Meitene, kura dzīvoja Stonhendžā

Žīna Greja, kuras tēvs Džons Mofats 1930.gados bija viens no Stonhendžas sargātājiem, atceras, cik jautri bijis šo vietu izmantot kā savu personīgo rotaļu laukumu.

Grejas stāsts ir daļa no projekta ar nosaukumu "Tava Stonhendža", kuru vada fonds "Angļu mantojums", lai apkopotu to cilvēku stāstus, kuriem ir personiska saikne ar aizvēsturisko Viltšīras pieminekli, vēsta "The Guardian".

Tagad 91 gadu vecā kundze, kura dzīvo Melburnā, ir sazinājusies ar pieminekļa konservācijas fondu, lai pastāstītu par savu unikālo bērnību.

Tēvs un meita kopā ar Grejas māti Emīliju un jaunāko brāli Īanu dzīvoja vasarnīcā, ko pie akmeņiem tolaik ierīkoja Strādnieku ministrija.

Meitenes tēvs, pirmā pasaules kara veterāns no Glāzgovas, strādāja pie akmeņiem no 1934. līdz 1938. gadam. Kad Greja šeit ieradās, viņai bija bija pieci gadi. "Tētis bija akmeņu glabātājs. Viņš pļāva zāli, uzturēja laukumu un pārliecinājās, ka neviens tos nebojā. Laiku pa laikam skolas bērni ieradās šeit ekskursijā, bet es atceros, ka lielāko daļu laika tas bija tukšs. Tas bija mans rotaļu laukums."

Greja atceras, kā gulēja zālē un zilajās debesīs vēroja putnus: "Lielākoties tā bija klusa un man droša vieta, kur spēlēties. Nekādu ierobežojumu."

Tomēr ziemā klājās grūtāk: "Nebija gāzes, elektrības, karstā ūdens un tualete tikai laukā. Mēs bijām ļoti nabadzīgi. Strādnieku ministrija nebija pārāk dāsna. Mēs pārtikām no tēva noķertajiem zaķiem, bet rudenī gājām sēnēs."

Skola atradās nepilnu piecu kilometru attālumā. Grejas tēvs viņu uz turieni veda ar motociklu, bet mājās bija jānāk pašai. "Diemžēl satiksme tolaik nebija pārāk liela."

Tomēr atmiņā viņai iespiedušās jūnija un jūlija dienas. "Pat tagad, 70 gadus vēlāk, Stonhendža joprojām ir manā atmiņā - vasaras dienas un putni."

Šobrīd Stonhendžai nepieciešami vairāk nekā 100 cilvēku, lai apmeklētājiem parādītu apkārtni, uzturētu to kārtībā un drošībā. Šis darbiņš vienam cilvēkam noteikti bija ne no tiem vieglākajiem.

"Cilvēki ir apmeklējuši Stonhendžu gadsimtiem, bet nav daudz tādu, kas varētu teikt, ka ir šeit dzīvojuši," norāda "Angļu mantojuma" vēsturniece Sūzana Grīnija.