“Nekad dzīvē nedomāju, ka mēs būsim tik vienoti!” ukrainiete Olga izstāsta par četrām Kijevā aizvadītām kara dienām

Šādi rīts iesākās arī Olgai, ar kuru drošākā brīdī sazvanījāmies, lai parunātos par pieredzēto un notiekošo.

Olga strādā IT kompānijā, kura apkalpo klientus no visas pasaules, tostarp arī Latvijas.

Kā šis karš ienāca tavā dzīvē, kur tu atradies ceturtdienas rītā?

Ceturtdienas rītā pamodos pie sprādzieniem. Fiksi sapakoju mantas un devos pie netālu dzīvojošās mātes. Pēcāk sāku lasīt, skatīties ziņas un sazinājos ar savu kompāniju, saviem kolēģiem.

Visdīvainākās lietas sāka atgadīties... pirmkārt, mūsu izpilddirektors un līdzdibinātājs aicināja saglabāt mieru, neiet ārā ielās un mēģināt atrast pēc iespējas drošāku patvērumu, bet... vienlaikus censties tomēr turpināt strādāt! (smejas)

Es atceros, cik sirreāla bija sajūta, šo visu dzirdot, risinot šīs jaunās problēmas. Uz darbu todien nedevos, jo bija instinktīvi skaidrs, ka tas nebūs prātīgi.

Kādas bija pirmās emocijas, saprotot, ka risinās drūmākais no visiem prognozētajiem scenārijiem?

Nāvīgas bailes, ja godīgi. Man ir 34 gadi, es zinu mūsu un Krievijas vēsturi. Bija grūti apzināties, ka politiķi Krievijā ir izšķīrušies upurēt cilvēkus, savu politisko mērķu vārdā.

Es atceros Kurskas traģēdiju [Krievijas zemūdenes “Kursk” bojāeja], atceros Beslanu [teroristu uzbrukums skolai Ziemeļosetijas-Alānijas republikā], atceros Dubrovkas teātra sagrābšanu.

Atceros, cik šokēti mēs visi bijām... tad vēl dzīvojamo namu spridzināšanas Krievijā vēlajos deviņdesmitajos... tas ar lielu varbūtību bija pašu pie varas esošo orķestrēts.

Pie sevis padomāju – ja šie cilvēki ir gatavi iznīcināt savu tautu, bail iztēloties, cik viegli viņiem būtu iznīcināt citus. Baidījos, ka mūs bombardēs tā, kā Alepo Sīrijā. Pirmā diena pagāja vienās vienīgās bailēs.

Kur tu atrodies pašlaik? Ko dara pārējie cilvēki tev apkārt? Apraksti savu ikdienu.

Šobrīd dzīvoju kopā ar māti. Tipisks dzīvojamais rajons ar daudzstāvu namiem. Mēs neejam ārpus mājas.

Vienīgā reize, kad izgāju, bija vakar, jo vajadzēja aizskriet līdz lielveikalam. Mums pašām ir ēdiens un dzeramais, taču gribēju palīdzēt mūsu aizstāvjiem – viņiem ik pa brīdim ir dažādas nepieciešamības.

Devos uz veikalu, lai šo to viņiem nopirktu. Izgāju ārā ap 16.00, nezinot, ka komandantstunda ir pārcelta jau uz pulksten 17.00 un veikali beidz darbu vēl ātrāk.

Pārsvarā patveramies savā namā, šaurā, mazā koridorā, starp divām sienām. Mums tur ir matracis. Ik pa laikam devāmies gulēt guļamistabā, taču pilnā gatavībā atgriezties patvērumā.

Daudzi cilvēki dodas uz bumbu patvertnēm, viena tāda ir arī netālu no mums, taču tā ir iekārtota skolā un, kā mēs visi zinām, krievi jau labu laiku uzbrūk skolām un bērnudārziem. Tādēļ esam nolēmušas palikt savās mājās.

Vakardien, kad devos uz lielveikalu, redzēju, ka cilvēki ir mobilizējušies, palīdz viens otram, uzpasē un novēro teritoriju. Mēs komunicējam dažādos apkaimju čatos sociālajos tīklos.

Naktis ir grūtākās, ir grūti gulēt, ziņās dzirdot, ka krievi nāk šurp ar vēl vairāk raķetēm un iznīcības. Visbriesmīgākās ziņas, ko līdz šim esmu saņēmusi, attiecas uz vienu no manām draudzenēm. Viņai decembrī bija priekšlaicīgas dzemdības. Divus mēnešus viņa pavadīja slimnīcā.

Trešdien dakteris viņu informēja, ka pašai un bērnam viss ir labi, ka viņi var doties mājās. Bet nākamajā dienā sākās karš un viņa palika slimnīcā. Pēcāk uzzināju, ka šai slimnīcai ir uzbrukts. Krievi esot šāvuši ar BTR [Krievijas bruņoto spēku bruņutransportieris].

Cik man zināms, trīs vai četri cilvēki gāja bojā, tostarp mazulis, taču draudzenei paveicās... es ļoti pārdzīvoju šo visu, nakti pavadīju ar māti, klusējot, sekojot līdzi ziņām, klausoties raķetes un sprādzienus.

Viena no lietām, ko cenšos regulāri piekopt – sniedzu intervijas rietumvalstu medijiem. Kādu laiku dzīvoju Čehijā, kur man ir gana daudz draugu. Viņi par notiekošo bija šokēti un mēģināja palīdzēt man aizbēgt.

Es izlēmu palikt, jo nedomāju, ka šobrīd doties projām no Kijevas ir ļoti droši – krievu armija slēpjas, uzglūn un slepkavo arī civiliedzīvotājus. Nevaru arī atstāt savu māti, suni un kaķus.

Mana māte strādā Ukrainas Enerģētikas ministrijā un arī neuzskata, ka bēgšana šobrīd būs adekvāta izvēle.

Vakardien ar draugu palīdzību mēģinājām iepirkt bruņojumu, bruņuvestes no draudzīgajām kaimiņvalstīm un gādāt, lai tā pie robežas tiek nodota tālāk, līdz Kijevai.

Cenšos būt aktīva viscaur dienai, iesaistīties, palīdzēt kopējā mērķa vārdā.

Vai tavā paziņu lokā ir kāds, kurš šobrīd karo ar Krievijas okupantiem? Cik informēta tu esi par to, kā viņiem sokas kaujas laukā?

Pazīstu sievietes, kuru vīri, draugi ir aizgājuši karot. Kontaktējos ar viņām, esam labi informēti, ziņas pienāk regulāri.

Turamies plecu pie pleca, palīdzam viens otram. Pazīstu arī savu draudzeņu tēvus, kuri ir aizgājuši uz fronti. Esam lepnas un lūdzamies par viņiem.

Kādas ir tavas domas par rietumvalstu līdzšinējām reakcijām? Tā ir pietiekama palīdzība?

Esmu skeptiska. Neesmu apmierināta ar to, ko paveikuši rietumi. Dažas valstis dara ļoti daudz – Polija, Slovākija, Čehija, Latvija, Lietuva, Igaunija – no šīm valstīm nāk liela palīdzība.

Citas valstis tikmēr... mums šeit reizēm ir sajūta, ka cilvēkiem vienkārši ne pārāk stipri rūp, interesē, kas šobrīd notiek Ukrainā.

Melošu, ja teikšu, ka nejūtam atbalstu no parastā cilvēka, kuri iziet ielās un nosoda Krievijas agresīvo iebrukumu, taču virkne valdību ir cits stāsts, bieži vien pretējs.

Mums šeit ir pat tāds joks, par to, ka rietumvalstu reakcija uz jebko ko izdara vai izdarīs Putins, būs tas “stingrais nosodījums”.

Galu galā gan šī ir situācija, kurā neatkarīgi no pārējās pasaules mēs paši priekš sevis izdarīsim visu, lai Putinam neizdotos. Palīdzēsiet? Lieliski! Ja nē – cīņa turpināsies tik un tā.

Vēl ir jāpasaka par Zelenski... es personīgi nebiju augstās domās par viņu, nebalsoju par viņu. Mums šeit iekšienē pat bija šķelšanās starp Zelenska atbalstītājiem un kritiķiem.

Taču viņš šajā grūtajā laikā sevi ir pierādījis kā izcilu valstsvīru. Ja godīgi, esmu šokēta. Mani pozitīvi pārsteiguši teju visi mūsu politiķi un es varu teikt, ka patiesi lepojos ar viņiem.

Vai tev pašai ir nācies būt tuvu vietām, kuras apšaudījuši Krievu okupanti? Cik bieži dzirdat trauksmes sirēnas?

Neesmu bijusi ļoti tuvu šādām vietām, taču – nezinu, vai lasīji –, bet te bija atgadījums, kad mūsējo notriekta krievu lidmašīna, krītot, trāpīja dzīvojamajai mājai. Trieciens bija ļoti spēcīgs, mūsu nama logi drebēja. Tas notika kādu kilometru no mums.

Kā jau teicu, sevi drošībām turam, uzturot patvērumu mūs nama drošākajā vietā – šaurajā gaitenī, pavadām šeit 23 no 24 diennakts stundām.

Trauksmes sirēnas dzirdu vairāk nekā piecas reizes dienā, taču mēs saņemam arī trauksmes paziņojumus savos telefonos.

Šodien ļoti sabijos, kad netālu no mūsu nama izdzirdēju šaujamieroču trokšņus. Mani kaimiņi nesen sāka taisīt Molotova kokteiļus [degmaisījumu], lai atbalstītu tos, kuri cīnās ielās.

Vai tev un tavai mātei ir rīcības plāns tuvākajam laikam?

Šobrīd nav nekādu specifisku plānu. Rīkošos, vadoties pēc situācijas. Pagaidām paredzu, ka palikšu Kijevā un darīšu, ko varēšu, lai palīdzētu.

Ja runājam par šī konflikta turpmākām ievirzēm... es nezinu, ceru, ka tas neieilgs mēnešiem, jo man tad varētu būt grūti ar resursiem.

Dušā esmu bijusi tikai vienu reizi pa šīm četrām dienām. Esmu priecīga, ja dienā iznāk kaut reizi iztīrīt zobus.

Smieklīgi, taču, skrienot projām no savas mājas, es paņēmu somā šo un to, bet aizmirsu paņemt apakšbikses... es paņēmu kreklus, bikses, vēl šo to, grāmatu... grāmatu! Bet aizmirsu ielikt somā apakšbikses! (smejas) Kas, pie velna, darījās manā galvā?

Es nezinu... vai nu Putins beidzot sapratīs, ka te nekas nevar sanākt un ukraiņi nevēlas šādā veidā “brāļoties” ar Krieviju, vai arī viņš ir pilnīgs muļķis, iespējams, psihiski slims.

Daļēji es ceru, ka rietumi kaut kā iejauksies. Ziņās lasu, ka jums tur rietumos ir bail no atomkara. Jūs domājiet, mums nav?

Šeit ir runa par čali, kurš nu jau draud Somijai, sakot, ka viņi būs nākamie, saproti? (smejas)

Es nezinu, manuprāt, rietumiem būtu jādara vairāk, jāiejaucas tiešāk. Es tiešām ticu, ka viņš labprāt neapstātos pie Ukrainas. Acīmredzami nākamie mērķi ir Baltijas valstis. Polija, šķiet, labi saprot situāciju.

Vai šajās dienās ir noticis kas tāds, kas tev dod prieku un cerību? Internets ir pilns ar stāstiem par ukraiņu kolektīvo drosmi.

Liels iedvesmas avots ir Ukrainas bruņotie spēki. Es nekad dzīvē nedomāju, ka mūsu sabiedrība varētu kļūt tik vienota. Tas mani ļoti priecē.

Mēs varam strīdēties par visdažādākajiem jautājumiem, bet ārēja apdraudējuma priekšā vienlaikus spējam demonstrēt vienotību un spēku, turklāt vēl palīdzēt tiem, kuri ir cietuši. Kā lai par to nepriecājas?

Stāsts par Čūsku salu – tie cilvēki mums šeit ir varoņi.

Sociālie tīkli ir pilni ar video, kuros neapbruņotie iedzīvotāji stājas pretī tankiem, atdod pēdējo, kas viņiem ir, lai tikai atbalstītu Kijevas aizstāvjus.