Putina pils apkārtnes reliģiskā mistērija: pagājušā gadsimta beigās Gelendžikai paredzēja pārdabisku ietekmi

Skanošo Ciedru mācību deviņdesmito gadu vidū izveidoja “parastas taigas meitenes” Anastasijas vieduma piekritēji, kuras idejas popularizēja Vladimirs Puzakovs, kurš kāda ceļojuma laikā esot iepazinies ar noslēpmaino taigas vientuļnieci Anastasiju, pameta ģimeni un sāka dievināt mistisko Anastasiju, no kuras viņam pat esot dēls, kuru gan neviens tā arī līdz šim nav redzējis. Tagad Puzakovs pārgājis citā uzvārdā un vienu pēc otras īsā laikā uzrakstījis vienpadsmit grāmatas, kurās sludina Anastasijas iedvesmoto reliģisko mācību jeb dzīvesziņu, kas ātri vien ieguvusi popularitāti ne tikai Krievijā, bet arī citur pasaulē, tostarp Latvijā. Pēc būtības Skanošā Ciedra filozofija daudz ko neatšķiras no ekoloģiskā dzīvesveida popularizētājiem, bioloģiskās lauksaimniecības vai pat zaļo partiju ideoloģijas, bet ar vienu atšķirību… Anastasijas piekritēji par savu pravieti uzskata ar pārdabiskām spējām apveltīto “taigas meiteni” un par visu nedienu pārvarēšanas un svētlaimes sasniegšanas līdzekli uzskata ciedru, visparastāko skujkoku, it īpaši Libānas ciedru.

Zīmīgi, ka Anastasijas kustības adepti par vienu no savām centrālajām pulcēšanās un rituālu vietām izvēlējās Gelendžiku, vairākus gadus vēl pirms Putina pils parādīšanās, to pasludinot par visai civilizācijai nozīmīgu ģeogrāfiski sakrālu vietu. Par to liecinot Gelendžikas apkārtnē esošie senie dolmeni - neolīta vai bronzas laikmetā no lieliem akmeņiem vai akmens plātnēm veidotas būves, seno cilvēku (un arī mūsdienu ezotērikas cienītāju) pielūgsmes un svētceļojumu objekti.

Gelendžikas dolmeni:

Dievišķā Ciedra skaida

Anastasijas kustība, ko uzskata par vienu no Krievijas masveidīgākajām reliģiskajām kopienām, slavina ciedru par to, ka tas izstarojot labvēlīgu enerģiju un tas varot paglābt cilvēkus no teju visām nelaimēm. Pat neliela ciedra skaidiņa, ko nēsā pie ķermeņa, cilvēku spējot padarīt laimīgu un veselīgu.

To savās grāmatās atklāja kādreizējais Krievijas biznesmenis Vladimirs Puzakovs (tagad – Megrē), kurš savu no citu acīm apslēpto iedvesmotāju cildina kā pravieti, ekstrasensi, dziednieci, sakarnieci ar pārdabiskām pasaulēm un ārpuszemes civilizācijām. Sākumā “Krievijas Skanošā Ciedra” kustība izplatījās tikai Krievijā, bet vēlāk tā popularitāti ieguva arī citur pasaulē, tostarp Latvijā. Arī latviešu valodā pirms vairākiem gadiem tika izdotas “Anastasijas sērijas” grāmatas.

Anastasijas vieduma piekritēji pārceļas uz dzīvi īpašās dzimtas mājās vai dārzos neskartās dabas teritorijās, pēc būtības – ekociematos, kur nodarbojas ar naturālo saimniecību un audzē ciedrus. Krievijā tādu ir tūkstošu tūkstošiem, mūsu lielajā austrumu kaimiņzemē esot vairāk nekā 400 anastasiešu ciematu. Pirms dažiem gadiem arī Latvijā tika aktīvi reklamēts “Anastasijas sapnis”, bet nav zināms, ka pie mums būtu izveidojies kāds “Anastasijas ciemats”. Iespējams, ka kaut kur dziļi laukos ir kāda viensēta, kur savā nodabā audzē ciedrus pēc Anastasijas metodes, bet pie mums to nevarētu uzskatīt par reliģisku darbību, bet gan ekoloģisku dzīvesveidu.

Anastasijas kustībai nav reliģiskas organizācijas hierarhija, un Latvijā, ja tā varētu teikt, nav izplatījies “Anastasijas fanātisms”.

Sieviete, kas atver acis

Tomēr, ka savulaik Anastasijas mācība bija cieņā Latvijā, piemēram, liecina kāda Jāņa Fremberga raksts 2002. gada jūlijā laikrakstā “Alūksnes Ziņas” – “Sieviete, kas atvēra man acis”, pārdomās pēc “Anastasijas sērijas” grāmatu izlasīšanas:

Pagāniskais rituāls pie Gelendžikas dolmena:

“Kāds veiksmīgs Krievijas uzņēmējs (Vladimirs Puzakovs, tagad – Megrē) ceļo ar kuģi pa Obu Sibīrijā. Kādā no piestāšanās reizēm krastā viņš iepazīstas ar vietējo meiteni Anastasiju. Atgriežoties darījumu nolūkā tur pēc gada, Vladimirs atkal sastop jauno meiteni un dodas pie viņas ciemos uz mājām dziļi taigā. Varētu šķist, ka būs atkal kārtējais “dienesta romāns”. Ierodoties mājvietā, atklājas, ka mājas nav, ir tikai meža ielokā glīti sakopta pļaviņa. Sarunās atklājas, ka meitenei ir pareizs, mūsu uztverē pat ideālistisks dzīves skatījums.

Vladimirs taigā pavada trīs dienas. Viņš nespēj vien nobrīnīties par meitenes fenomenālajām spējām. Viņa dažu minūšu laikā var atrast risinājumus globālām problēmām, runā svešvalodās, no galvas citē dažādas grāmatas. Anastasija nav gājusi skolā, un izrādās - kontakts ar mūsu civilizāciju viņai ir visai niecīgs”.

Frembergs rezumē: “Tie, kas ir lasījuši šīs grāmatas, skaidri zina, ka ir veids, kā katrs pats var mainīt savu dzīvi. Nav vajadzīga ne revolūcija, ne valdības maiņa. Pietiks ar to, ja mēs katrs, savu dzīvi sakārtosim, ja dzīvosim pēc Dieva likumiem, ja sāksim ar sevi, ģimeni un tēva sētu”.

Pirms vairākiem gadiem sociālajos tīklos latviešu valodā tika izveidotas domubiedru grupas “Anastasijas sapnis”, kurās bija teikts, kas šis sapnis ir “RADĪTĀJS, augstākā enerģija visumā - Dievišķā sapņa enerģija!!! Lūgšana - saruna ar Dievu. Kosmoss, zvaigznes, Saule, Zeme, gaiss, ūdens; ūdens - tīrības kritērijs”; “Anastasijas sapni ietērpj jēdzieni: dzimtene, dzimtas mājvieta, mīlestības telpa, Dievs un daba, cilvēces nākotne, garīgā izaugsme, labestība, dzīves vides pilnveidošana, laime”.

Pēc Anastasijas piekritēju pārliecības autoritatīvie Svētie Raksti, kā, piemēram, Bībele, ir tikai “cilvēku gudrības apkopojums” – īstenā Patiesība meklējama citās dimensijās.

Gelendžikas dolmenu portāli – ceļš uz nemirstību

Ap gadu tūkstošu miju par Anastasijas piekritēju svētvietu kļuva Gelendžika. Krievijas Penzas apgabala biznesa izdevums “Delovaja Penza” 2007. gada novembrī raksta:

“Pēdējos četros piecos gados Gelendžikā ir sācies svētceļojumu bums. Cilvēki uz turieni brauc no visas Krievijas, arī ārvalstīm. Lieta ir tāda, ka 1998. gadā Vladimirs Megrē sāka izdot grāmatu sēriju “Krievijas Skanošie Ciedri”, kas cilvēku prātos un sirdīs radīja revolūciju, iedvesa viņu dvēselēs cerību uz nākotni, tostarp nemirstību. Viņš apgalvoja, ka visas pasaules uzplaukums sāksies ar Krieviju, viņš rakstīja, ka cilvēki tagad mēģina redzēt svešus tempļus un kapenes, taču aizmirst par savējiem.

Dievišķās Anastasijas Skanošā Ciedra kustība:

Gelendžikas tuvumā un tajā atrodas daudz dažādu svētnīcu. To vērtība ir nozīmīgāka nekā Jeruzalemes un Ēģiptes svētnīcām. Šī pilsēta varētu būt viena no bagātākajām pilsētām pasaulē”.

Kā sakrālās vietas viņš minēja slavenos Gelendžikas dolmenus, kas esot 10 000 gadus veci un senāki par Ēģiptes piramīdām. Senie cilvēki devās uz tiem mirt, pareizāk sakot, nevis mirt, bet lēnām ienirt mūžīgajā meditācijā. Viņi aizgāja pēc savas gribas, jo saturēja zināšanas par Pirmatnējo izcelsmi un vēlējās dalīties tajās ar pēcnācējiem. Cilvēkā, kurš nokļuva dolmenā, dvēsele vairs nevarēja materiāli iemiesoties citā dzīvē. Pēc Anastasijas domām, piramīdu un dolmenu mērķis ir vienāds - tā ir zināšanu nodošana pēcnācējiem un saziņa ar Kosmosa Prātu, proponēja Anastasijas vieduma tulkotājs. Un, ka Gelendžikas portāli ir noderīgi mūsdienu cilvēkiem liecinot tas, ka no tiem netālu augot kāds īpatnējs Libānas ciedra koks.

Penzas biznesa avīze raksta, ka pēdējā laikā “cilvēki no visas Krievijas ceļo tur bezgalīgā straumē un ne tikai, lai aizskartu laikmetu gudrību, bet arī lai saņemtu dzīves padomus”. 

Par Putinu, par ciedriem, par dzimtas mājām!

Maskavas žurnāls “Ogoņok” jau 1999. gada oktobrī aprakstīja anastasiešu rituālus pie Gelendžikas dolmeniem: “Ir vērts redzēt, kā tiek veidots saziņas rituāls ar dolmeniem. Visi novelk kurpes. Skats uz daudzajiem pusmūža krieviem, kuri pēkšņi novelk kurpes, ir briesmīgs un aizkustinošs. Viņu kājas ir izkropļotas, ilgi staigājot neērtos apavos. Basām kājām skolotāji, ārsti un celtnieki (tas ir galvenais Anastasijas pielūdzēju kontingents) uz pirkstgaliem pietuvojas pie akmens dolmena un uzliek uz tā rokas”. Un tad it kā iekrīt transā, lai sevī “iesūktu” gudrību, veselību un nemirstību. Ik gadu svētceļojumā uz Gelendžiku, lai izpildītu Anastasijas rituālus dodoties daudzi desmiti tūkstošu cilvēku.

Anastasijas kultu ik pa laikam mēģina apkarot valsts iestādes vai pareizticīgo baznīca, bet pret anastasiešiem valdošā vara nav tik skarba kā pret Krievijas Jehovas lieciniekiem vai visarioniešiem, jo viņi nav tiešs drauds pastāvošajam režīmam un to nekritizē, bet gan drīzāk atbalsta.

Piemēram, Krievijas liberāldemokrātu līdera Vladimira Žirinovska partijas biedri jau kopš 2013. gada Krievijas Domē lobē ideju, lai tiktu pieņemts likums par “dzimtas mājām”, kādas to grib redzēt “Skanošo Ciedru” piekritēji – katram gribētājam piešķirt apbūves gabalu kaut kur tālu no civilizācijas, lai viņš varētu uzbūvēt mitekli, kurā dzīvotu pēc saviem anastasiešu principiem.

Krievijas televīzijas sižets par Anastasijas lieciniekiem:

Savukārt pēc Vladimira Putina idejas dibināta Viskrievijas Tautas fronte pieņēmusi deklarāciju par dzimtas māju nepieciešamību un Krievijas prezidents parakstīja dekrētu, ka jebkuram gribētājam šādas dzimtas mājas izbūvei valsts bez atlīdzības piešķirs vienu hektāru zemes Tālajos Austrumos. Pagaidām tāda iespēja ir tikai Krievijas austrumos, bet Krievijas anastasieši par to bija neizsakāmi priecīgi, ka pat 2018. gada pirms kārtējām prezidenta (Putina) vēlēšanām organizēja automaratonu “Par Dzimteni, Par Putinu, par Dzimtas Mājām!”. Aģitējot par Putinu kā prezidentu, anastasieši viņam izteica sirsnīgu pateicību par viņiem piešķirtajām “dzimtas mājām”.

Kaut gan pēdējā laikā arī Krievijas oficiālajā telpā sāk parādīties kritiski raksti un sižeti par anastasiešiem, kurus dēvē par “destruktīviem sektantiem”. Atšķirībā no citām reliģiskām kustībām un sektām “Skanošajos Ciedros” ir viena būtiska īpatnība – to līdere Anastasija nekad un nekur neparādās atklātībā, viņas gudrības izplata tikai Vladimirs Megrē – cilvēks, ar kuru viņa vienīgā ik pa laikam tiekoties, lai savas zināšanas ar vīrieša spalvaskāta palīdzību nodotu pārējai pasaulei. Pēc visa spriežot, Anastasija ir fantastikas cienītāja un apmātās neopagāniskās reliģijas radītāja sapņu tēls, ar kura palīdzību viņš pelna naudu, apvārdojot lētticīgus cilvēkus pievērsties “dzimtas māju” celtniecībai. 

Krievijas televīzija vēsta: “Krievijā ir vairāk nekā 400 apdzīvotās vietas – “Skanošo Ciedru” ciemati. Anastasijas piekritēji aizstāv dzīvi savā hektārā zemes tālu no civilizācijas un tic Sibīrijas vientuļniecei Anastasijai. Kustības līderis Vladimirs Megrē savulaik tika dēvēts par arestētā Visariona (Saules pilsētas sektas) galveno konkurentu”. Protams, ka kustībai skarbus vārdus velta arī kristīgā baznīcā, savā ziņā tas saprotams, jo anastasieši izpilda pagānisma rituālus.