Vācija piemin Berlīnes mūra uzsliešanas 60.gadskārtu
Vācija piektdien piemin 60.gadskārtu kopš Berlīnes mūra būvniecības sākuma.
Pēkšņais toreizējās Austrumvācijas lēmums 1961.gada 13.augustā slēgt robežu šokēja visu pasauli, un noveda pie Berlīnes pilnīgas sašķelšanas, kas ilga 28 gadus, līdz 1989.gada 9.novembrī mūris krita līdz ar komunistisko režīmu.
Piemiņas pasākumā Berlīnē piedalījās Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers un Berlīnes mērs Mihaels Millers.
Šteinmeiers kapelā, kas uzcelta kādreizējā mūra vietā, uzsvēra, ka Berlīnes mūris bija netaisnīgas valsts pazīme, norādot, ka Austrumvācija pašas pilsoņu acīs nebija nedz suverēna, nedz likumīga.
"1961.gada 13.augusts bija liktenīga diena mums, vāciešiem, un visai pasaulei, un diena, kas iznīcināja sapņus un cerības, kas nošķīra bērnus no vecākiem, kas sāpīgi un bēdīgi iejaucās neskaitāmu cilvēku dzīvēs," sacīja prezidents.
1961.gada 13.augusts, kad agrā rītā sākās Berlīnes mūra būvniecība, iekrita svētdienā. Komunistiskā režīma varasiestādes, domājams, šo datumu bija izvēlējušās tāpēc, lai cilvēkus, kuri baudīja vasaras atpūtu, pārsteigtu nesagatavotus.
Slepenās operācijas "Roze" mērķis bija pilnībā nodalīt PSRS okupēto Berlīnes austrumu sektoru no Rietumberlīnes, kas pēc Otrā pasaules kara tika nodota Rietumu sabiedroto - ASV, Lielbritānijas un Francijas - kontrolē, un tās īstenošanai tika mobilizēti vairāki desmiti tūkstošu Austrumvācijas armijas karavīru un komunistiskās zemessardzes kaujinieku.
"Antifašistiskās aizsardzības siena", kā to dēvēja komunistiskais režīms, bija iecerēta, lai apturētu austrumvāciešu masveidīgo bēgšanu uz Rietumiem, izmantojot tolaik relatīvi viegli šķērsojamo robežu starp tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsētu un Rietumberlīni.
Līdz 1961.gadam no 19 miljoniem austrumvāciešu 2,5 miljoni jau bija pārbēguši uz Rietumiem, un ik dienu "sociālistisko paradīzi" pameta vēl aptuveni 3000, raisot komunistisko varasiestāžu bažas, ka drīzumā viņu valsts varētu palikt vispār bez pilsoņiem.
Agrā 13.augusta rītā Austrumvācijas armijas vienības bloķēja ielas un dzelzceļa līnijas, kas saistīja Berlīnes austrumu un rietumu sektorus, un sāka uzsliet dzeloņstiepļu žogu, kuru vēlāk aizstāja 155 kilometrus garš no betona blokiem veidots mūris, kas bija nodrošināts ar visu stingri apsargātai robežai nepieciešamo tehnisko aprīkojumu.
Ir zināms par vismaz 136 cilvēkiem, kuri tikuši noslepkavoti, tiem cenšoties pārkļūt pār Berlīnes mūri, bet vēsturnieki lēš, ka kopējais to cilvēku skaits, kas nogalināti, kad mēģinājuši pārbēgt no Austrumvācijas uz Rietumiem, sasniedz sešus līdz septiņus simtus.
Šodien Berlīnes mūris faktiski izzudis bez pēdām. Saglabājušies vien daži atsevišķi fragmenti, kas reģistrēti kā vēstures pieminekļi.
Berlīnes mūris gandrīz 30 gadus kalpoja par spilgtāko Aukstā kara un sadalītās Eiropas simbolu.
1989.gada 9.novembrī Austrumvācijas komunistiskās varasiestādes, kuras bija satricinājuši arvien pieaugošie protesti, apjukumā paziņoja, ka robeža ar Rietumberlīni tiek atvērta, un dažu stundu laikā cilvēku pūļi jau mina kājām Dzelzs priekškaru, kas pusgadsimtu bija dalījis sašķelto Eiropu.
Drīz pēc tam sākās Berlīnes mūra fiziska nojaukšana. 11 mēnešus vēlāk beidza pastāvēt arī Austrumvācija.
Šteinmeiers norādīja, ka Berlīnes mūris ir atgādinājums neuztvert demokrātiju par pašsaprotamu.
"Brīvība un demokrātija nekad nav dabas dota, nekad netiek iegūta vienreiz un uz visiem laikiem. Par brīvību un demokrātiju ir jācīnās, bet pēc tam jāaizsargā, jāaizstāv un jāsaglabā. Brīvībai un demokrātijai nepieciešama izlēmīga apņēmība un kaislība," norādīja Vācijas prezidents.
