Hibrīddraudu speciālists komentē šā brīža riskus un situāciju pasaulē
Lai veiksmīgi stātos pretī mūsdienu hibrīddraudiem, ārkārtīgi svarīga ir starptautiskā sadarbība, kas ir jāpastiprina ne tikai starp Eiropas Savienību (ES) un NATO, bet starp visām demokrātiskajām valstīm, jo mums ir kolektīvi jāgūst labums no gūtajām mācībām un atziņām, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra Eiropas Hibrīddraudu apkarošanas izcilības centra direktora vietnieks stratēģijas un aizsardzības jautājumos Jozefs Šrēfls. Turklāt mums ir aktīvāk jāinvestē savās kiberspējās - kaut arī ar kiberkara uzbrukumiem vien uzvarēt karā īsti nav iespējams, pēdējo gadu piemēri pasaulē skaidri liecina par to, ka mēs nekādā ziņā nedrīkstam saviem ienaidniekiem zaudēt šajā tehnoloģiskajā sacensībā.
Kā acīmredzamākos hibrīduzbrukumu piemērus Latvijā redzam dezinformāciju internetā, īpaši "Facebook" un citos sociālajos tīklos. Kā mums pret to būtu jācīnās?
Šādas dezinformācijas kampaņas, lai tās notiktu "Facebook", tviterī vai jebkurā citā kanālā, nav īsti hibrīddrauds kā tāds. Jo propaganda ir sensens fenomens, ko pazina jau antīkajos laikos. Tas ir līdzeklis, kā kaut ko traucēt vai izveidot. Tomēr tad, ja tās tiek īstenotas kopā ar citām hibrīdkara darbībām, tās kļūst par hibrīdkara kampaņas sastāvdaļu. Piemēram, ja šāda kampaņa tiek īstenota kopā ar bēgļu izmantošanu valsts destabilizēšanai vai kopā ar terora aktiem, vai visas trīs šādas lietas kopā. Pret dezinformācijas kampaņām jūs varat cīnīties caur medijiem, ar likuma spēku u.tml., bet tad, ja tā ir hibrīdkampaņas sastāvdaļa, jums pret to jācīnās citādāk.
Kad ASV tika ievēlēts [ASV prezidents Donalds] Tramps, vēlēšanu kampaņu laikā bija ļoti daudz dezinformācijas. Pērn notikušo vēlēšanu laikā kiberkomanda ģenerāļa [Pola] Nakasones vadībā ļoti veiksmīgi cīnījās pret dezinformāciju un pati veica sava veida uzbrukumus dažādiem viltus kontiem. Tas varbūt nav Eiropas nāciju stilā, bet arī tā var darīt, jo cīņā pret dezinformāciju var lietot daudz dažādu rīku. Tomēr, ja vēlaties cīnīties pret pilnu hibrīdkampaņu, tad ir nepieciešama visas valdības, visas sabiedrības iesaiste. Tikai valdības iesaistes pieeja vien, ko redzējām, piemēram, cīņā pret kiberkampaņām, vairs nav pietiekama.
Tāpat ļoti būtiska ir starptautiskā sadarbība - eiropiešiem pret šādiem draudiem būtu jācīnās kopā. Viena nācija nav pietiekami stipra. Pat lielās valstis, kā Vācija, Francija vai Lielbritānija. Mēs nevaram cīnīties pret šādiem uzbrukumiem vienatnē. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Šie ir dezinformācijas zelta laiki?
Jā, piekrītu, bet jāņem vērā, ka jūs neesat vienīgie, kas ar to saskaras. To pašu izjūt ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Skandināvijas un Centrāleiropas valstīs. Patlaban piedzīvojam uzbrukumu mūsu Rietumu demokrātijām, Rietumu sistēmai, atvērtai un liberālai sabiedrībai. Un ne tikai no Krievijas, bet arī Ķīnas, Irānas, Ziemeļkorejas un citiem avotiem.
Piemēram, Eiropas Hibrīddraudu apkarošanas izcilības centrs Helsinkos - mēs esam pirmā un vienīgā NATO un ES kopā izveidotā struktūra. Kāpēc tā ir? Nevarēšu atbildēt. Taču ir pavisam skaidrs, ka mums ir vajadzīga daudz, daudz plašāka sadarbība starp NATO un ES. Jau pieminēju šo visas valsts un sabiedrības iesaisti - jūs nevarat cīnīties pret hibrīdkampaņām tikai ar armiju vai tikai ar policiju, vai tikai no vienas valsts puses. Ir jāiesaistās visām valstīm un visai sabiedrībai. Jautājums ir par to, kā šādu iesaisti panākt. Jo visas valdības iesaiste ir relatīvi vienkārša, taču tā tas nebūt nav ar visas sabiedrības iesaisti.
2007. gadā piedzīvojām spēcīgu kiberuzbrukumu no Krievijas pret Igauniju. Pēc šī uzbrukuma visas rietumvalstis - Eiropas, Ziemeļamerikas valstis, arī Austrālija un Japāna - sāka veidot savas kiberkrīžu vadības sistēmas, tās pieņēma nacionālās kiberstratēģijas.
Mēs šobrīd meklējam atbildes uz jautājumu, vai šie mehānismi ir pielietojami arī pret hibrīddraudiem. Jo, piemēram, normālās katastrofu seku pārvarēšanas sistēmas pielietojamas nav. Terora akti ir policijas pārziņā, ne armijas. Varbūt tiek iesaistīti arī mediji, varbūt vēl kaut kas, bet ne visa sabiedrība. Toties hibrīdkampaņu gadījumā ir ļoti nepieciešama šī visas valsts un sabiedrības pieeja. Šobrīd šādas gatavības nav nevienai Eiropas valstij. Un mēs strādājam, lai to veicinātu.
Rīgas konferencē "Facebook" Eiropas lietu un sabiedriskās politikas direktore Aura Salla teica, ka "Facebook" ir nodevis varu cilvēku rokās. Ko par to domājat? Vai šāda vara būtu jāierobežo? Vai tas vispār demokrātiskās sabiedrībās ir iespējams?
Visas mūsu valstis ir attīstītas demokrātijas ar mūsu vērtībām un likumiem, un mēs lepojamies ar savu sistēmu. Cilvēkus no šīs sistēmas izstumt nav iespējams, tas ir ļoti bīstami. Tas, ko jūs varat darīt, ir piespiest, piemēram, "Facebook" vai tviteri, veikt pasākumus pret viltus kontiem, pret dezinformācijas kontiem. Jautājums drīzāk ir par to, kā tieši to darīt.
"Facebook" ir fenomens, tā visupirms jau ir biznesa mašīna, kurai ir gandrīz trīs miljardi lietotāju. Dot šo rīku cilvēkiem ir labi, taču, ja viņu ausīs nonāk tikai dezinformācija un viņi sāk pieņemt lēmumus tās ietekmē, tad tā jau ir problēma.
Mēs esam demokrātijas. Opozīcija kritizē vienmēr, un tas ir normāli. Ja kāds negatīvi vērtē valdību, tas arī ir normāli, bet, ja tas pārtop hibrīdkampaņā pret valsti vai no vienas vai vairākām valstīm vērstu kampaņu pret citu valsti, tad tas jau ir kaut kas cits. Tas ir bīstami. Piemēram, kad kāds finansē starpniekus vai kreisā spārna partijas, tad tas ir bīstami. Un tad tas ir mediju, valdības vai likumsargu uzdevums pateikt, ka, piemēram, šī partija saņem naudu no Irānas, tās locekļi par šo naudu iegādājas vai var iegādāties ieročus. Tad šāda rīcība jau pielīdzinās terorismam un pret to ir iespējams vērsties.
Protams, troļļu aktivitātes internetā ir izteikta kiberkampaņu sastāvdaļa ar mērķi sašķelt sabiedrību. Lai daļa uzskatītu, ka ir gudrāki un informētāki par citiem, tādējādi šo plaisu pastāvīgi padziļinot. Tomēr cilvēkus nevar nospiest malā, viņiem ir jāļauj runāt. Kaut kas ir jāapkaro tad, kad tas kļūst krimināls vai teroristisks. Ja tā nav, tad cilvēki ir jāliek mierā.
Runājot par bieži vien samērā abstraktiem draudiem par datu neadekvātu izmantošanu kādas valsts dienestu interesēs, ar ko cilvēkus baida, rādot ar pirkstu tad uz "Huawei", tad "Yandex Taxi" vai citu starptautisku uzņēmumu virzienā - kas šajā ziņā ir patiešām svarīgi?
Bija pētījums par to, cik gadi ir vajadzīgi, lai iegūtu 50 miljonus klientu. Lidmašīna bija pirmā, kas to mēģināja noskaidrot, un nepieciešami bija 70 gadi. Televīzijai vajadzēja 17 gadus, datoram - astoņus, savukārt "TikTok" pietika ar deviņām dienām. Ja gribat nodot ziņu eiropiešiem vecumā no 10 līdz 14 gadiem, jums jālieto "TikTok" vai kaut kas līdzīgs.
Ir izmainījies veids, kā sasniegt cilvēkus un nodot viņiem ziņas. Ko tieši cilvēki lieto informācijas ieguvei, noskaidrot ir grūti, bet ir iespējams. Ja mēs spētu radīt programmu, ko lasītu 15 līdz 20 gadus veci cilvēki Rietumu pasaulē, mēs divu dienu laikā kļūtu par miljardieriem un mums būtu iespēja nodot šai vecuma grupai ziņas. Šobrīd šāda vara ir "TikTok", pēc pāris mēnešiem tas var būt kas cits.
Starptautiska sadarbība ir ļoti svarīga. Kaut vai mūsu saruna šobrīd, kad Latvijas žurnālists intervē austrieti, kurš strādā hibrīddraudu izcilības centrā Somijā. Ja es jums pasaku kaut ko jaunu, jūs to uzrakstiet un varbūt kāds to arī izlasa. Un notiek svarīgākais - intelektuāla mijiedarbība starp mums. Šāda mijiedarbība ir nepieciešama visā Eiropā, tā ir ārkārtīgi svarīga.
Protams, ka Portugālei būs pavisam citādākas problēmas nekā jums, taču, piemēram, tai pašai Portugālei jau 300 gadus ir kolonija Makao un mijiedarbība ar ķīniešiem, kas veido lielisku pieredzi. Varbūt Portugāle šobrīd Eiropā ir vienīgā, kas patiešām spēj izprast ķīniešu domāšanas veidu. Savukārt jūsu stiprā puse varētu būt krievu mentalitātes izpratne. Tāpēc starptautiska sadarbība un intelektuāla mijiedarbība visas Eiropas mērogā ir tik būtiska.
Baltkrievijas rīcība, izmantojot bēgļus kā hibrīdkara ieroci, mums ir kaut kas jauns un acīmredzot negaidīts. Kā mums uz to reaģēt?
Atkal jau - mācīties vienam no otra. 2015.gadā mēs pieredzējām milzīgu bēgļu vilni. Piemēram, 2015.gadā bija mirklis, kad pie Austrijas robežām ar Balkānu valstīm bija sapulcējušies 120 000 bēgļu. Arī mēs nebijām gatavi, un tā bija katastrofa. Bet situācija būtībā bija līdzīga - Turcija izmantoja bēgļus kā ieroci pret ES. Tādējādi problēma nebija ne Austrija, ne Balkānu valstis, lielākā problēma bija Grieķija. Un mums visiem bija jāpalīdz Grieķijai atrisināt šo problēmu. Un mums bija vajadzīga visas ES iesaiste un vairāk nekā gads, lai šo problēmu atrisinātu. Un arī ne līdz galam.
Tagad kaut kas līdzīgs atkārtojas uz Polijas un Baltijas valstu robežām ar Baltkrieviju. Ne tādos apmēros, tomēr jūs tik un tā varat mācīties no Centrāleiropas valstīm šādas problēmas risināt. Ne tikai uz robežas, bet arī valstīs, no kurām šie bēgļi ierodas. Varbūt jums jāvienojas ar bēgļu izcelsmes valstu kaimiņvalstīm, kā izdarījām mēs. Eiropas valstīs zināma pieredze šādu jautājumu risināšanai ir. Kaut ne pilnīgai atrisināšanai, tomēr tik un tā tas spēj palīdzēt.
Iepriekš bija pagrūti par šo bēgļu jautājumu runāt kā par hibrīdieroci, jo aiz tā stāvēja tikai Turcija. Tagad, kad ar to nodarbojas arī Baltkrievija, par šādu problēmu ir iespējams runāt plašāk. Turklāt Baltkrievija nav ne NATO, ne ES dalībvalsts.
Vai ar mūsdienu kiberkara paņēmieniem kāda naidīga valsts spētu pilnīgi paralizēt mūsu valsts funkcionēšanai vitāli svarīgus procesus, lai šajā laikā netraucēti veiktu kādas darbības?
Šobrīd strādāju pie diviem lieliem projektiem - kiberkrīžu vadības mehānismiem, kas pielietojami pret hibrīddraudiem, pie kā strādājam NATO sadarbībā ar ES jeb dažām tās dalībvalstīm. Otrs ir tieši par šo jautājumu. Vai kiber-"blitzkrieg" jeb kiber-"zibenskarš" ir iespējams? Vai ir iespējams izšķirt kaujas vai kara iznākumu tikai ar kiberdarbību, precīzāk, vai kibervide var būt vissvarīgākā kaujas vai kara iznākumam? Līdz šim mūsu secinājumi ir šādi: teorētiski kaujas vai kara iznākumu ar kiberdarbību izšķirt ir iespējams. Praktiski nē, jo jums tik un tā būs vajadzīgi "zābaki uz zemes" jeb karavīri kaujas laukā.
Ja šī reģiona kontekstā runājam par Krieviju, tad ir viena lieta, no kuras tā patiešām baidās. Tas ir NATO. Kamēr vien esat NATO, nekas jums īsti nedraud. Par to šobrīd aktīvi spriež gan Somijā, gan Zviedrijā, kur šis jautājums ir problēma. Jūs varat piedzīvot kiberuzbrukumus, hibrīduzbrukumus vai varbūt pat teroristiskus uzbrukumus, bet nekādus mazos zaļos cilvēciņus.
Varat minēt pēdējo gadu spilgtākos kiberkara piemērus?
Jā, piemēram, kiberkarš starp Izraēlu un Irānu. Tas gandrīz pilnībā bija kiberkarš, jo trīs mēnešus pēc tam, kad pagājušā gada janvārī tika nogalināts populārais Irānas ģenerālis [Kasems Soleimani], Irāna uzsāka veiksmīgus kiberuzbrukumus pret Izraēlu, pret tās ūdensapgādi, elektroapgādi un citām struktūrām. Šis uzbrukums bija pārsteidzoši iedarbīgs. Izraēla nekavējoties sāka savus kiberuzbrukumus pret dažādiem objektiem. Arī tie bija ļoti iedarbīgi. Tā viena valsts deva triecienus otrai - pret infrastruktūru, pret medijiem u.tml.
Notika ļoti daudz šādu uzbrukumu. Tomēr neviens nevarēja uzvarēt, abas puses varēja tikai traucēt otrai. Tā tas arī beidzās. Neviens īsti nesaprata kāpēc, varbūt viena puse vienkārši nolēma, ka pietiek, un arī otra apstājās.
Cits piemērs - pagājušā gada vasarā starp Indijas un Ķīnas armijām Himalajos notika sadursmes, kurās dzīvības zaudēja apmēram 50 karavīri. Trīs mēnešus vēlāk Deli nebija elektrības, nedarbojās ūdensapgāde un citas struktūras. Tas bija brīdinājums no Ķīnas, ka tās rīcībā ir spēcīgākas kiberuzbrukumu iespējas, tāpēc - labāk tās kaujas Himalajos tūlīt pat pārtrauciet. Un Indija ir viena, tā nav NATO dalībvalsts ar savu 5. pantu.
Kiberuzbrukumu ziņā vienīgā problēma ir vainas neatzīšana - kas tad tieši jums uzbrūk. Protams, ka jūs to zināt, bet vai varat to pierādīt, vai varat droši teikt, ka aiz uzbrukuma stāv Kremlis? 99% gadījumu jūs to nevarat droši pateikt. Noteikt to var gan tehniski, gan izlūkdienestu darbības rezultātā, tomēr tā ir problēma.
Un reāla kara laikā?
Tad labs piemērs ir karš starp Armēniju un Azerbaidžānu. Abas valstis gadiem ilgi gatavojās šim karam, kurš bija neizbēgams. Tātad visi zināja, ka karš būs. Gatavojās abas valstis dažādi. Azerbaidžāna centās iegūt jaunas tehnoloģijas kiberlaukā, arī no savas tuvākās sabiedrotās Turcijas, kā arī pat no atsevišķām rietumvalstīm, tam pielāgojot visu komandsistēmu. Piemēram, viņi kontrolēja dronus, kas deva triecienus armēņu pozīcijām un kara tehnikai - tas ir Rietumu stils. Tikmēr Armēnija gatavojās, pērkot tankus no Krievijas. Viņiem bija liela tanku armija, lielas artilērijas sistēmas un viss pārējais. Bet viņi ne tikai zaudēja karu, viņi tika sagrauti. Un bija spiesti parakstīt jebko, kas tika likts priekšā, jo arī pats karš beidzās tikai tad, kad [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins piezvanīja [Turcijas prezidentam Tajipam] Erdoganam.
Kā tas viss būtu notics, ja Armēnija būtu vairāk naudas ieguldījusi kiberprasmēs, piemēram, lai censtos pārņemt kontroli pār Azerbaidžānas komandcentru un pavērst šos dronus pret pašiem azerbaidžāņiem?
Lai to paveiktu, ir vajadzīgi apmēram 500-600 ļoti labi sagatavotu kiberkaravīru. Armēnijai tādu nebija.
Līdz ar to ir skaidrs, ka mums ir jāinvestē savās kiberspējās. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam zaudēt šajā tehnoloģiskajā sacensībā ar saviem ienaidniekiem.
Kas ir mūsu primārie uzdevumi, lai to nepieļautu? Kas mums visvairāk jāņem vērā?
Aizvien vairāk mums apkārt esošo lietu ir sasniedzamas caur internetu, ar savu IP adresi utt. Pat tādas lietas kā lifti. Tā tas ir mājās, rūpniecībā, visā ekonomikā, pat bruņotajos spēkos. Visas komandsistēmas un kontroles sistēmas ir internetā. Proporcionāli pieaugušas arī veiksmīgu uzbrukumu iespējas. Tomēr vienlaikus mēs neesam paaugstinājuši savu visas sistēmas izpratnes līmeni.
Es pats studēju datorzinātni astoņdesmito gadu sākumā. Es programmēju pats savu ļaunprogrammatūru un ar to terorizēju dažus draugus. Tolaik es šajā jomā sapratu visu, bet pavisam drīz šajā valodā vairs neviens neprogrammēja. Sešus gadus vēlāk es vairs neko nesapratu. Tas notiek ļoti ātri. Tagad varu loģiski saprast, ko dara mūsu programmētāji, bet ne programmēšanas valodā.
Tātad atkal jau - starptautiskā sadarbība, apmaiņa ar labākās prakses piemēriem apstākļos, kad ir pieaugusi veiksmīgu uzbrukumu iespēja un vienlaikus mazinājusies visas sistēmas arhitektūras izpratne. Situāciju uzlabot var tikai izglītība, starptautiskā sadarbība un labākās prakses nodošana partneriem. Ne tikai Eiropas valstīm, bet visai Rietumu sabiedrībai ir vairāk un vairāk jāturas kopā.
Bet vai šāda starptautiska sadarbība patiešām darbojas, vai tomēr katrs vairāk piedomā par sevi, savā ziņā savstarpēji konkurējot?
Iespējama tā ir. Es pats kiberjomā strādāju jau 10 gadus. Es zinu, ka pēc uzbrukumiem Igaunijai visas Eiropas valstis sāka atzīt, ka kaut kas no kiberjomas tiešām var nākt, ka kaut kādi draudi tiešām ir iespējami. Valstis sāka veidot savus krīzes vadības mehānismus, izstrādāt kiberstratēģijas. Tomēr sākumā tas viss bija liels noslēpums. Visi strādāja pie savām stratēģijām tumšās telpās bez logiem. Ne mediju uzmanības, nekādas starptautiskas sadarbības, pat ne uzticības starp dažādām vienas valsts ministrijām. Jo tas viss bija tik jauns, ka iekšlietu ministrijas negribēja uzticēties aizsardzības ministrijām utt. Tas bija briesmīgi. No otras puses Eiropas valstīm bija nepieciešami 5-7 gadi, un tagad tās sadarbojas.
Sadarbība ir iespējama. Tā sākās ar izlūkdienestiem. Un tagad tā ir sākusies starp hibrīddraudu analīzes iestādēm, starp ES un NATO. Sadarbība sākusies ir, bet vienkārša lieta tā nav.
Vai šādu sadarbību spēj koordinēt tādas struktūras kā stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs Rīgā vai kiberaizsardzības centrs Tallinā, vai arī tās ir pārāk mazas?
Tās var, protams. Tāpat kā mēs Helsinkos. Tas, ko mēs noteikti varam darīt, ir sniegt padomus. Lai NATO, ES un Eiropas Aizsardzības aģentūra (EDA) rīkotos atbilstoši mūsu padomiem. Un tad sekos arī dalībvalstis. Izcilības centriem ir jāsniedz padomi stratēģiski politiskā līmenī. Tas ir mērķis, kas ne vienmēr tiek pilnībā sasniegts, tomēr tas ir sākums.
Ir jāpastiprina sadarbība starp ES un NATO, starp visām demokrātiskajām valstīm. Mums jāmācās vienam no otra pieredzes. Uztraukumu rada tas, ka līdz ar aizvien ciešāku savstarpēju tīklošanos biežāk notiek veiksmīgi uzbrukumi, kamēr mums pašiem izpratne kļūst aizvien vājāka. Un ir ļoti svarīgi to apzināties.
Visām demokrātiskajām sabiedrībām ir jāgūst labums no gūtajām mācībām un atziņām hibrīddraudu neitralizēšanā. Ne tikai ES un NATO valstīm, bet arī Austrālijai, Jaunzēlandei, Dienvidkorejai, Japānai, Indijai un citām. Mums ir vairāk jāsadarbojas, taču pats svarīgākais ir vienam attiekties ar empātiju un solidaritāti pret citām demokrātiskām sabiedrībām.
