajai realitātei. Bet, atkārtošos, kā aizsardzības savienība mēs pieliksim visas pūles, lai pašreizējais konflikts nepārkāptu Ukrainas robežas.

Vai mums jāgatavojas ilgam karam?

Situācija Ukrainā ir visai neprognozējama. Kā jau teicu, prezidents Putins var pielikt punktu šim karam burtiski jebkurā brīdī, un tikai no viņa ir atkarīgs, vai viņš šo soli spers. Bet mums ir jābūt gataviem uz ilgtermiņa sekām, jo, kamēr Krievija turpina izmantot militāro spēku savu mērķu sasniegšanai, mums neizdosies atgriezties tajos laikos, kad mēs tiecāmies pēc partnerības ar to.

Krievija sākusi kopš Otrā pasaules kara lielāko iebrukumu kaimiņvalstī suverēnajā valstī. Līdzīga mēroga karus, līdzīgu nežēlību mēs Eiropā neesam redzējuši kopš Otrā pasaules kara, un to sāka prezidents Putins. Putinam taču ir pilnvaras to beigt.

Putins grib mazāk NATO pie savām robežām? Tā vietā viņš saņems mūsu klātbūtnes palielināšanos — tikai tā mēs varam garantēt, ka neviena no alianses dalībvalstīm nesaskarsies ar to drausmīgo agresiju, ar kādu saskaras Ukraina. Prezidents Putins gribēja NATO sašķelt? Tā vietā viņš redzēs konsolidētāku aliansi, kas vienprātīgi iestājas pret rupju valsts robežu pārkāpšanu.

Ukrainai ir tiesības uz pašaizsardzību, tas fiksēts ANO statūtos. Šīs organizācijas statūti nosaka, ka karš nav pieļaujams, izņemot divus gadījumus. Pirmais — ja ANO Drošības padome sankcionē militārā spēka izmantošanu. Pašreizējā situācijā šāds lēmums netika pieņemts, taču 141 ANO loceklis acīmredzamā formā nosodīja Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Otrs izņēmums no noteikuma, kas aizliedz karadarbību un pārsteidzošas darbības ieroču izmantošanu, attiecas uz pašaizsardzības gadījumiem.

Tas, ko Ukraina šobrīd dara savu starptautiski atzīto robežu robežās (kuru nesatricināmību, starp citu, vairākkārt apliecinājusi arī Krievija), ir tās pašaizsardzības tiesību īstenošana. NATO šajā jautājumā ir ukraiņu pusē. Mēs viņiem šajā ziņā sniedzam zināmu atbalstu, arī militārā atbalsta veidus.