Unikālas bildes, par kurām visi runā, bet reti kurš ir redzējis: laimīgā Afganistāna

Apmēram piecdesmit, sešdesmit gadu senās fotoliecības parāda salīdzinoši pārticīgu, laimīgu, drošu un brīvdomīgu dzīvi, kas krasi kontrastē ar pašreizējo situāciju vienā no nabadzīgākajām un nedrošākajām pasaules valstīm. Viss uz slikto pusi sāka mainīties pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū, kad Afganistānas karalistē (tāds toreiz bija valsts oficiālais nosaukums) varu puča rezultātā sagrāba karaļa Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds, kurš jau visnotaļ sekulārajā valstī vēlējās iedibināt stingros islāma likumus.

Padomju Savienība, kurai bija plaša iekšzemes robeža ar Afganistānu, nevēlējās musulmaņu radikālismu sev kaimiņos, un ar tās atbalstu tika nodibināts Afganistānas Demokrātiskās Republikas režīms, kura noturēšanai valstī iebruka PSRS karaspēks. Tā nu savstarpējo pretrunu skartajā valstī radās vēl viens ienaidnieks – padomju karaspēks. Kopš tā laika Afganistānā nav bijis miera: rit nepārtraukts pilsoņu karš, kurā radikāļi cīnās ar demokrātiem, kārtību nesekmīgi centušās nodrošināt padomju, pēc tam amerikāņu un NATO misijas. Līdz šī gada augusta vidū varu valstī pārņēma talibi, kuri pēc būtības nav spējīgi vadīt mūsdienīgu valsti, jo viss, ko viņi savā dzīvē redzējuši, ir alu bunkuri un pastāvīgas bruņotas sadursmes, bet izglītību viņi smēlušies no apbrobežotiem Korāna tulkotājiem.

Tagad no Afganistānas atbēgušie, kā arī Āzijas norišu vērotāji saka – paskatieties 20. gadsimta sešdesmito gadu fotogrāfijas, tajās redzams, kā afgāņi vēlas dzīvot! Viens otrs teic, ka nevajadzētu afgāņiem uzspiest svešu Bībeli un Rietumu demokrātiju. Tomēr tā nu gluži nav, jo vairums afgāņu vēlas dzīvot vispārcilvēciskajās vērtībās.

Septiņdesmito gadu afgāņu popzvaigzne Hangama:

Pie tam svarīgi uzsvērt, ka tās nav no nez kurienes “ievazātas” vērtības, bet gan kārtība, ko pēc Otrā pasaules kara ieviesa Afganistānas karalistes monarhs Zahīršahs un ko viņa tautieši atzina par labu esam. Vēlāk gan šo kārtību izpostīja jeb līdz ar zemi noslaucīja musulmaņu radikāļi un sveša karaspēka iebrukums.

Skatoties 50-60 gadus vecās fotogrāfijās no Afganistānas galvaspilsētas, pārņem sirreāla sajūta: vietējas dāmas koši uzkrāsojušās, aizmirsušas par parandžām, tai skaitā arī karaliskās ģimenes dāmas pozē fotogrāfam; afgāņu vīriešus bez aizspriedumiem slimnīcā aprūpē sievietes; pa Kabulas ielām atklātā automobilī braukā ASV prezidents; sieviete biškostīmā aplūko preces Kabulas tirgū; Afganistānas galvaspilsētas kafejnīcās valda brīva gaisotne; kalnu piekājē rīko piknikus; pilsētas ielās savu modi izrāda hipiji, notiek skaistumkonkursi… 

Jāteic, ka šo brīvības gaisotni savulaik novēroja gan Rietumu, gan padomju prese. Un, ja avīzes dzelzs priekškara abās pusēs rakstīja vienu un to pašu, tad tām tā kā varēja ticēt.

1959. gada 5. decembrī Ņujorkā iznākošais Amerikas latviešu laikraksts “Laiks” publicē rakstu “Afganistanas sievietes atstāj mājas noslēgtību”:

“Pamazām un neuzkrītoši sarīkojumos un svinībās sāka parādīties sākumā pa retai, bet vēlāk arvienu vairāk un vairāk afgānietes. Tās ir skaistas, glīti tērptas, mierīgas, pieklājīgas un jāsaka, ka tās ienāca jaunajā iekārtā ar apbrīnojamu eleganci un pašpaļāvību.

Saviļņojums ir dziļš, jo tiklab Afganistānas sievietes kā vīrieši apzinās, ka vecais laikmets ir izbeidzies. Tūkstoš gadus veca tradīcija ir lauzta”.

Afganistānas sievietes 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados:

Tomēr “Laiks” brīdina par šo “bīstamo ceļu”, jo Afganistānā joprojām ir stipras radikālā musulmanisma tradīcijas: “Visi jūt, ka ir iesācies jauns posms, kas, par spīti mierīgam un harmoniskam startam, nākotnē tomēr var izrādīties grūts un bīstams.” Diemžēl bažas izrādījās pamatotas

Savukārt 1973. gada 14. jūlija padomju cenzūras stingri kontrolētais laikraksts “Rīgas Balss” vēsta, ka afgāņu sievietes jau atbrīvojušās no islāma “plīvuriem”: “Jaunietes labprātāk valkā modernu apģērbu. Taču iespējams sastapt arī sievietes, kas no galvas līdz kājām ietinušās tumšās seģenēs, acu priekšā viņām ir speciāls tīkliņš. Viņas staigā kā rēgi, atmiņā atdzīvinot pagātnē aizgājušos laikus.”