Pandēmijas ietekme uz Eiropas Savienības nākotnes politiku

Aptaujas, kas pētījuma gaitā veiktas 12 bloka dalībvalstīs, kopumā intervējot 16 200 respondentu, atklāj "stāstus par divām dažādām pandēmijām divās dažādās Eiropās", kas pēdējo 18 mēnešu laikā dažādu reģionu, vecuma grupu un pat indivīdu līmenī prasījusi maksāt krasi atšķirīgu cenu.

"Eiropa šodien ir atšķirīgu pieredžu kontinents. Parādījušās krasas šķirtnes, kas var izrādīties tikpat nopietnas kā eirozonas parādu krīzes un 2015. gada migrācijas krīzes laikā," atzinis ziņojuma līdzautors, ECFR direktors un līdzdibinātājs Marks Leonards.

Ģeogrāfiskās šķirtnes

Lai gan kopumā 54% eiropiešu izteikušies, ka pandēmija nav atstājusi uz tiem nekādu nopietnu ietekmi, aiz šī skaitļa slēptas milzu atšķirības - ES dienvidos un austrumos pilsoņi stāstījuši par nopietnām personīgajām problēmām, kamēr Eiropas ziemeļos un rietumos ļaudis vairumā gadījumu pandēmiju uztvēruši kā izrādes vērotāji.

72% respondentu Dānijā, 65% Vācijā, 64% Francijā un 63% Nīderlandē izteikušies, ka nedz viņiem, nedz viņu tuviniekiem vai draugiem pēdējā pusotra gada laikā koronavīruss nav izsaucis nopietnu saslimšanu, smagus zaudējumus vai ekonomiskas grūtības.

Taču šie skaitļi dramatiski atšķiras no skaitļiem Eiropas austrumos un dienvidos, kur 65% ungāru, 64% spāņu, 61% portugāļu, 61% poļu, 59% bulgāru un 51% itāļu stāstījuši par gluži pretējo.

Ģeogrāfiskas atšķirības vērojamas arī atbildēs uz jautājumu par to, kas vainojams pandēmijas radītajās problēmās. Kamēr Eiropas ziemeļos un rietumos par galvenajiem vaininiekiem tiek atzīti ļaudis, kas neievēro noteikumus, bloka dienvidu un austrumu dalībvalstīs vaina tiek meklēta nacionālajās valdībās, Eiropas Komisijā (EK), multinacionālajās korporācijās vai Ķīnā. Pirmajā grupā vadībā ir Nīderlande, kur 63% pilsoņu galveno atbildību pieraksta indivīdam, kamēr otrajā grupā ar 58%, kas vainu sliecas pierakstīt "augšām", ir Polija, kam seko Francija un Spānija.

Paaudžu šķirtnes

Pētījumā atklājušās arī lielas atšķirības starp pandēmijas ietekmi uz dažādām vecuma grupām. Gandrīz divas trešdaļas jeb 64% respondentu, kas pārsnieguši 60 gadu vecumu, visās 12 valstīs izteikušies, ka nav piedzīvojuši personīgus zaudējumus, kamēr starp aptaujātajiem vecuma grupā līdz 30 gadiem tādu bijis tikai 43%.

Šeit gan jānorāda uz diviem izņēmumiem - vairums respondentu Francijā un Dānijā, kas nebija sasnieguši 30 gadu vecumu, apgalvojuši, ka nav cietuši no pandēmijas, kamēr vairums aptaujāto, kas pārsnieguši 60 gadu vecumu, četrās austrumu un dienvidu dalībvalstīs - Spānijā, Portugālē, Ungārijā un Polijā - atzinuši, ka tomēr cietuši no pandēmijas.

Taču kopumā visās 12 valstīs, kurās veikts pētījums, atšķirības starp vecuma grupām "bija vienas no visdramatiskākajām šķirtnēm, kas atklājās šajā aptaujā", norādījis otrs pētījuma līdzautors Ivans Krastevs. Neskatoties uz to, ka koncentrēšanās uz senioru dzīvības glābšanu no valdību puses visā Eiropā bijusi pareiza, par to nāksies samaksāt, piebildis pētnieks. "Pienācis laiks politiķiem galveno uzmanību pievērst jaunajiem," uzsvēris Krastevs. "Vesela paaudze jūtas tā, it kā tās nākotne būtu upurēta viņu vecāku un vecvecāku vārdā."

Šādi noskaņojumi veicinājuši jauniešu vidū cinisku attieksmi pret valdības mērķiem, ieviešot karantīnas ierobežojumus Covid-19 apkarošanai, un vecuma grupā līdz 30 gadiem 43% aptaujāto pauduši skepsi pret valdību motīviem.

Apmēram 20% respondentu, kas jaunāki par 30 gadiem, pauduši viedokli, ka karantīnas ieviešana izmantota kā "aizbildinājums, lai sabiedrību pakļautu kontrolei", kamēr 23% izteikušies, ka tādējādi valdības centušās radīt iespaidu, ka kontrolē situāciju. Turpretī 71% aptaujāto vecumā virs 60 gadiem pauduši pārliecību, ka ierobežojumu mērķis bijusi vīrusa izplatības apturēšana.

Kopumā visās valstīs, kurās tika veikts pētījums, 64% visumā saglabājuši "uzticību" valstij un tic, ka amatpersonu lēmumu mērķis bijusi sabiedrības drošība, kamēr 19% ir aizdomas, ka amatpersonas galvenokārt centušās slēpt valdības nespēju un nekompetenci. Savukārt 17% respondentu pieskaitīti "apsūdzētājiem", kuri ir pārliecināti, ka galvenais ierobežojumu mērķis bijis palielināt valdības kontroli pār pilsoņu dzīvi.

Pētījumā atklājies, ka vismazākais "ticīgo" skaits ir Polijā (38%), Bulgārijā (50%) un Francijā (56%). Turklāt vērā ņemama francūžu minoritāte (24%) paudusi pārliecību, ka valdības stratēģija Covid-19 apkarošanai galvenokārt vērsta uz to, lai sabiedrību pakļautu kontrolei. Taču, ja ņem vērā vienīgi galēji labējās Nacionālās apvienības atbalstītāju viedokļus, šādās domās esošo skaits pieaug līdz 37%.

Zīmīgi ir arī tas, ka 51% vecuma grupā virs 60 gadiem atzinuši, ka lielākā atbildība pandēmijas ierobežošanā gulstas uz indivīdiem, kamēr vecuma grupā zem 30 gadiem 49% aptaujāto visā vaino valdību un citas institūcijas, bet indivīda atbildību atzīst tikai 42%.

Tomēr tas gan nav nekas īpaši jauns, jo jau pirms pandēmijas sākuma Kembridžas Universitātes Nākotnes demokrātijas centra pētījumā tika konstatēts, ka paaudze, kuru visvairāk neapmierina demokrātiskās valdības, ir mūsdienu jaunieši.

"Šie noskaņojumi atbalso tos, kurus izjuta iepriekšējās jauno ļaužu paaudzes, kas bija pārdzīvojušas cita veida seismiskas pārmaiņas, piemēram, pasaules karus un revolūcijas. Šķiet, grūti iedomāties, ka mēs nepiedzīvosim sekas, kad šī šķirtne kļūs acīmredzamāka," brīdina ziņojuma autori.

Sociālās šķirtnes

Pētījumā atklājušās arī zīmīgas atšķirības starp cilvēkiem, kas pandēmiju piedzīvojuši kā veselības krīzi un kuri savā vairumā saglabājuši ticību savu valdību motīviem, un ļaudīm, kas pandēmiju vairāk uztvēruši kā ekonomisku katastrofu un visumā pret valdības rīcību izjūt mazāku paļāvību un ir aizdomīgāki.

Tikai 22% eiropiešu atzinuši, ka kopš pandēmijas sākuma jūtas "brīvi" un var dzīvot atbilstoši pašu priekšstatiem, kas ir krasi mazāk nekā pirms 2020. gada marta, kad par "brīviem" sevi atzina 64% respondentu. Savukārt to skaits, kas sevi uzskata par nebrīviem, divu gadu laikā pieaudzis no septiņiem līdz 27%.

To skaits, kas sevi atzinuši par "nebrīviem", ir ievērojami lielāks starp tiem, kas cietuši no pandēmijas ekonomiskajām sekām, nevis no kaitējuma veselībai. Visakūtāk šī problēma ir Vācijā, kas pārliecinoši ieņem ES lielākās ekonomikas pozīcijas. 49% vāciešu atzinuši, ka vairs nejūtas brīvi savā ikdienas dzīvē. Savukārt to vāciešu skaits, kas jūtas brīvi, divu gaitā krasi samazinājies no 68 līdz 10%.

Arī Austrijā un Nīderlandē to ļaužu skaits, kas joprojām jūtas brīvi, strauji sarucis, krituma tempam pārsniedzot 60 procentpunktus, un šobrīd nostabilizējies attiecīgi 15 un 19% līmenī.

Tikmēr relatīvi augsts skaits "brīvo" saglabājies starp Ungārijas un Spānijas pilsoņiem - attiecīgi 41 un 38%. Tajā pašā laikā pirms diviem gadiem brīvi jutās tikai 48% spāņu, kamēr starp ungāriem pārliecību, ka ir brīvi, pauda 68%.

Pētījuma autori atzīst, ka šis jautājums ir nopietns, jo pandēmijas rezultātā notikušas nozīmīgas izmaiņas tajā, kā politiskās partijas attiecas pret brīvību, tradicionālajām partijām reizēm ar entuziasmu uzņemot centrālās valdības īstenotos piespiedu pasākumus, kamēr populistiskās partijas vairāk pievēršas libertārismam.

Politiskās konsekvences

Autori norāda, ka maijā un jūnijā veiktajā aptaujā, kuras laikā, nodrošinot reprezentatīvu izlasi, katrā no pētāmajām valstīm intervēti vairāk nekā 1000 respondentu, atklājušās nozīmīgas un sociālu spriedzi radošas atšķirības gan starp ES dalībvalstīm, gan to iekšienē, kam vajadzētu rosināt gan blokam kopumā, gan tā dalībvalstu valdībām atsevišķi nopietni padomāt par lēmumu pieņemšanu sabiedrības veselības jautājumos, par ekonomiskajām iespējām un par brīvības konceptiem.

Pētījums demonstrējis atšķirības starp tiem, kam pandēmija sagādājusi personīgas traumas, un tiem, kas personīgi nav cietuši, starp tiem, kas atbalsta ilgtermiņa ierobežojumus, un tiem, kuruprāt, pilsoniskās brīvības atjaunojamas pilnībā, kā arī starp tiem, kas uzticas savām nacionālajām valdībām, un tiem, kas tām neuzticas, uzsver Leonards.

Tas, kā ļaudis ietekmējusi pandēmija, rada dažādas perspektīvas dalībvalstu iekšienē, un šīs perspektīvas dalībvalstīm ES ziemeļos un rietumos ir atšķirīgas no perspektīvām bloka austrumu un rietumu dalībvalstīs, sava ziņojuma noslēgumā atzīst abi autori.

Viņi brīdina, ka atšķirīga attieksme pret sabiedrības veselību, ekonomikas pabērniem un pret brīvības konceptiem, iespējams, ir ilgtermiņa parādība, taču visdramatiskākā var izrādīties plaisa starp paaudzēm, un šīs šķirtnes, kad tās pārņems sabiedrisko apziņu, var dzemdināt Eiropā jaunu politisko laikmetu.

Pētījuma autori norāda, ka jau tagad brīvības koncepta uztveres ietekme uz politiku vērojama Polijā, Francijā un Vācijā. Piemēram, Polijā pandēmija padziļinājusi plaisu starp ideoloģiskajām grupām, kas pastāvējušas jau līdz tam. "Ņemot vērā to, ka vairums iedzīvotāju pret valdību izturas ar ļoti lielu neuzticību, viņi Covid-19 ierobežojumiem pieraksta zemiskus motīvus un valdības rīcību uztver kā lielu apdraudējumu brīvībai," teikts ziņojumā.

Polijā ir vislielākais skaits to aptaujāto, kas pārliecināti, ka valdība karantīnas ierobežojumus izmanto, no vienas puses, lai radītu iespaidu, ka tā kontrolē situāciju, bet no otras puses, lai kontrolei pakļautu sabiedrību. "Tā rezultātā vairums poļu uzskata, ka lielākie draudi brīvībai nāk no augšas. Pandēmijas ietekmē uz viņu dzīvi tie vaino savu valdību un citas svarīgākās institūcijas," uzskata pētījuma autori.

Savukārt Vācijā, kur ilgstoši valdījusi "konsensa demokrātija", kuru vainago dažādas koalīcijas valdības, nav bijusi vērojama spēcīga sabiedrības pretestība karantīnas ierobežojumiem, nedz arī neuzticība pret to ieviešanas motīviem. Tomēr krasās izmaiņas respondentu atbildēs uz jautājumiem par brīvību, liecina par "par slēptu ļoti augstu neapmierinātības līmeni".

Tikmēr Francijā pandēmija izsaukusi "zīmīgas izmaiņas politiskajā filozofijā", ko sludina daža no nozīmīgākajām politiskajām partijām. Piemēram, prezidenta Emanuela Makrona dibinātās centriskās partijas "La Republique en Marche" ("Uz priekšu, Republika!") atbalstītāji tagad labprātāk atbalstīs valsts intervenciju, kamēr Marinas Lepēnas vadītās galēji labējās Nacionālās apvienības vēlētāji, kas bieži iestājušies par stiprāku valsti, tagad "vēlas savu partiju pozicionēt kā brīvības tribūnu pret pandēmijas valsts represīvo varu".

Avoti: "The Guardian", EURONEWS, "Fortune".