Noslēpumainais Angelas Merkeles tēvs - luterāņu mācītājs Horsts Kasners. Disidents vai komunistu līdzskrējējs?

Angelas Merkeles tēva – protestantu (luterāņu) mācītāja Horsta Kasnera biogrāfijā joprojām ir daudzi neatbildēti „baltie plankumi”. Laikā, kad visi vērtē aizejošās Vācijas kancleres darbību, nopelnus un neveiksmes, Jauns.lv piedāvā ielūkoties ne mazāk aizraujošākajā – viņas tēva biogrāfijā, kas ir tikpat intriģējoša kā viņa meitas dzīvesgājums.

Horsts Kasners (1926-2011) ir visnotaļ pretrunīgi vērtēts garīdznieks: teologa izglītību ieguvis Rietumvācijā, bet vēlāk aizkomandēts uz Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR), kur ilgāko savas darba dzīves laiku nostrādājis par nelielas mazpilsētas draudzes mācītāju.

Par ko lamā Angeles Merkeles tēvu?

Vieni Merkeles tēvu uzskata par „brīvās domas gara” nesēju un teju vai par pretkomunistu idejas karognesēju. Savukārt citi viņu atkal lamā kā komunistu režīma līdzskrējēju, jo kā gan savādāk viņš varēja izkalpoties līdz tādam līmenim, ka PSRS vasaļvalsts viņam atļāva ar dienesta auto braukāt uz Rietumiem (viņa sieva gan kā ķīlniece tika atstāta VDR un viņai neļāva braukt uz ārzemēm), vadīt garīgi slimo cilvēku kristīgo patversmi-slimnīcu un Berlīnes-Brandenburgas zemes baznīcā atbildēt par izglītības nozari.

Pie tam ap Horstu Kasneru čumēja un mudžēja VDR slepenpolicijas „Stasi” (mūsu VDK līdziniece Austrumvācijā) ziņotāju bari (daži no viņiem bija Kasnera tuvākie draugi). Toties vairāki komunistu laiku pārdzīvojušie teologi apgalvo, ka Kasners nekādi nav bijis pierunājams kļūt par „Stasi” aģentu.

Bet, iespējams, ka Kasneru par „pilntiesīgu” ziņotāju nevarēja pierakstīt “netīrās biogrāfijas” dēļ. Viņa vectēvs Ludvigs Kasners alias Kažmierčaks taču bija pārvācojies polis, kurš Otrā pasaules karā kalpoja Hitlera režīmam – vispirms kā policists, bet pēc tam kā karavīrs, bija nonācis pat karagūstekņu nometnē.

Mīlīgā Vācijas mazpilsēta

Horsts Kasners daudzus gadus (kopš 1957. gada) kalpoja Berlīnes-Brandenburgas zemes mazpilsētas Templīnes draudzē. Templīne ir neliela pilsētiņa ar apmēram 15 000 iedzīvotājiem salīdzinoši netālu no galvaspilsētas – līdz Berlīnei jābrauc apmēram 50 minūtes. Dažs labs varētu teikt, ka tādā veidā – aizsūtot garīdznieku uz nelielu mazpilsētu - komunistiskais režīms tālāk no acīm bija noslēpis ar ateistu ideoloģiju karojošo priesteri. Tomēr tā nebūt nav – savā ziņā Kasneram kalpošana Templīnē bija pat privilēģija.

Austrumvācu Berlīnes apkārtnes pilsētiņās par mācītājiem kalpoja ja ne pret ateistisko režīmu labvēlīgi noskaņoti mācītāji, tad vismaz tādi teologi, kas nekritizēja VDR politiku. Tāds bija arī Kasners, par ko arī rakstīts Templīnes draudzes mājaslapā: „Merkeles tēvs bija ļoti tuvs VDR valstij”. Un tas arī saprotams, jo Berlīnes piepilsētās par draudžu ganiem varēja strādāt cilvēki, kuri nebija “dadzis acī” VDR varasvīriem, jo viņu ārpilsētas villas taču atradās turpat netālu, iespējams, varbūt pat aiz baznīcas žoga, kaimiņos kristīgās draudzes mājai.

Piemēram, Templīne bija Berlīnes mūra idejas autora, VDR vadītāja (no 1960. gada) un valdošās “vienīgās un pareizās” Austrumvācijas sociālistiskās partijas pirmā sekretāra (no 1946. gada) Valtera Ernsta Paula Ulbrihta (1893-1973) pilsēta. Un Kasners praktiski bez problēmām varēja kalpot "Ulbrihta pilsētā" laikā, kad pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē un sešdesmito gadu pirmajā pusē VDR trakoja brutāla Ulbrihta iniciētā antireliģiskā kampaņa, kuras rezultātā tika sagrauti jeb uzspridzināti desmitiem izcili sakrālu pieminekļu, bet kristiešu aktīvisti bāzti cietumos. Tas notika laikā, kad antireliģiskā kampaņa pēc Otrā pasaules kara visaugstāko vilni piedzīvoja arī VDR “vecākajā māsā” – Padomju Savienībā, tostarp arī Latvijā.

“Sarkanā” Merkeles tēva komunistiskie draugi – “stukači”

Interesants ir fakts, ka netālu no Templīnes, nieka pussimts kilometru attālumā – Vandlicā kalpoja mācītājs Uvi Holmers, kurš vienīgais pēc Berlīnes mūra krišanas deva pajumti un glābiņu gāztajam VDR līderim Ērikam Honekeram. Būtu tikai loģiski pieņemt, ka Kasners bija pazīstams ar vēlāko Honekera glābēju.

Tāpat Kasners bija tuvs draugs Berlīnes-Brandenburgas zemes Baznīcas juristam Klemensam de Mezjēram (1906-1980), kurš bija cītīgs „Stasi” ziņotājs ar segvārdu „Advokāts”.

Savukārt Klemenss de Mezjērs bija pēdējā VDR premjerministra Lotāra de Mezjēra tēvs. Lotārs de Mezjērs bija vienīgais VDR premjerministrs, kurš nesastāvēja valdošajā komunistiskajā jeb Vācijas Sociālistiskās vienības partijā un par VDR valdības vadītāju kā kristīgais demokrāts kļuva jau pēc Berlīnes mūra krišanas – 1990. gadā. Te jāpiezīmē, ka franču hugenotu pēctecis (de Mezjēru dzimta uz Vāciju bija atbēgusi 17. gadsimtā, kad viņu tēvzemē sākās reliģiskās vajāšanas pret hugenotiem) Lotārs de Mezjērs par VDR premjeru pabija tikai dažus mēnešus, jo viņam nācās pamest politiķa karjeru pēc tam, kad atklājās, ka viņš komunistu laikā bija „Stasi” ziņotājs.

Zīmīgi, ka Merkele savu politiķes karjeru iesāka de Mezjēra uzraudzībā – viņa 1990. gadā bija VDR premjerministra preses sekretāre. Vēlāk, kad Merkele kļuva par Vācijas kancleri viņai atkal ne reizi vien nācās saskarties ar de Mezjēriem. Tikai šoreiz mainītās lomās – Lotāra de Mezjera brālēns Tomass de Mezjērs 2013. gadā kļuva par Vācijas iekšlietu ministru.

Ne bez ateistiskā režīma vismaz klusējošas piekrišanas Kasners varēja ieņemt ne tikai mazpilsētas draudzes mācītāja amatu, bet arī vadošu posteni VDR Berlīnes-Brandenburgas zemes baznīcā – viņš vadīja tās izglītības nozari un bija baznīcas paspārnē esošās garīgo invalīdu dziednīcas vadītājs.

Par Kasnera, iespējams, ciešo sadarbību noteikti daudz varēja zināt arī vēlākas jau apvienotās Vācijas prezidents, sociāldemokrāts Joahims Gauks, kuru pēc Austrumvācijas režīma krišanas Vācijas Bundestāgs ievēlēja par pirmo „Stasi” arhīvu pārraugu. Lai arī Gauks bija no Austrumvācijas, viņš atšķirībā no Kasnera bija dedzīgs antikomunists un centās atmaskot „Stasi” ziņotājus, tostarp droši vien viņš arī daudz ko neglaimojošu zināja par savas politiskās konkurentes - Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības līderes tēva gaitām. Šīs „slepenās zināšanas”, pēc visa spriežot, arī bija par iemeslu tam, ka Merkeles un Gauka attiecības nebija tās sirsnīgākās.

“Sarkanā mācītāja” meitas karjera

Ne mazsvarīgs ir fakts, ka mācītāja meita Angela Merkele savulaik visnotaļ veiksmīgi veidoja zinātnieces karjeru. 1970. gadā Templīnes baznīcā iesvētītā meitene ne tikai Leipcigas universitātē ieguva fiziķes diplomu, bet pat aizstāvēja doktora grādu fizikā un strādāja VDR Zinātņu akadēmijas Centrālajā fizikālās ķīmijas institūtā. Kā norāda Austrumvācijas pētnieki, tai laikā Austrumvācijas mācītāju, kuri neatbalstīja režīmu, bērniem bija sevišķi grūti iegūt labu izglītību – viņiem augstskolu durvis aizcirtās deguna priekšā. Bet Merkelei tas izdevās, un, domājams, ne bez tēva „nopelniem”.

Vienā otrā biogrāfijā gan teikts, ka sākumā Merkele bija plānojusi kļūt par pedagoģi – iet savas mātes pēdās, bet VDR laikā garīdznieku bērnus no skolotāja amata esot turējuši pa gabalu. Te nu atkal vēsturiski divdomīga interpretācija – no vienas puses mācītāja meita sava tēva dēļ it kā nav varējusi iegūt kāroto izglītību, bet no otras puses – viņas zinātnieces karjerai šķēršļi netika likti.

Kasneru dzimtas poļu saknes

Angeles Merkeles (nu jau bijusī kanclere izvēlējusies dzīvot ar sava pirmā vīra uzvārdu) vecāku senču saknes meklējamas katoļticīgajā Polijā. Viņas tēva īstais dzimtas uzvārds bija Kažmierčaks, kuru Vācijā dzīvojošie Merkeles tēva vecāki uz vāciski labskanīgo Kasners nomainīja 1930. gadā, kad Horstam bija vien četri gadiņi.

Pēc Otrā pasaules kara Horsts Kasners (dzimis kā Kažmierčaks) apprecējās ar angļu un latīņu valodas skolotāju Dancingā (tagad – Gdaņska Polijā) dzimušo Herlindi Džencšu (1928-2019) un 1954. gadā viņiem – Hamburgā teoloģijas studijas beigušajam jaunajam mācītājam un svešvalodu skolotājai - piedzima mazā Angelīte. Tolaik viņi dzīvoja Rietumvācijā, Berlīnes mūris vēl nebija uzsliets un vācieši vēl varēja staigāt šurpu turpu – no Rietumiem uz Austrumiem un atpakaļ.

Dažus mēnešus pēc mazās Angelas nākšanas pasaulē, vēlākais Hamburgas bīskaps Hanss Oto Volbērs uzrunāja jauno mācītāju Horstu Kasneru, piedāvādams viņam ticības vārdā pārcelties uz Austrumvāciju. Nākamais Hamburgas bīskaps kā pareģis lēsa, ka komunistu rokās nonākusī Austrumvācija var piedzīvot reliģijas vajāšanu un mācītāju trūkumu. Tāpēc Volbērs meklēja jaunus mācītājus-censoņus, kuri būtu gatavi ziedot brīvību un ticības vārdā doties kalpot uz Austrumvāciju. Kasneru pāris šādam scenārijam arī piekrita.

Merkeles tēvs režīma nagos

Laika gaitā Horsts Kasners komunistiskajā Vācijā nokļuva „režīma nagos”. Katrā ziņā viņš nebija tāds, kas protestētu pret valdošo režīmu. Par viņa daļēju pakļaušanos (citi to atkal var saukt par piemērošanos jeb apstākļu izmantošanu baznīcas labā) liecina kaut vai tas, ka viņam tika atļauts ceļot uz Rietumiem ar dienesta automašīnu (protams, bez sievas, jo to paturēja kā ķīlnieci, lai mācītājam būtu iemesls atgriezties VDR, pie tam Austrumvācija arī visādi centās uz Rietumiem neļaut ceļot pedagogiem). Jāuzsver, ka Kasners bija savā ziņā situēts garīdznieks, kura rīcībā bija divas automašīnas.

Kasneram atļāva būt ne tikai par Templīnes pilsētiņas draudzes mācītāju, bet arī dibināt un vadīt baznīcas paspārnē esošo garīgi slimo dziednīcu un kūrēt Berlīnes-Brandenburgas zemes baznīcas koledžu, kurā izglītoja jaunos teologus. Visa šī iemesla dēļ viņš ieguva ne visai glaimojošu palamu – „sarkanais Kasners”. Piemēram, viņš esot iebildis pret Vācijas apvienošanās ideju, kas, protams, valdošajam VDR režīmam bija kā medusmaize.

Biogrāfijās un enciklopēdijās (tai skaitā arī jau mūsu laikos iznākušajās baznīcas publikācijās) Kasners tiek uzskatīts par „reliģisko līderi – ideālistu”, kurš neiebilda pret sociālistiskās (komunistiskās) partijas varu, valdošais režīms garīdznieku esot uzskatījis par „progresīvu” mācītāju.

Savukārt teologs Ričards Šrēders, kurš bija Kasnera līdzgaitnieks, savos memuāros 2004. gadā rakstīja: „Man Kasners vienmēr bija uzticams un viņš noteikti nebija konformists. Viņa vadītā koledža Templīnē mums vienmēr bija kā logs uz Rietumiem, kur uzaicināja Rietumu pasniedzējus un izmantoja Rietumu literatūru”.
 
Tiek pieņemts, ka “Stasi” mēģinājumi savervēt Kasneru esot bijuši neveiksmīgi. Bet varbūt jau tam nebija un vairs nav nozīmes, kas ir ierakstīts “papīros”? Katrā ziņā tas ir neapstrīdams fakts, ka apvienotās Vācijas nu jau kādreizējās kancleres tēvs savulaik sirdīgi iestājies pret Vācijas apvienošanu, kritizējis Rietumvācijas sociālo politiku un braukājis pa Rietumvalstīm stāstīt, cik liela un atzīstama ticības brīvība valda VDR.

Tai pašā laikā arī viņa meita ir baudījusi režīma privilēģijas, būdama Vācu brīvās jaunatnes savienības (Padomju Savienības komjaunatnes meitasorganizācija Austumvācijā) aktīva darbone. Kasnera sievai un Merkeles mammai gan tik ļoti nepaveicās. Iespējams, ka viņa ģimenē bija vislielākā antikomuniste, jo Herlindei Kasnerei neļāva izbraukt ārpus valsts un pat kādu laiku esot lieguši strādāt par skolotāju.

Merkeles tēva divas dažādās biogrāfijas: iekšējai un ārējai lietošanai

Katrā ziņā Horsta Kasnera biogrāfijā ir daudz balto plankumu, un Angelas Merkeles valdīšanas laikā ir tapušas divas viņa biogrāfijas versijas. Viena starptautiskajai, bet otra iekšējai lietošanai.

Ārpus Vācijas tiek tiražēta versija, kurā Merkeles tēvs attēlots teju kā brīvības cīnītājs, bet Vācijas “iekšējā lietošanā” ir ne mazums akadēmisku un baznīcisku publikāciju, kurās uzsvērta Kasnera “sarkanā teoloģija”, kura starptautiskajā publiskajā telpā netiek ievērota. Labāk taču paņemt Vācijas kancleres biroja izplatīto viņas oficiālo biogrāfiju, nekā rakāties interneta dzīlēs ieslēptajos akadēmiskajos referātos par baznīcas dzīvi VDR laikā, pie tam vācu valodā. Lūk, tikai divi uzskatāmi citāti, kas apliecina šo divu biogrāfiju pastāvēšanu.

Austrālijas laikraksts „The Sydney Morning Herald”: “Kasners palika austrumos pēc Berlīnes mūra uzsliešanas 1961. gadā. Padomju Savienības atbalstītā Austrumvācijas valdība necieta kristiešu baznīcas, taču Kasners bija pret valdošo nostāju - organizēja regulāras diskusijas grupas pret valdību noskaņotajiem kreisajiem intelektuāļiem, savulaik „Stasi” viņu par to sauca uz nopratināšanu. Kāds „Stasi” ziņotājs informēja, ka šajās diskusiju grupās apspriesti padomju disidenta Andreja Saharova raksti. Horsta Kasnera sievai, kas bijusi skolotāja Rietumos, VDR neļāva strādāt par pedagoģi, jo baidījās, ka viņa studentus mācīs „nepareizi”. Arī Angelai tēva profesijas dēļ liedza stāties pedagoģijas fakultātē un viņa bija spiesta studēt par fiziķi”.

Vācijas pētniecisko referātu interneta krātuve docplayer.org: „Horstam Kasneram bija cieši darba kontakti ar „Stasi” darbiniekiem un VDR režīma vadītājiem. To vidū, piemēram, bija jurists Volfgangs Šnurs, kurš vēlāk tika atklāts kā „Stasi” darbinieks, un reģistrētais „Stasi” informators un jurists Klemenss de Mezjērs. Horstam Kasneram bija privilēģijas, kas citādi bija pieejamas tikai VDR „lielajiem”, piemēram, divu automašīnu īpašums un brīvība ceļot uz Rietumiem”.