Bezdievīgi militarizētā Albānija. Staļinistiskais diktators, kas aizliedza tirgot maizi, gaļu un pienu. FOTO. VIDEO

Paradoksāli, bet iznācis tā, ka eiropieši, sevišķi jau Ziemeļeiropā, tostarp arī Latvijā, ir piemirsuši vēl samērā nesen valdošo vienu no visnežēlīgākajām mūsu kontinenta tirānijām – četrus gadu desmitus (no pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidus līdz deviņdesmito gadu sākumam) valdošo Envera Hodžas diktatūru. Tagad, kad spriedelējam par Aleksandra Lukašenko slepkavniecisko režīmu, bieži sev uzdodam jautājumu – cik ilgi Eiropā neierobežoti mūsu laikmetā var valdīt diktators, kas norobežojies pilnīgi no visas pasaules un valda ar asiņainām metodēm? Albānijas piemērs rāda, ka šāda iespēja ir līdz pat diktatora nāvei, un vēl pēc viņa aiziešanas mūžībā turpināsies asiņainā valdnieka pielūgsmes kults. Līdz pat šai dienai nenovīst ziedi uz Hodžas, kurš cilvēkiem aizliedza pārdot maizi un pienu, kapavietas.

Viens bunkurs uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem

Ja Lukašenko Baltkrievijai vēl ir sabiedrotie, kas var palīdzēt režīmam noturēties pie varas - kaut vai Krievija, Irāna vai vēl kāda cita autoritatīva lielvalsts, tad Albānijai savulaik vispār tādu nebija. Komunistiskās Albānijas pēdējās trīs desmitgadēs to tikai nosacīti varēja dēvēt par sociālistiskās nometnes valsti, jo tā šajā nometnē neiekļāvās, valsts no šīs komunistiskās sadraudzības bija attiekusies pati, vai arī izraidīta. Piemēram, 1988. gadā izdotajā apjomīgā komunisma ideoloģiju pārstāvošajā enciklopēdijā “Planēta” (Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija) rakstīts: “1961. gadā PSRS vēstniecība Albānijā tika atsaukta”. Vēl pirms gadiem četrdesmit Albānijas Tautas Sociālistiskajai Republikai noturīgas diplomātiskās saites bija tikai ar pāris staļinistiskajiem režīmiem – Rumāniju un Ziemeļkoreju. 

Vairākus gadu desmitus Albānija sava paranoiskā līdera vadībā gatavojās karot ar visu pasauli un savas “valstiskās vērtības” aizstāvēt partizānu karā, kas pēc loģikas spriežot arī varētu būt visnotaļ veiksmīgs, jo 70% valsts teritorijas ir grūti sasniedzami kalnaini rajoni. Tikai viena problēma… tā īsti Albānijai neviens negrasījās uzbrukt.

Par Hodžas režīma militāro apsēstību joprojām liecina simtiem tūkstošu bunkuru, kas izkaisīti pa visu valsts teritoriju. Albānijā, kura ir vairāk nekā divas reizes mazāka par Latviju (Albānijas platība – 28,7 tūkstoši kvadrātkilometri, Latvijas – 64,5 tūkstoši), ir apmēram 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru jeb kopumā ap 750 000 bunkuru, tas ir pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Tātad, kara gadījumā katrs trīs miljonu lielās nācijas pārstāvis, kurš būtu spējīgs rokās noturēt ložmetēju vai nospiest šautnes gaili, varētu no “pazemes betona akas” uz iebrucējiem raidīt lodes.

Bezdievīgā režīma dīvainie baušļi

Un raidīt lodes pretinieka sirdī viņi varētu nebaidoties no Dieva soda, jo jau 1967. gadā Albānija kļuva par pirmo un līdz šim arī vienīgo valsti pasaulē, kas oficiāli paziņoja, to ierakstot konstitūcijā, ka tā ir ateistiska valsts. Pat Ziemeļkoreja neko tādu nav atļāvusies – tā vismaz formāli ir pieļāvusi “ticības brīvību”, kaut gan reālajā dzīvē tā nepastāv.

Ateistiskas valsts pastāvēšanu zemē, kur vēl pirms mazāk nekā gadsimta kūsāja rosīga ticības dzīve, grūti iedomāties. Ja ņem vērā, ka Albānija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā valdošā reliģija ir musulmanisms (tas tur iedzīvojies vēl Osmaņu impērijas laikā; tikai pagājušā gadsimta sākumā Albānija atbrīvojās no osmaņu jūga un kļuva par neatkarīgu valsti). Un, ja ņem vērā to, ka no albāņu nācijas nākusi viena no mūsdienu katolicisma vissvētākajām personībām – Māte Terēze.

Lai nerastos nekādu šaubu, ka Tirānas režīms uz visiem laikiem pielicis punktu reliģiskajiem māņiem, ar nāvi tika sodīts ne tikai katoļu priesteris, kurš savās mājās privātā kārtā nokristīja jaundzimušu bērnu, bet arī Tirānas lielāko mošeju pārvērta  par milzīgu publisko tualeti.

Tikmēr Albānijas režīms izdeva savus baušļus, kas ir daudz skarbāki un absurdāki nekā tie, ko pirms vairākiem gadu tūkstošiem akmens plāksnēs iekala Mozus. Lūk, tikai daži Tirānas režīma “svētie baušļi”: * nedrīkst mājās turēt kaķus un suņus; * nedrīkst zvanīt pa telefonu uz ārzemēm; * aizliegts audzēt bārdu un tamlīdzīgas absurdas prasības. Protams, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkam nedrīkst būt privātais auto, un ar citu transportu nekur tālu jau aizbraukt nevarēja, jo vilciena satiksme Albānijā vārda tiešā nozīmē bija tikai iekšzemes – vilciena sliedes beidzās pie valsts robežas.

Dažu draudzīgo sociālistisko režīmu pārstāvjiem gan dažreiz izdevās ielidot Albānijā kādas “draudzības delegācijas” sastāvā, bet tas nenozīmēja, ka viņiem tādiem, kā atbraukuši, vienmēr arī atļāva nokāpt pa lidmašīnas trapu. Vīriešus, ja viņiem mati bija par garu, vispirms aizdzina pie friziera saīsināt frizūru, bet sievietēm, kuras bija atlidojušas pārāk knapos valstī aizliegtajos īsos svārciņos, tos lika “pagarināt”.

Tagad valsts jau trīs gadu desmitus ir izmukusi no ateistiskā murga un bezjēdzīgajiem aizliegumiem. Deviņdesmito gadu pašā sākumā, jau četrus piecus gadus pēc Hodžas nāves, albāņi sacēlās pret valdošo komunistisko režīmu, un tāpat kā vairumā “soclēģera” valstu uztaisīja revolūciju, kas nemaz tik miermīlīga nebija, un no troņa padzina “vienīgo un pareizo” partiju.

Tagad albāņi vismaz “uz papīra” kļuvuši par ļoti reliģiozu nāciju – ap 65% sevi uzskata par pravieša Muhameda sekotājiem, 18% sekojot Konstantinopoles pareizticīgo patriarha norādēm, 16% par savu garīgo līderi uzskata Romas pāvestu, ir arī kāds procents dumpīgo protestantu. Tikmēr monoteisma piekritēju pulkā lielā mērā dominē arī sentēvu burvestību, māņticības, pagānisma un šamanisma noslieces.

Nežēlīgais likteņa joks un tirāns

Austrumos starp Grieķiju un bijušo Dienvidslāviju, bet rietumos Adrijas jūras ieskautās Albānijas galvaspilsētas nosaukums – Tirāna vēl pavisam nesen asociējās ar tur valdošā tirāna režīmu, it kā ļauns likteņa joks.

Tomēr Tirānai nav nekāda sakara ar vārdu “tirāns”. Pēc vienas leģendas Tirāna savu vārdu ieguvusi 1614. gadā, kad to par godu Irānas tagadējai galvaspilsētai Teherānai albāņu zemēs valdošie persiešu ģenerāļi to nosauca Tihrānas vārdā. Otrs pieņēmums apgalvo, ka Tirānas vārds cēlies no latīniskā “tyrreheni” – etrusku tautas, kas savulaik apdzīvoja Adrijas jūras otrā krastā mītošo Itālijas Toskānas reģionu, apzīmējuma. 

Katrā ziņā šo persiešu un etrusku pēcteču dzīvi kājām gaisā apgrieza kvēlais antifašists Envers Hodža. 2. pasaules kara noslēgumā pēc fašistu un nacistu sakaušanas 1944. gadā padomju kontroles zonā esošajās valstīs nodibinājās “tautas demokrātijas” valdības. Tā notika arī Albānijā.

Par Hodžas elku kļuva Staļins un viņš Albānijā nodibināja visīstāko staļinisko režīmu, kas “ies pa sociālistiskās attīstības ceļu”. Albānijas sadraudzība ar PSRS beidzās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū, kad Hodža sāka apzināties, ka no padomijas ievazātā “destaļinizācijas sērga” var apdraudēt viņa režīma pastāvēšanu. Tāpat Hodža draudus saskatīja arī sociālistiskās Dienvidslāvijas federācijā, jo bija radīti priekšnoteikumi, lai Albānija varētu kļūt par vienu no Dienvidslāvijas “brālīgajām republikām” – robeža starp abām valstīm praktiski nepastāvēja, tika spriests par vienotas Dienvidslāvijas/Albānijas valūtas ieviešanu. Tā kā Hodža sev visapkārt sāka redzēt ienaidniekus – ne tikai kapitālisma un imperiālisma zemēs, bet arī nosacīti draudzīgajā “soclēģerī”. Albānija izstājās no visām starptautiskām organizācijām, tostarp komunistiskās valstis apvienojošās Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) un militārā Varšavas līguma.

Tā Albānija sevi pašizolēja no pārējās pasaules. Ienaidnieki bija teju visi, vēstures avotos tiek minēts, ka dažādas represijas reāli piedzīvoja 30% Albānijas iedzīvotāju. Albāņi pilnībā bija pakļauti režīma kontrolei, jo tādus produktus kā maize, piens, gaļa, tēja un citus bija aizliegts pārdot tirgos un veikalos, tos cilvēkiem izdalīja varas pārstāvji. Un, ja nu tu biji Turcijai simpatizējošs musulmanis vai Rietumu priekšā pazemīgi ceļus lokošs katolis, tad tev nekas nepienācās, izņemot lodi pierē. Mazliet maigāku sodu – “tikai” 15 gadus ieslodzījumā varēja nopelnīt par anekdotes stāstīšanu, kurā bija minēts Envera Hodžas vārds.

Savos režīma ziedu laikos Albānija diplomātiskas attiecības uzturēja tikai ar dažām valstīm - Ziemeļkoreju, Kubu, Rumāniju, Vjetnamu, Irānu, Irāku...

Antifašista gals

Sociālistiskās Albānijas diktators Hodža piedzima 1908. gadā turīga audumu tirgotāja ģimenē, kas atbalstīja albāņu sapņus par neatkarīgu valsti. Albānija to arī ieguva, kad mazajam Enveram bija četri gadiņi. Skolā Hodža sāka iet jau neatkarīgajā Albānijā, bet pēc vietējā liceja pabeigšanas Enveru bagātā ģimene aizsūtīja mācīties uz Franciju, bet vēlāk uz Beļģiju.

Francijā Hodža gan nekādu lielo izglītību neieguva, viņu no universitātes padzina, runā, ka pārāk lielas aizraušanās ar bohēmisku dzīvesveidu dēļ. Tomēr hedoniskā dzīves baudīšana jaunietim netraucēja sapazīties ar franču komunistiem un kļūt par Staļina pielūdzēju. Pēc Francijas perioda Hodža ar tēva gādību tika aizsūtīts uz Beļģiju, kur varēja turpināt studijas un strādāt Albānijas konsulātā.  

Atgriežoties tēvzemē, to drīz vien okupēja Musolīni fašisti un Hodža uzsāka partizānu cīņu: vispirms ar Itālijas fašistiem, bet pēc tam ar Vācijas nacistiem, kuri pēc Hitlera rīkojuma devās palīgā Musolīni režīmam. Dažu gadu laikā Envers kļuva par partizānu cīņas vadoni, vietējās kompartijas līderi un tautas mīlētu varoni.

Tirāns mira 1985. gadā, savā vietā atstājot savu uzticamo līdzgaitnieku Ramizu Aliju, kurš Albāniju turpināja vest pa “Staļina ceļu”. Alija saglabāja staļinisko režīmu, taču mēģināja ieviest reformas, lai uzlabotu valsts smago ekonomisko situāciju. 1989. gadā beigās, kad sociālisms jau bruka visās Austrumu bloka valstīs, Alija paātrināja reformu kursu, lai novērstu sistēmas sabrukumu. Pēc plašiem protestiem, 1990. gadā  režīms paātrināja reformas, atļaujot izbraukšanu no valsts un reliģijas piekopšanu, kā arī daudzpartiju sistēmu.

1991. gada martā notika jau demokrātiskās Albānijas vēlēšanas, kurās Alijas režīms, lai arī ieguva pārsvaru - 56,2%, liecināja par “laimīgā komunisma ēras” beigām. 1993. gadā Albānijā vēlēšanās uzvarēja antikomunisti, Alija atkāpās no visiem amatiem, bet milzīgajā piramīdā Tirānas centrā, kura bija iecerēta kā Hodžas mauzolejs, nu notiek diskotēkas.

Albānija aiz “dzelzs priekškara”

Lai arī nu gandrīz trīs desmitgades Albānijas robežas mums ir atvērtas (kovidlaiks tās tikai uz īsu brīdi aizslēdzis), šī valsts, tāpat kā daudziem citiem eiropiešiem ir baltais plankums kontinenta kartē. Un pie tam Ārlietu ministrija pat brīdina uz turieni bez īpašas vajadzības nedoties.

Arī ziņu lentēs no Albānijas praktiski nav nekādu jaunumu, izņemot vēstis no sporta laukumiem vai par kārtējās seksīgās albānietes uzstāšanos Eirovīzijas dziesmu koncertā. It kā Albānijai priekšā tāpat kā padomju laikā būtu aizvilkts dzelzs priekškars. Arī tolaik Albānijas balsi mums daudzmaz saprotamā krievu mēlē varējām sadzirdēt tikai īsviļņos, kad meklējām “Amerikas Balss” vai “Brīvās Eiropas” raidītājus. Padomju laikā Albānijas radio zināmā mērā pat varēja uzskatīt par “naidīgo balsi”, kaut gan neko izzinošu tā nevēstīja – vienīgi par Hodžas “nemirstīgajiem sasniegumiem”. Starp citu, paši albānieši tolaik arī neko daudz nezināja par citiem sasniegumiem, jo īsviļnu radio valstī bija aizliegts, tāpat kā ārzemju prese.

Dzīvu albānieti latvietim visdrīzāk var laimēties sastapt pie Ādažu militārā poligona, jo Albānija kopš 2009. gada ir NATO dalībavalsts un tās karavīri ik pa brīdim piedalās militārās mācībās Ādažu poligonā. Tāpat jau septīto gadu Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, bet līdz brīdim, kad tā pilnvērtīgi iekļausies ES saimē, var nākties labu brīdi pagaidīt. Pašreiz nav lielu cerību, ka viena no nabadzīgākajām un noziedzības pārņemtākajām Eiropas valstīm atplestām rokām tiek gaidīta Briselē.

Piemēram, pirms diviem gadiem Nīderlande Eiropas Komisijai pat lūdza izskatīt jautājumu par bezvīzu režīma pārtraukšanu ar Albāniju, kurš Šengenas zonā ir spēkā kopš 2010. gada. Nīderlandes parlaments aicināja valsts valdību iesniegt prasību par bezvīzu režīma atcelšanu, pamatojot to ar augsto Albānijas pilsoņu noziedzības līmeni. Nīderlande gan nepanāca tā atcelšanu un mēs uz Albāniju, tāpat kā albāņi pie mums var braukt bez vīzas.

Brīdina piesargāties no Albānijas

Tomēr Ārlietu ministrija mums neiesaka lūkoties uz Albānijas pusi: “Valstī ir iespējami spontāni nemieri un politiski protesti, tādēļ ministrija aicina ceļotājus būt piesardzīgiem un izvairīties no cilvēku masu pulcēšanās vietām un demonstrācijām. Albānijas ziemeļu kalnainajos apvidos, kas robežojas ar Kosovu, joprojām ir daudz nesprāgušu lādiņu. Ārlietu ministrija aicina ceļotājus rūpēties par savu personīgo mantu drošību, tai skaitā viesnīcu numuros un sabiedriskajā transportā piekrastes kūrortpilsētās un tūristu iecienītās vietās. Albānija atrodas seismiski aktīvā zonā, iespējamas zemestrīces. Albānijā ir viens no augstākajiem rādītajiem Eiropā ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaita ziņā. Aicinām ceļotājus būt piesardzīgiem, piedaloties ceļu satiksmē”.

Tā ir tikai daļa no piesardzības, ko mūsu ārlietu resors aicina ņemt vērā, dodoties uz Albāniju. Katrā ziņā, izņemot ekstremālu dēku tīkotājus, izlasot visu šo, komfortu mīlošam latvietim pāriet vēlme doties uz Albāniju. Tas gan kādam Albānijas vai Latvijas ārlietu ministram ik pēc diviem gadiem netraucē doties savstarpējās vizītēs. Neraugoties uz to, ka Latvijai nav tiešas aviosatiksmes ar Albāniju, un mums tur nav arī savas vēstniecības (Latvijas intereses Albānijā pārstāv Solvita Āboltiņa – Latvijas sūtniecības vadītāja Romā, bet Albānijas – vēstnieks Varšavā).

Savukārt paši albāņi uz Latviju netiecas, lai arī daudzi albāņi kārodami pēc labākas dzīves devušies peļņā uz Eiropu, Latvija nav viņu sapņu zeme. Liela daļa Albānijas vīriešu strādā tuvējās ārzemēs – Melnkalnē, Maķedonijā, Grieķijā vai Itālijā. Daudzu albāņu sapnis ir pārkuģot pāri Adrijas jūrai uz dzīvi otrā krastā – Itālijā.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka šī gada sākumā Latvijā dzīvoja tikai 20 albāņi, no kuriem tikai viens bija Latvijas pilsonis. Apmēram puse no šeit dzīvojošiem albāņiem ir Latvijas pilsoņa laulātais draugs.

Intars Busulis. "Albānija":