“Es negribu būt tendence. Es gribu būt es pati” - dziedātāja Žakete godīgi par slavu, sejas slēpšanu un mūziku, kas rodas bez kompromisiem

Lai gan Žakete mūzikā debitē kā soliste, viņas ceļš līdz šai dziesmai nebūt nav pēkšņs notikums. Ar mūziku viņa ir saaugusi kopš bērnības, mācījusies mūzikas skolā un septiņus gadus spēlējusi flautu, bet vēlāk – arī bungas rokgrupā “Stop Acting”.

No grupas nācies šķirties laika trūkuma dēļ, tomēr no mūzikas – nē. Tieši pretēji, šī šķiršanās devusi impulsu beidzot pamēģināt ko sen kārotu: iedziedāt pašas radītu mūziku. Tā tapa “Sargātu” – skaņdarbs, kura melodija un muzikālais pamats atnāca pirmie, bet vārdi radās, domājot par šodien tik daudziem aktuālo: ko mēs darītu, ja Latvijai draudētu briesmas, un kas ir tas, ko patiesībā vēlamies sargāt? Dziesmas skanējums apvieno emocionālu vēstījumu ar mūsdienīgu, viegli melanholisku noskaņu, kuras centrā ir balss un vārdi. “Sargātu” nav skaļš protests, bet klusa apņemšanās – turēt cieņā to, kas veido mūsu saknes, un atcerēties, ka brīvība un drošība sākas cilvēka sirdī.

Parunāsim par dziesmu “Sargātu”. Kāds bija pirmais impulss dziesmas tapšanai — notikums, sajūta vai konkrēta frāze?

Man patiesībā vispirms piedzima melodija un muzikālais pavadījums, ko es arī pati uztaisīju un uzrakstīju. Kad pienāca agrs pavasaris, sāku domāt par to, kādi varētu būt dziesmas vārdi un kāds varētu būt tās vēstījums. Tajā laikā man, tāpat kā daudziem citiem Latvijā, galvā nepārtraukti grozījās jautājums – ko es darītu, ja Latvijā notiktu kaut kas slikts, ko es darītu, ja man atņemtu mājas? Klausoties melodijā, man šķita, ka tā ļoti organiski atbilst šīm pārdomām: marša ritms, pūtēji, stīgas – viss kopā veido tādu kā svinīgu skanējumu, un vārdi tajā brīdī nāca paši.

Tas nebija mans sākotnējais mērķis rakstīt patriotisku dziesmu. Tas vienkārši bija muzikālais pamats un tā brīža sajūtas. Visdrīzāk to izprovocēja kāds bīstams manevrs no kaimiņiem vai kāda bēdīga ziņa par Ukrainu – kaut kas, kas lika šīm domām uzpeldēt.

Tu minēji, ka dziesma ir par bailēm un drosmi — kā tu tās līdzsvaro pati savā dzīvē un mūzikā?

Šādi. Es vēl neesmu atklājusi kādu īpaši labu veidu, kā līdzsvarot bailes — katram ir savs veids, kā ar tām tikt galā. Ja kāds zina labāku risinājumu, droši pasakiet man arī. Man šķiet, ka maza uzvara pār bailēm ir ikviens brīdis, kad tās nejūti: kad vari uz mirkli domāt par kaut ko citu vai noskaņot sevi pozitīvāk, pat ja pasaulē apkārt viss šķiet slikts. Tas ir veids, kā atrast iekšējo mieru un spēku — tieši par to arī ir šī dziesma.

Vai novembris bija apzināta izvēle dziesmas izdošanai?

Varētu teikt, ka jā, jo dziesma jau būtībā bija gatava septembrī, un es apzināti nolēmu pagaidīt līdz patriotiskajam mēnesim, kad cilvēkiem šī tēma ir īpaši aktuāla.

Un vispār — kurš gan būtu domājis, ka šis rudens Latvijā izrādīsies tik sašķelts, ņemot vērā visus politiskos gājienus, protestus un atšķirīgos viedokļus? Es pat nezināju, ka latviešiem domas tik ļoti dalās tik daudzos jautājumos. Tāpēc, manuprāt, dziesmas izdošanai šis laiks patiešām izrādījās ļoti piemērots: lai arī mums ir daudz atšķirību, vismaz ir kaut kas, kas var mūs vienot. Šī dziesma manā izpratnē ir atgādinājums tieši par to.

Kāpēc skatuves vārds “Žakete”? Kādu stāstu tas nes?

Tas viss sākās kā joks — vārdu spēle ar manu vārdu. Žanete kļuva par Žaketi, nomainot tikai vienu burtu, un uzreiz radās pilnīgi cita nozīme. Sākumā par to vienkārši smējāmies, bet ar laiku sapratu, ka tas patiesībā ir diezgan forši, jo uzreiz rodas arī vizuāls tēls: tu zini, ko vilkt, kāds varētu būt stils. To visu sakomplektēju kopā ar sejas aizsegu.

Sākotnēji gribēju mūziku izdot anonīmi, bet diemžēl Spotify izlēma citādi, norādot manu īsto vārdu pie autortiesību informācijas.

Tāpēc arī sejas aizsegs?

Man negribējās rādīt savu seju un reklamēt to pa visiem medijiem vai sociālajiem tīkliem — tas vienkārši nav man. Publicitāte mani īpaši neinteresē.

Tas ir viens iemesls, bet otrs — es vēlos, lai mana mūzika asociējas nevis ar konkrētu cilvēku, seju vai personību, bet ar to, ko dziesma pasaka un kā tā liek justies. Manā gadījumā sejas aizsegs tam ļoti labi palīdz.

Un kas bija lielākais klikšķis, kad saprati, ka ir laiks izdot pirmo dziesmu?

Man līdz šim nav bijusi liela vokālā pieredze — vairāk tādas “dušas performances” — bet jau kādu laiku gribēju kaut ko iedziedāt un pamēģināt, kā tas skanētu. Tagad es to izdarīju, izdevās, un es tiešām priecājos, ka tas rezonē ar cilvēkiem.

Kādas bija pirmās atsauksmes par dziesmu? Kāda bija reakcija?

Siltas un pārsteidzoši labas. Es to tiešām nebiju gaidījusi, jo, kamēr dziesma vēl ir tikai tavā telefonā, kamēr tā nav izlaista un neesi dzirdējusi neviena viedokli, ir daudz šaubu — vai tā skan labi, vai viss izdevies. Piemēram, es neesmu repere, bet dziesmas sākumā mēģināju arī mazliet repot.

Tagad, kad dziesma ir izdota, esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes — gan no tuvākajiem draugiem, ģimenes, gan no apkārtējiem un pat dažiem industrijas cilvēkiem. Tas ir patiesi overwhelming, un tu tiešām saproti: jā, cilvēkiem tas patīk.

Ko gribi, lai klausītājs paņem līdzi pēc dziesmas noklausīšanās?

Lai viņš šo jautājumu sev uzdod vēlreiz. Lai, noklausoties dziesmu, kāds atrod savu miera, stabilitātes un spēka definīciju, kas palīdz pārmaiņu un nestabilos laikos iet cauri pēc iespējas mierīgāk un ar lielāku pārliecību.

Vai tu vēlies būt slavena?

Nē. Negribu. Nav tā, ka es būtu tam kategoriski pretī, bet tas man nekad nav bijis pašmērķis. Atpazīstamība nav mana prioritāte — man svarīgākais ir darīt to, kas man patīk, pēc saviem noteikumiem un izbaudīt pašu procesu. Tas, vai cilvēki mani pazīst vai nē, manam ego nav nepieciešams.

Daudzi noteikti zina stāstu par dziedātāju Enyu, kura nekoncertē, vienkārši izdod mūziku, dzīvo savā pilī un bauda dzīvi. Viņa man ir liels iedvesmas avots.

Tātad tu lielā mērā sevi neredzi uz skatuves?

Es nesaku nē, bet šobrīd man gribas darboties mierā, bez lielas atbildības pret publiku. Koncertā gribas, lai viss ir ļoti kvalitatīvi, un tas rada papildu stresu, gatavojoties.

Skatuves pieredze man nav sveša — daudzus gadus esmu sēdējusi aiz bungām — bet tieši tagad man patīk tas miers, ka nav jāuztraucas par skatuves klātbūtni. Šobrīd es to nevēlos. Ja kādreiz būs vesels albums, tad arī padomāšu.

Ko šodien nozīmē būt jaunai mūziķei Latvijā — cik tas ir viegli vai grūti?

Šo jautājumu droši vari uzdot man nākamajā intervijā. Pēc gada varēšu pateikt, vai tas bija viena hita brīdis vai kas notika tālāk. Līdz šim viss ir kārtībā, bet pagaidām man nav ar ko to īsti salīdzināt.

Nosauc vienu mūzikas nozares mītu Latvijā, ko gribi sagraut.

Viens no mītiem ir tas, ka, lai izdotu dziesmu, noteikti vajag dārgu ierakstu studiju, profesionālāko aparatūru un lielus ieguldījumus. Mana dziesma ir pilnīgs pretpiemērs — to noproducēju pati datorā un iedziedāju mājās ar vidusmēra mikrofonu. To noteikti var izdarīt arī mājas apstākļos, un tam nav vajadzīgi tūkstošiem eiro.

Vai “Sargātu” ir pirmais posms lielākā stāstā? Kāda būs nākamā nodaļa?

Es ceru, ka jā — ka “Sargātu” ir tikai pirmais posms lielākā un plašākā stāstā. Man jau ir daži uzmetumi nākamajām dziesmām, taču tie vēl nav tādā stadijā, lai tos dotu tālāk kādam. Vēl jāsaraksta vārdi un jāizdomā, kā visu vislabāk pasniegt, bet idejas noteikti ir.

Kādu mūziku un izpildītājus tu pati klausies?

Es pārsvarā klausos rokmūziku — arī grupā spēlēju tieši to. Protams, mēdzu paklausīties arī mazliet popmūzikas vai kaut ko smagāku, pat metālu. Var teikt, ka galvenokārt klausos ārzemju rokgrupas, un man īpaši patīk “Foo Fighters”, “21 Pilots” un “Hometeam”, "Ghost bring me the horizon".

Vai redzi sevi pašu arī izpildām, piemēram, rokmūziku?

Es negribu sevi iesprostot vienā žanrā. Man ir uzrakstīti gan popmūzikas gabali, gan disko, arī kaut kas hiphopīgāks un ar drūmāku bītu. Idejas man ir ļoti dažādas, tāpēc sevi vienā kategorijā ielikt nevaru.

Kā tu redzi sevi pēc desmit gadiem? 

Man noteikti ir simts dažādas žaketes. Ja piepildās scenārijs, ka mana mūzika aiziet un cilvēki rezonē ar to, ko daru, tad ceru, ka arī pēc desmit gadiem turpinu strādāt tā, kā man pašai patīk, un ka mūzika nav pārvērtusies par darbu tā tradicionālajā nozīmē — ar stresu, nodošanas termiņiem un atbildības slogu.

Es gribētu turpināt to darīt savā tempā, kā profesionālu hobiju. Radīt mūziku tad, kad tā nāk, un neuztraukties par to, ko kāds no manis sagaida.