Viedās robotbumbas, pašmāju mīnmetēji, amerikāņu "šķēpi". Kādi ieroči ir Ukrainas armijas rīcībā?

Vienā nedēļā saņemtais militārās palīdzības daudzums parasti tiek izlietots 20 stundu laikā, tādēļ ukraiņi izmanto arī trofejās iegūto Krievijas bruņojumu un padomju laika aprīkojumu, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis videouzrunā Eiropas līderiem Londonā.

Armija bija nolaista un nespējīga

Līdz 2014. gadam, kad Krievija anektēja Krimas pussalu un uzsāka bruņoto konfliktu Doņeckas un Luhanskas apgabalos, Ukrainas armija bija tipisks postsovjetiskās telpas veidojums. Tās bruņojumā bija galvenokārt PSRS laikos ražotā tehnika, un armiju pārsvarā vadīja vēl padomju armijā dienējušie virsnieki.

Prezidenta Viktora Janukoviča laikā armija bija pamatīgi nolaista, nogriežot finansējumu, un tikai pēc tam daudziem atvērās acis, ka tas darīts ar nolūku, jau tad gatavojot Ukrainas pievienošanu Krievijai. 2014. gada kaujas parādīja, ka ukraiņu armija ir vāja un nesagatavota, daudzi tās komandieri simpatizēja Krievijai un bija gatavi nodevībai.

Padomju mantojums

Pēc PSRS izjukšanas Kijiva labprātīgi atteicās no aptuveni 1600 kodollādiņu, parakstot Budapeštas memorandu, kurā Krievija un vairākas Rietumu valstis garantēja Ukrainas teritoriālo neaizskaramību, ko Maskava pārkāpj jau astoņus gadus.

Ukrainai tomēr palika visai ievērojams daudzums citas kara tehnikas un arī rūpnīcas, kurās pirms tam ražoja bruņojumu PSRS vajadzībām, ieskaitot ballistisko raķešu dzinējus.

Pēc aptuvenām aplēsēm Ukraina no PSRS pārņēma aptuveni 500 tanku, vairāk nekā 1000 kājnieku kaujas mašīnu un 500 bruņutransportieru. Ukrainas rīcībā palika arī 90 raķešu kompleksu Točka, vairāk nekā 300 reaktīvo mīnmetēju iekārtu Smerč, Grad un Uragan, aptuveni 700 dažāda kalibra pašgājēju haubiču un 800 lielgabalu un mīnmetēju, neskaitot vēl gandrīz 500 prettanku lielgabalu. Pretgaisa aizsardzības rīcībā palika arī vairāki simti dažādu zenītraķešu iekārtu un ap tūkstoti dažādu kalibru zenītlielgabalu.

Daudzi no šiem ieročiem bija morāli novecojuši, un arī munīcijas derīguma termiņi nebija diez ko iepriecinoši, taču visai daudz no šā bruņojuma izgāja modernizācijas procesu. Precīzi dati, cik īsti kaujas spējīgas tehnikas vienību no PSRS mantojuma bija Ukrainas rīcībā, nav pieejami, taču notikumu attīstība rāda, ka gana daudz.

Sliktāk ar floti un aviāciju

Visvājākais posms ir aviācija un flote. Ukraiņiem, karam sākoties, bija aptuveni 40 triecienhelikopteru Mi-24 un 35 parastie Mi-8, aptuveni 90 PSRS ražotu  kaujas lidmašīnu, no kurām daļu no 2014. līdz 2015. gadam modernizēja. Pārsvarā tie bija 80. gadu modeļi, taču jāatzīmē, ka arī Krievijas armijā tie joprojām tiek lietoti ļoti plaši, tomēr kopumā uzbrucējiem lidmašīnu ir vismaz desmit reizes vairāk.

Ukrainas kara flote ir ļoti vāja, un tās sastāvā nav neviena vērā ņemama kaujas kuģa, tikai daži desmiti nelielu patruļkuteru. Ir gan noslēgts līgums ar Turciju par četru ar raķetēm apbruņotu korvešu būvniecību un iegādi, taču pirmā no tām būtu gatava vien 2023. gadā. Tiesa, šo trūkumu ukraiņi ļoti labi apzinājās, un tāpēc veikti nopietni darbi krasta aizsardzības nostiprināšanā. Notikumu attīstība rāda, ka to apzinās arī krievi, tāpēc flote nav veikusi nevienu nopietnu mēģinājumu tuvoties krastam un izsēdināt desantu.

Astoņi gadi, kas pārvērta armiju

Pēc zibenīgās Krimas aneksijas un Ukrainas sakāves Doņeckā un Luhanskā armijā sekoja pamatīga komandieru nomaiņa un sākās modernizācija. Te liels nopelns bija arī tā laika prezidentam Petro Porošenko, kurš panāca būtisku finansējuma palielināšanu.

Uz Ukrainu uzaicināja ievērojamu skaitu dažādu līmeņu armijas instruktoru, galvenokārt no NATO valstīm, sākās tehniskā modernizācija un savas bruņojuma tehnikas ražošana. Turklāt konflikts Austrumukrainā astoņu gadu garumā ir saliedējis Ukrainas tautu un armiju, jo daudziem bija skaidrs, ka konflikts ir neizbēgams.

Sākās arī jauna tanka Oplot ražošana, kas gan negāja gludi, jo līgums netika izpildīts laikā. Ar bruņutransportieriem veicās labāk, un armijas rīcībā nonāca vairāki simti pašmāju ražojumu un arī 40 Lielbritānijas Saxon.

Pašu ražoti mīnmetēji

Ukrainai izdevās uzsākt arī sava reaktīvā mīnmetēja Oļha ražošanu, taču to skaits nav zināms. Atšķirībā no Krievijas analoga Smerč, tas šauj 30 kilometrus tālāk un spēj sasniegt 120 kilometru attālumu. Ukrainai ir arī 90 taktisko raķešu Točka iekārtu.

2018. gadā Ukraina izmēģināja pašu ražotās raķetes – jūrai domātās Neptun un sauszemes Grom. To darbības attālums varētu sasniegt vismaz 500 kilometru, bet Porošenko apgalvojis, ka tās spēj lidot arī 1000 kilometru. Cik šīs raķetes saražotas, precīzu ziņu nav, taču kara sākumā publicētajos analītiķu pētījumos par abu valstu spēku samēru bija minēts, ka Ukrainai ir ap 1000 tālas darbības raķešu.

Tomēr jāatzīmē, ka ukraiņi līdz šim nav izcēlušies ar apšaudēm pa Krievijas teritoriju un ir ziņots tikai par ienaidnieka kara lidlauka iznīcināšanu Rostovas apgabalā.

Internetā pieejamajos video redzams, ka Krievijas izmantotā kara tehnika ir līdzīga ukraiņu rīcībā esošajai, bet daudzu karavīru individuālais aprīkojums ir visai nožēlojams. Nav ne vēsts no supertankiem Armata, viens no kuriem savulaik izgāzās 9. maija svinībās, noslāpstot un aizdegoties parādes laikā Sarkanajā laukumā.

Kaujas droni no Turcijas

Tikai dažus gadus pirms kara Ukraina noslēdza līgumu ar Turciju par kaujas dronu Bayraktar iegādi un, pēc dažādiem datiem, bija paspējusi iepirkt aptuveni simt dronu, turklāt bija paredzēts, ka tos varēs uzsākt ražot arī Ukrainā.

Tagad šie droni ļauj ļoti sekmīgi cīnīties pret sauszemes bruņutehniku. Bayraktar ir aptuveni sešus metrus garš attālināti vadāms lidaparāts, kuru var izmantot izlūkošanai un arī piestiprināt četras raķetes, kas trāpa mērķī ar ļoti augstu precizitāti. Darbības laukums ir visai liels – ar divām pavadīšanas stacijām kontrolēts lidojums var notikt 250 kilometru rādiusā, un lokatoru sistēmām šis drons ir diezgan nemanāms.

Pamata komplekts maksā piecus miljonus dolāru, tajā ietilpst divas stacijas, divi droni un 40 raķešu. Militārie eksperti apgalvo, ka nesenajā Azerbaidžānas un Armēnijas karā tieši šie droni nodrošināja Azerbaidžānas ātro uzvaru. 2019. gadā, kad Ukrainai piegādāja pirmos Bayraktar, Krievija mēģināja izdarīt spiedienu uz Turciju, cenšoties procesu apturēt, taču no Ankaras saņēma pieklājīgu noraidījumu.

ASV piegādās "dronus kamikadzes"

ASV prezidents Džo Baidens 16. martā izziņoja kārtējo bruņojuma piegādi Ukrainai viena miljarda dolāru vērtībā, un, pēc vairāku senatoru apstiprinātas informācijas, tajā iekļauti arī simt dronu – vismodernākās spārnotās raķetes Switchblade, sauktas par viedajām robotbumbām.

Tādas šobrīd ir tikai divu valstu bruņojumā. Faktiski tā ir lidojoša bumba, kuru palaiž no mīnmetējam līdzīgas iekārtas, un operators, izmantojot GPS, dronu var vadīt desmitiem kilometru līdz mērķa sasniegšanai.

Switchblade ir aprīkotas ar kameru, vadības sistēmu un spridzekļiem. Tās var ieprogrammēt automātiski uzlidot mērķiem vairāku kilometru attālumā vai pilotēt ap mērķiem, līdz ir īstais laiks dot triecienu.

Ir divu veidu droni Switchblade, ko ražotājs AeroVironment no Virdžīnijas pārdevis ASV Īpašo uzdevumu pavēlniecībai. Switchblade 300 paredzēti operācijām pret personālu, Switchblade 600 – tanku un citas bruņutehnikas iznīcināšanai, pēdējais var lidot līdz 40 minūtēm un sasniegt 80 kilometru attālumu.

Ukrainā būs nozīmīgākā šo dronu izmantošana kaujas laukā. ASV armija tos lika lietā ierobežotā apjomā Afganistānā un arī citviet, tomēr publiski par to nav ziņots.

Pasaulē ātrākās pretgaisa raķetes

Lielbritānijas plāno Ukrainas karavīrus apbruņot ar savā klasē pasaulē ātrākajām tuva rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmām Starstreak, kas domātas iznīcinātāju un helikopteru iznīcināšanai.

Šīs  raķetes izmanto trīs šautriņām līdzīgus šāviņus ar 0,9 kilogramiem sprāgstvielas, kas vairākas reizes ļauj trāpīt mērķī. Var izšaut no pleca, no vieglas daudzkārtējas palaišanas vai uz bruņumašīnām uzmontētas platformas.

Raķetes dzinēju veido divas pakāpes. Sākotnēji tā tiek izšauta drošā attālumā, apmēram četru metru attālumā no operatora. Tad iedarbojas raķetes galvenais dzinējs, attīstot ātrumu, kas vismaz trīs reizes pārsniedz skaņas ātrumu. Raķetes vadīšana uz mērķi notiek pēc lāzera iezīmēšanas principa – karavīram pēc izšaušanas jāturpina izgaismot mērķis, līdz raķete to satriec. Ņemot vērā lielo ātrumu, pretinieka pilotam būtībā neatliek laika manevrēšanai, lai no tās izvairītos.

Šīs sistēmas vecākā versija, ko Ziemeļīrijā, Belfāstā, ražoja uzņēmums Thales, 2012. gadā no potenciāliem uzbrukumiem sargāja Londonas debesis, kad Lielbritānijas galvaspilsētā notika olimpiskās spēles. Lielbritānija bija pirmā Eiropas valsts, kas atklāti nolēma piegādāt aizsardzības bruņojumu Ukrainai laikā, kad Krievija vēl gatavojās iebrukumam.

Granātmetēju netrūkst

Vācija Ukrainai piegādājusi granātmetējus Panzerfaust 3, Nīderlande – Zviedrijā ražotos vienreizlietojamos granātmetējus AT4, pati Zviedrija Carl Gustaf. Arī ukraiņiem pašiem bija lieli krājumi dažādu Krievijā ražotu prettanku ieroču. Pēc Ukrainas ziņotā, iznīcināto dažādas tehnikas vienību skaits jau ir pārsniedzis trīs tūkstošus.

Amerikāņu "šķēps" pret tankiem

Amerikāņu izstrādātais Javelin (šķēps – angļu val.) ir trešās paaudzes vadāmais prettanku ierocis, kas ASV bruņojumā ir no 1996. gada. Tas darbojas pēc principa izšauj un aizmirsti, jo raķete mērķī nav jāvada. Darbojas attālumā no 65 līdz 2500 metriem, bet raķete mērķī trāpa no augšas, kur atrodas lūkas un bruņas ir vājākas.

Pārslēdzot iekārtu tiešā tēmējuma režīmā, var notriekt arī zemu lidojošus helikopterus. Vienas raķetes cena ir aptuveni 40 000 eiro, un tās ļoti sekmīgi izmantotas pret tankiem Irākas karā. Eksporta cena vienam komplektam ar sešām raķetēm ir līdz 1,4 miljoniem dolāru.

Vecie, labie stingeri

Stinger raķetes krievi ļoti labi atceras vēl no Afganistānas kara laikiem. To  lielākais trūkums gan ir visai nelielais darbības rādiuss, jo var aizsniegt mērķi līdz 4,5 kilometru augstumam, tomēr pret helikopteriem un triecienlidmašīnām – bumbvedējiem stingeri darbojas visai sekmīgi.

Krievija bombardēšanā diemžēl izmanto arī tā saucamos stratēģiskos bumbvedējus, kas spēj nest lielas jaudas bumbas, un to darbības augstums Stinger nav sasniedzams.

Tomēr ir informācija, ka no ASV saņemts solījums piegādāt vairākas pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas, ar kurām varēs notriekt ienaidnieka lidmašīnas pat vairāku desmitu kilometru attālumā, taču konkrētais modelis vēl netiek atklāts.

Britu militārie analītiķi uzskata, ka Ukraina, līdz šim pārsvarā lietojot Stinger, ar nolūku ir pietaupījusi savas gaisa spēku lidmašīnas, kamēr izdevies notriekt aptuveni 200 ienaidnieka lidaparātu.