Putina Krievijā vēsturiskā patiesība ārpus likuma
Krievijas Ģenerālprokuratūra pieprasījusi likvidēt biedrību “Memoriāls, kas jau kopš 1989. gada nodarbojas ar padomju laika represiju upuru piemiņas saglabāšanu, dažādiem vēsturiskajiem un cilvēktiesību projektiem. Arī Latvijā kādreiz pastāvēja šīs organizācijas struktūra, un ar to cieši sadarbojusies mūsu Politiski represēto apvienība.
“Memoriāla” pirmsākumi meklējami vēl 1987. gadā, kad Maskavā nodibinājās iniciatīvas grupa “Par represiju upuru piemiņas iemūžināšanu”, un drīz vien līdzīgas sāka veidoties arī citās pilsētās. Tapa šo organizāciju padome, un par pirmo tās priekšsēdētāju kļuva padomju laika disidents, bijušais kodolzinātnieks un akadēmiķis Andrejs Saharovs.
Atklāja masu kapus, izdeva grāmatas
1989. gada janvārī dibināšanas konferencē izveidoja Vissavienības biedrību, tolaik vēl PSRS republikās, lielajās pilsētās un arī ārvalstīs viena gada laikā tapa desmitiem šādu organizāciju.
PSRS arhīvi tobrīd vēl bija visai brīvi pieejami, un jau pirmajā darbības gadā “Memoriāls” atklāja vairākas masu apbedījumu vietas un izdeva desmitiem grāmatu – gan par represijām Polijā, gan vācu koncentrācijas nometnēs ieslodzīto tālāko likteni.
Atsaucība bija milzīga, dažu mēnešu laikā organizācija saņēma ap pusmiljonu vēstuļu, 1991. gadā valstiskā līmenī pieņemts likums “Par politisko represiju upuru reabilitāciju”. Līdz gadsimtu mijai organizācija darbojās visai brīvi, taču jau 1996. gadā pieeju arhīviem sāka neoficiāli ierobežot.
Varai nevēlami
Informācijas pa šiem gadiem tomēr bijis savākts gana daudz, un 2004. gada martā “Memoriāls” izdeva kompaktdisku komplektu “PSRS politiskā terora upuri”, kurā iekļauta informācija par 1,34 miljoniem represēto. “Memoriāls” arī neaprobežojās tikai ar pagātnes izpēti un devis savu vērtējumu Krievijas mūsdienu kariem – Čečenijā, arī Abhāzijā un Dienvidosetijā.
Protams, šāda darbība nav bijusi pa prātam bijušajam čekistam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kurš Čečenijas karu izmantojis savas popularitātes vairošanai. Pēc daudzu avotu ziņām, tieši Krievijas Federālais drošības dienests bija vainojams vairāku daudzdzīvokļu namu uzspridzināšanā, kas kalpoja par ieganstu jaunai karadarbībai Kaukāzā.
Ārvalstu aģenti
Lūzums notika 2013. gadā, kad “Memoriāls” Eiropas Cilvēktiesību tiesā uzņēmās aizstāvēt organizācijas “Beslanas mātes” intereses. Šajā ķīlnieku krīzē kaujā starp čečenu kaujiniekiem un Krievijas specvienībām gāja bojā 334 cilvēki, no viņiem 186 – bērni, un vecāki uzskatīja, ka vainojams Putina režīms.
Tajā pašā gadā biedrība iesniedza sūdzību starptautiskajās institūcijas saistībā ar likumu par tā saucamajiem ārvalstu aģentiem. Pēc šī likuma šajā sarakstā var nonākt jebkura sabiedriska organizācija, kurai ir jebkādi starptautiskie sakari vai saņemts finansējums no ārvalstīm.
“Memoriālu” šajā sarakstā iekļāva 2016. gadā, un tiesāšanās piecu gadu garumā neko nedeva. Šis likums valsts iestādēm dod lielas iespējas kontrolēt Kremlim nevēlamas organizācijas līdz pat darbības apturēšanai. Tagad aģentu sarakstā nonākušas būtībā visas Krievijas sabiedriskās organizācijas, kuras uzskata par Putina varas oponentiem – sākot ar jau slēgto Alekseja Navaļnija “Korupcijas apkarošanas fondu” un beidzot ar daudziem medijiem.
Apsūdzība ekstrēmismā
Turpinoties Putina politikas īstenošanai, kas vērsta uz vēsturiskās patiesības sagrozīšanu, represiju noliegšanu un Staļina reabilitēšanu, “Memoriāls” kļuva par nopietnu traucēkli. 2014. gadā pēc Krimas aneksijas biedrība paziņoja, ka “Krievijas veiktās darbības pret Ukrainu atbilst agresijas definīcijai”. 2015. gadā iznāca grāmata “Noslepkavoti Katiņā”, kas vēstīja par desmitiem tūkstošu Polijas armijas virsnieku nogalināšanu.
Krievijas Tieslietu ministrija nevilcinoties apsūdzēja “Memoriālu” par ekstrēmismu un valsts konstitucionālās iekārtas pamatu graušanu. Galvenajā birojā tika veikta kratīšana, kuras laikā izņēma visus datu nesējus, un “Memoriāls” zaudēja daudz informācijas par represijām. Tomēr pirmais mēģinājums biedrību likvidēt beidzās bez rezultātiem, un šobrīd tas notiek atkārtoti.
Tiesa lemj par likvidāciju
25. novembrī Krievijas Augstākā tiesa sēdē izskatīja Ģenerālprokuratūras prasību par biedrības likvidēšanu. Pret to protestējot, pie tiesas ēkas sapulcējās aptuveni 150 cilvēku, un policija aizturēja visus, kuri mēģināja atritināt un pacelt virs galvas jebkāda satura plakātus. Jāatzīmē, ka šobrīd Krievijā var saņemt arī vairāku gadu cietumsodu tikai par dalīšanos ar kādu ierakstu sociālajos tīklos.
Par “Memoriālu” iestājušās vairākas Eiropas organizācijas, daudzu valstu vēstnieki Krievijā, paužot atbalstu, apmeklējuši organizācijas biroju, arī Latvijas vēstnieks Māris Riekstiņš.
Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs ciniski paziņojis, ka “”Memoriāla” likvidēšana nav Kremļa darba kārtībā, jo ir daudz citu, svarīgāku jautājumu. Šajā procesā lēmums ir jāpieņem tiesai, un mēs šo situāciju nekomentēsim.”
Lēmums pagaidām nav pieņemts, taču nav šaubu, ka Putinam ir visas iespējas to ietekmēt. Piekarinot ekstrēmisma pantu, Krievijā masveidā likvidē ļoti daudz dažādu sabiedrisko organizāciju, un vairākiem politisko represiju pētniekiem safabricētās lietās ir piespriesti reāli cietumsodi.
Latvijā laba sadarbība
“Memoriāls” ilgu laiku darbojās arī Latvijā, mūsu valstī to vadīja politiski represētā Rūta Ozoliņa. Diemžēl pēc viņas nāves šī organizācija 2017. gadā likvidēta.
Latvijas Politiski represēto biedrības (LPRB) valdes locekle, režisore Dzintra Geka-Vaska, kura veidojusi filmas par Latvijas represēto likteņiem Krievijā, stāsta: “Mums ar “Memoriālu” savulaik ir bijusi ļoti laba sadarbība daudzās Krievijas pilsētās, un esam saņēmuši gan informatīvu, gan reālu palīdzību. Diemžēl jau diezgan ātri šīs organizācijas darbību Krievijā sāka ierobežot, liedzot piekļuvi arhīviem un iespējamo masu apbedījumu teritorijām. Tas, kas pēdējos gados Krievijā notiek, ir vienkārši neaprakstāmi – viņi dara visu, lai mēs pat netiktu muzejos.”
Vaska atceras situāciju, kad 2019. gadā bija plānots doties uz Noriļsku, taču Latvijas grupai iebraukšanu liedza, un nepalīdzēja arī starptautiskas konvencijas piesaukšana. “Pēdējos gados gan arvien biežāk dažādos “Memoriāla” birojos ir nācies pie sienas redzēt arī Putina bildes, un, tā kā šīs organizācijas ir juridiski patstāvīgas, interesanti vērot, ka vienas likvidē, bet citām klāt neķeras,” novērojusi Geka-Vaska.
Arī LPRB valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis atzīst, ka sadarbība ar “Memoriālu” bijusi ļoti laba: “Pateicoties tai, mēs esam ieguvuši ļoti daudz informācijas par represēto likteņiem, un ir bijis arī labs atbalsts mūsu braucieniem uz Krieviju. Ļoti žēl, ka pēc Ozoliņas nāves neatradās neviens viņas darba turpinātājs.”
Putins piesauc nacistus un teroristus
Tikmēr Putins, 10. decembrī videokonferences formātā tiekoties ar Kremļa cilvēktiesību padomes locekļiem, noraidīja sūdzības par prokuratūras lēmumu slēgt “Memoriālu” un nekavējās organizāciju nomelnot – tā aizstāvot teroristus un komunistiskā režīma represiju upuru sarakstā esot iekļāvusi personas, kas sadarbojušās ar nacistiem.
Sarunā ar neatkarīgo televīzijas kanālu “Doždj” viens no Memoriāla vadītājiem Ņikita Petrovs norāda, ka organizācija paļāvusies tikai uz varas iestāžu lēmumiem par represijās cietušo reabilitāciju.
